Poļakovai ir socioloģijas zinātņu doktores grāds Kalifornijas universitātē Bērklijā, viņa ir eksperte transatlantisko attiecību, Eiropas drošības, Krievijas un Ukrainas jautājumos. Pētnieces darbi līdz šim arī publicēti tādos prestižos izdevumos kā “The Washington Post”, “The New York Times”, “The Wall Street Journal” u.c.
Ar Poļakovu sarunājās Latvijas Televīzijas žurnāliste Odita Krenberga.
Odita Krenberga: Ko Jūs domājat par Krievijas attieksmi pret Ziemeļkoreju? Vai tie ir tādi kā Krievijas pakalpiņi, vai kā citādi? Kāds ir jūsu viedoklis?
Alīna Poļakova: Tas ir interesanti, jo daudzus gadus [Krievijas vadonis Vladimirs] Putins nesadarbojās ar Ziemeļkorejas vadību, jo to uzskatīja par zemāku līmeni.
Jūs zināt, ka Krievija ir lielvara, tāpēc Putinam būtu jāsēžas pie sarunu galda ar tādām lielvarām kā Sji Dzjiņpins un ASV prezidents un, iespējams, ES vadošās amatpersonas, bet ne ar tādu mazu izolētu valsti kā Ziemeļkoreja. Acīmredzot tas ir mainījies.
Putins tagad ir ieguldījis gan diplomātiskus resursus, gan, protams, ekonomiskus resursus, lai Ziemeļkoreju piesaistītu. Tāpēc es domāju, ka mēs redzam Krievijas centienus iesaistīt Ziemeļkoreju, lai iegūtu visu, ko tā var sniegt.
Un Ziemeļkoreja to nodrošina apmaiņā pret lētāku enerģiju, iespējams, apmaiņā pret citām precēm, par kurām mēs nezinām, un citām tehnoloģiskām iespējām, tostarp, visticamāk, kodolenerģijas attīstības jomā.
Tātad abas puses šeit ir ieguvējas. Un, protams, mēs esam novērojuši ievērojamas pārmaiņas divpusējās attiecībās, un Putina attieksme pret Ziemeļkoreju ir būtiski mainījusies.
Kā redzams, Rietumvalstis joprojām baidās pietiekami apbruņot Ukrainu. Kāds ir Jūsu vēstījums Rietumvalstīm, piemēram, ASV un Vācijai?
Rietumiem ir jāpamostas. Krievija ir kara stāvoklī pret Rietumiem, bet mēs neesam. Un, ja mēs nesāksim saprast, ka Ukrainai pēc iespējas ātrāk jādod viss iespējamais, tad karš atnāks pie mums.
Tā vai citādi [karš] nonāks Eiropā. Un tas skars ASV, jo ASV ir saistīta ar Eiropu ne tikai NATO dēļ, bet arī tāpēc, ka transatlantiskā alianse ir starptautiskās drošības pamats. Un, ja šī alianse sašķobīsies, ja tā izjuks, tas nozīmē, ka beigsies arī uz noteikumiem balstīta starptautiskā kārtība, kas ir nodrošinājusi mieru un ekonomisko labklājību tik daudzās Eiropas valstīs, kuras agrāk bija okupējusi padomju vara.
Un es nedomāju, ka vēstures grāmata ir pilnībā aizvērta, jo Krievija pati nav to aizvērusi. Krievija pati sevi uzskata par impēriju – par valsti, kurai ir likumīgas tiesības dominēt pār citām valstīm pie tās robežām un ārpus tām.
Tāda ir realitāte, kurā mēs atrodamies. Un neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk vai nē, – mēs varbūt neesam karā ar Krieviju, bet Krievija ir karā ar mums.
Vai karu, kāds tas ir Ukrainā, var uzvarēt karalaukā?
Ukraiņi ir pierādījuši sevi kā neticami spējīgus, radošus un apņēmīgus kaujiniekus. Vai viņiem ir neizdevīgāki kvantitatīvie rādītāji salīdzinājumā ar Krieviju? Jā. Krievijai ir vairāk vīru, viņiem ir vairāk ekipējuma, viņi arvien vairāk ekipējuma iegūst no Ziemeļkorejas, Irānas un Ķīnas. Jā, ir acīmredzama atšķirība.
Ņemot vērā tikai šo kvantitāti, ukraiņi nevar uzvarēt šajā karā. Bet vai viņi var uzvarēt šajā karā, ja viņus ar ieročiem un finansējumu atbalsta visi Rietumi, ne tikai Eiropa, ASV, bet arī Japāna, Dienvidkoreja, visa demokrātiskā pasaule? Jā.
Eiropas politikas analīzes centra (CEPA) prezidente un izpilddirektore Alina Poļakova un Latvijas Televīzijas žurnāliste Odita Krenberga Foto: Latvijas Televīzija
Esmu stingri pārliecināta, ka Ukraina ir spējīga uzvarēt karā un pat atgūt savas teritorijas.
Vai šāda iespēja kļūst arvien mazāka? Jā, bet tas ir tāpēc, ka mēs paši nespējam atbalstīt Ukrainas uzvaru un nodrošināt Ukrainu ar visu, kas tai vajadzīgs, jo mēs gribam, lai Ukraina uzvar mūsu labad, ne tikai sevis dēļ.
