Rihards Millers: Šķiet, pagājis ilgs laiks, kopš Ukrainas un Savienoto Valstu līderi tikās Baltajā namā ar ļoti neraksturīgu kašķēšanos žurnālistu klātbūtnē. Ko aizvadītās nedēļas (saruna notika 6. martā – RM) notikumi nozīmē: vai tie liecina par būtiskām izmaiņām ASV politikā pret Ukrainu; pagaidu pārmaiņas; vai arī ir par agru teikt, kāda ir patiesā amerikāņu politika pret Ukrainu?
Kīrs Džailss: Nav pārāk agri teikt, kāda būs Trampa politika pret Ukrainu. Tas visu laiku ir skaidrs. Tas bija skaidrs, vēl pirms Tramps nonāca amatā. Ainas Ovālajā kabinetā apstiprina apmēru, kādā Krievijas redzējums par konfliktu ir pārņēmis Balto namu un pakāpi, kādā Savienotās Valstis ir gatavas doties, lai attiecībā uz Ukrainu uzspiestu Krievijas mērķus, un pie reizes izmantotu iespēju izspiest ko vien var no Ukrainas. Taču nekam nevajadzēja nākt kā pārsteigumam, jo Trampa un Vensa attieksme pret konfliktu Ukrainā bija labi zināma jau iepriekš.
Neliela novirze, neliels pārsteigums bija, kad prezidentūras sākumā Tramps īslaicīgi izskatījās gatavs ietekmēt Krieviju un Putinu, kā arī Ukrainu, lai panāktu solīto pamieru. Taču tā bija ļoti īslaicīga novirze un tā jau sen ir garām. Un mēs esam atpakaļ pie Trampa administrācijas noklusējuma nostājas.
Vai ir skaidrojums, kāpēc Savienotās Valstis ir lēmušas vismaz zināmā mērā, ja ne vairāk, izmainīt savu politiku pret Krieviju? Jo skaidrs, ka šajā pasaules daļā balsojumi ANO kopā ar Krieviju daudziem bija pārsteigums un kas neiedomājams aizvadītajās desmitgadēs. Vai pamatā šai rīcībai, kas virspusēji izskatās nākam par labu Krievijai, ir kāda stratēģija?
Tā ne tikai izskatās labvēlīga Krievijai, tā tieši nāk par labu Krievijai. Tie ir gan īstermiņa ieguvumi, ko Krievija saņem no Savienotajām Valstīm attiecībā uz tās karu Ukrainā, gan arī krietni ilgāka termiņa mērķi un ambīcijas, ko Krievija ir noteikusi ASV politikas sakarā:
mēģināt panākt Savienoto Valstu atkāpšanos no Eiropas drošības, mēģināt paplašināt savu varu pār Krievijas kaimiņvalstīm, kuras Savienotās Valstis līdz šim bija gatavas aizsargāt.
Tie visi, protams, ir ne tikai Krievijas ilgstoši mērķi, bet arī prezidenta Trampa ilgstoši mērķi. Iemesls, kāpēc tie sakrīt, to šobrīd nevar noteikt. Mēs nekad varētu neuzzināt, kas tieši mudina Trampu virzīt Krievijas vēlmes pāri Savienoto Valstu interesēm. Ir sarakstītas biezas grāmatas, kurās prātots, vai tas ir saistīts ar finansiālām nepatikšanām, vai šantāžu. Vai arī ideoloģisku simpātiju, ko VDK un FSB ir izmantojušas. Bet mums šobrīd vajadzētu to spriest pēc iznākuma, nespējot noteikt iemeslu.
Un iznākums ir tāds, ka, skatoties uz Trampa rīcības secīgumu, viņš nedarītu neko atšķirīgu, ja saņemtu tiešus norādījumus no Maskavas.
Vai mums Baltijas valstīs vajadzētu satraukties par izmaiņām Amerikas politikā pret Ukrainu?
Nu, ikviens, kas nav satraukts, nav pievērsis uzmanību, jo tā ir ne tikai Ukrainu, kas ar to saskaras. Tas ir ikviens Savienoto Valstu draugs, partneris vai sabiedrotais ne tikai Eiropā, bet patiesībā visā pasaulē. To vidū valstis kā Taivāna, Dienvidkoreja, Austrālija. Nerunājot par Kanādu, kas vistiešākajā nozīmē ir Savienoto Valstu tuvākais kaimiņš un sabiedrotais, un kas tagad ir pakļauta cita veida uzbrukumam no Savienotajām Valstīm.
Taču otra puse ir tā, ka, protams, Eiropā ir valstis, kas ļoti smagi aizvadīto gadu laikā ir strādājušais, lai nekļūtu par mērķi, lai samazinātu Krievijas militārās iespējas tām uzbrukt, nostiprinot savu aizsardzību. Ne obligāti aizsardzības vai pilnīgas drošības ziņā, bet patiesībā nostiprinot savu sabiedrību, lai mazinātu Krievijas ieguldījumu atdevi. Ko tas nozīmē – kad Krievija mēģinās spert soli, lai iedragātu NATO drošību, tas ne obligāti var būt Eiropas austrumu flangā un Krievijas rietumu nomalē. Jo Krievija ļoti smagi strādā, lai lielā attālumā nodarītu kaitējumu.
Tās ir Rietumeiropas valstis, kas ir darījušas daudz mazāk gatavības ziņā gan militāri, gan arī civilās un visaptverošās aizsardzības ziņā, kurām šobrīd būtu vairāk jāuztraucas.
Pēdējo dienu laikā daudzi Eiropas valstu līderi ir atkārtoti apliecinājuši savu atbalstu Ukrainai un runājuši par lielāku Eiropas iesaisti kontinenta drošībā. Vai visas šīs lietas nāk īstajā brīdī vai tomēr drusku par vēlu?
Ir ne tikai drusku par vēlu, ir daudz, daudz par vēlu, lai to sasniegtu ar mazajām izmaksām, ar kurām kādreiz tas būtu bijis iespējams. Ir bijuši tik daudzi dažādi brīdinājumi Eiropas līderiem par to, ka kaut kas ir jādara. Un tie ir tik konsekventi ignorēti ne tikai aizvadīto gadu, bet desmitgažu laikā, ka krīze tagad ir kļuvusi par ārkārtas situāciju. Tas prasa rīcību laikā, kad Eiropa ir mazāk piemērota šādas nekavējošas rīcības veikšanai.
Uzstādījums ir skaidrs: jo ilgāk nestājas pretī Krievijai un nesaka Maskavai, ka tai ir jāapstājas, jo dārgāk, netīrāk un potenciāli asiņaināk tas kļūs.
Bet arī tas ir arguments ātrākai rīcībai, lai ar vai bez amerikāņu atbalsta beidzot izbeigtu konfliktu Ukrainā tādā veidā, kas saglabā Ukrainu ne tikai kā funkcionējošu valsti savām vajadzībām, bet arī visumā kā Eiropas drošības veicinātāju.
Ko Eiropa var darīt vairāk, lai atturētu arvien uzstājīgāku Krieviju?
Mēs pēdējo dažu dienu laikā dzirdam pēkšņus solījumus ārkārtas finansējumam, ko virzītu caur Eiropas Savienību. Kas, protams, raisa jautājumu, kāpēc tas nav izdarīts pirms desmitgades vai pat pirms dažiem gadiem, līdz ar ko tagad mēs justu [lēmumu] ietekmi. Ko mēs līdz šim neesam redzējuši, ir konkrēts un ticams plāns, lai sasniegtu galveno mērķi – atturēt Krieviju. Taču būtisks fakts, kas daudzās sarunās tiek izlaists, ir, ka Krievija var tikt atturēta un ka tā ir atturēta. Ir iespējams radīt solījumu, ka Krievijai par noteiktu rīcību būs izmaksas un sekas.
Viens no daudzsološākajiem veidiem nodrošināt mieru Ukrainā ir Eiropas valstīm sākt audzēt savu atbalstu ļoti redzamā, publiskā veidā. Un agrāk, nekā vēlāk, tam jāiekļauj neslēpta ārzemju karavīru fiziskā klātbūtne Ukrainas teritorijā. Tas ir kas tāds, ko Krievijai nepatiks redzēt. Mēs dzirdēsim šausmīgus draudus – to mēs jau dzirdam no [Krievijas ārlietu ministra] Sergeja Lavrova – bet šos draudus nevajadzētu ņemt tikpat nopietni kā ikvienu no Krievijas iepriekšējiem tukšajiem draudiem. Jo, ja Ukrainā būs karavīri no Eiropas, būtiski, ka viņi tur ir formātā, kas ļauj viņiem sevi aizsargāt no neizbēgamajiem krievu pārbaudījumiem.
Viens no jūsu pētījumu laukiem ir Krievijas informatīvā karadarbība. Rietumos ir daudz pūliņu cīņā ar Krievijas dezinformāciju. Taču Krievijas vēstījumi turpina izplatīties ne tikai Rietumu sabiedrībās, bet arī, piemēram, Āfrikā. Vai Rietumi, vai Eiropa dara pietiekami, lai ierobežotu un pretdarbotos Krievijas dezinformācijas kampaņām ne tikai pašu mājās, bet arī ārzemēs?
Ārzemēs ir ļoti grūti redzēt, cik daudz pūliņu tikuši veltīti pretdarbībai Krievijas ļaundabīgajām ietekmes kampaņām ne tikai Āfrikā, bet visā pasaulē. Mums stāsta, ka tajā ir ieguldīts ievērojams līdzekļu daudzums, bet praktisko iznākumu ir daudz grūtāk pamanīt.
Taču vieta, kur šobrīd ir vispostošākā Krievijas dezinformācijas iespiešanās nav Āfrika, bet Savienotās Valstis.
Jo Trampa pasaulē pieņemtais īstenības pamats ir tieši Krievijas fantāziju zeme, Krievijas dezinformācija ne tikai par esošā konflikta cēloņiem, bet tā atrisinājumu. Tas Eiropai ir daudz nopietnāks un tūlītējs izaicinājums, nekā ilgtermiņa mānīgā problēma, kāda ir Āfrikā. Jo tas noved Savienotās Valstis pie uzstājas uz Krievijas vēlamo konfliktu iznākumu. Un tas ir izaicinājums ikvienai valstij, kas saskaras ar Krieviju.