Tā nu, manuprāt, mēs šodien esam nonākuši šādā situācijā. Ukrainai ir ierobežots laiks, lai pavērstu šo karu pretējā virzienā un liktu krieviem noticēt, ka viņi zaudēs. Taču tas viss ir atkarīgs no mums.
Ko Jūs domājat par situāciju Krievijā? Kādā brīdī Krievijai beigsies nauda. Bet kā Jums šķiet – kad tas varētu notikt?
Cilvēki jau ilgu laiku ir prognozējuši Krievijas ekonomisko sabrukumu. Patiesība ir tāda, ka tas nav noticis.
Ir liels jautājums, cik ilgi viņi spēs uzturēt savus militāros izdevumus, kas saskaņā ar jauno budžetu pirmo reizi pārsniedz visus citus Krievijas iekšzemes izdevumus. Taču es uzskatu, ka Krievija var cīnīties ļoti ilgi.
Krievijas iedzīvotājiem nav sāpju sliekšņa. Diemžēl
Krievijas iedzīvotāji ir pieraduši, ka viņus pārvalda diktatori, kas par tiem nerūpējas. Un diemžēl viņi ir pieraduši arī upurēt savus vīrus dažādās karadarbībās.
Katra paaudze ir upurējusi kādu karavīru Krievijas valsts labā. Tas ir tā, kā tas ir. Manuprāt, ja mēs domājam, ka krievi nevēlēsies ciest, ka viņi vai nu pieprasīs pārmaiņas, vai arī, ka valdība atzīs zaudējumus, ko Krievijas iedzīvotāji cieš, ņemot vērā, ka šajā karā potenciāli varētu iet bojā miljoniem Krievijas vīriešu, tad, kā liecina vēsture, Krievijas valdībai tas nerūp.
Eiropas politikas analīzes centra (CEPA) prezidente un izpilddirektore Alina Poļakova Foto: Latvijas Televīzija
Bet kas, Jūsuprāt, varētu būt Krievijas lūzuma punkts?
Vienīgais pagrieziena punkts, ko es redzu, lai Krievija vairs nebūtu valsts, kas sevi uzskata par impēriju, ir skaidra un acīmredzama militāra sakāve Ukrainā.
Ja mēs paskatāmies, ko mums stāsta vēsture, 20. gadsimta jaunākā vēsture, tad vienīgais, kad impērijas atzīst, ka tās vairs nav impērijas, ir tad, ja tās ir pilnībā sakautas. Un bieži vien tas ir militāri. Mēdz teikt, ka visi kari beidzas ar sarunām. Tā nav taisnība.
Daudzi kari beidzas ar zaudētāju un uzvarētāju, un pēc tam seko sarunas, kas bieži vien ir izdevīgas uzvarētājam.
Labas sarunas, kā tas notika pēc Otrā pasaules kara ar Maršala aktu Vācijai un ar Japānas atjaunošanu, beidzas ar to, ka no bijušajiem ienaidniekiem tiek izveidoti partneri.
Bet kas ir vispirms? Tā ir militāra sakāve, kas ir pilnīgi neapstrīdama. Tas, manuprāt, ir vienīgais veids, kā Krievijā kaut kas mainīsies, jo šobrīd tur ir sabiedrība, kas, manuprāt, arvien vairāk atbalsta Putina darba kārtību, un sabiedrība, kas, šķiet, neizrāda lielu vēlmi pēc pārmaiņām uz demokrātiskāku valsti.
KONTEKSTS:
Krievijas nepamatotais un neizprovocētais plaša mēroga iebrukums Ukrainā sākās 2022. gada 24. februārī. Kremļa propaganda bravūrīgi solīja ieņemt Kijivu trīs dienās, taču ukraiņu pašaizliedzīgā un spēcīgā pretestība neļāva Kremlim realizēt savus plānus.
Pēc neveiksmēm Kremlis izveda armiju no Kijivas apgabala, bet turpināja ofensīvu citos reģionos. 2022. gada rudenī ukraiņu armijai izdevās sekmīgās operācijās atbrīvot Harkivas apgabalu un daļu Hersonas apgabala, vairojot cerības uz iespēju sakaut pretinieku.
Taču 2023. gada vasarā sāktais Ukrainas pretuzbrukums nebija tik veiksmīgs, ko Ukrainas armija skaidroja gan ar nepietiekamu ieroču nodrošinājumu no Rietumu sabiedrotajiem, gan ar Krievijas armijas izveidoto pamatīgo aizsardzības līniju un plašajiem mīnu laukiem.
2024. gada augustā parādījās pirmās ziņas par Ukrainas iebrukumu Kurskas apgabalā Krievijā, kur ukraiņu karavīri pozīcijas noturējuši līdz šim. Tā ir pirmā reize kopš Otrā pasaules kara, kad Krievijas teritorijas daļu ilgstoši ieņēmis ārvalstu karaspēks.
Neskatoties uz to, Krievijas armija turpina virzību Doneckas apgabalā, pārņemot kontrolē arvien vairāk ukraiņu ciemu un apdzīvotu vietu.
2024. gada oktobrī valsts prezidents Volodimirs Zelenskis plašāku sabiedrību iepazīstināja ar Ukrainas uzvaras plānu, taču Rietumu sabiedrotie to vērtē ar zināmu piesardzību.
