Kāpiens vietējā kalnā Alpu pakājē Bavārijā 11. novembrī sākās kā Lāsmas Timberes ģimenes tradīcija. Kalna galā ir kapela, kurā viņa saviem mazajiem bērniem ik gadu stāstīja, ko nozīmē cīnīties par kaut ko svētu – vārda brīvību, valsts brīvību un savas tautas pastāvēšanu. Vēlāk, nodibinot Bavārijas latviešu biedrību, tā no ģimenes pasākuma pārtapa par vietējās latviešu kopienas tradīciju.
Timbere stāstīja: “Kaut arī ir darba diena, visi ir strādājoši cilvēki, bērniem ir skola, bet cilvēki tik un tā ir atnākuši un dalās kopā ar mums šajā sajūtā par to, ka mēs varam būt kopā un atcerēties, cik svarīgi ir šīs zināšanas nodot bērniem, jo šobrīd šeit mēs esam vairākas ģimenes un puse no klātesošajiem, ja ne vēl vairāk, ir bērni, un man par to ir prieks un lepnums. Man tas nešķiet pašsaprotami, ka šobrīd mēs varam runāt latviski, ka mums ir sava valsts. Par to, ka mēs drīkstam brīvi paust savu viedokli, man liekas svarīgi apzināties, ka tas nenācās viegli.”
Lāčplēša dienas pasākuma dalībniece Aleksa Sokolova: “Mēs vienmēr svinam Lāčplēša dienu. Tas ir atgādinājums par to, ka latvieši cīnījās un aizstāvēja mūsu valsti. Jā, man patīk Latvija tāpēc, ka tā ir daļa no manis.”
Latviešu centrā “Bērzaine” Freiburgā Lāčplēša dienas atcere ik gadu notiek ģimeniskā noskaņā.
Biedrības “Daugavas vanagi Vācijā” pārstāve Inese Avena pauda: “Šodien mēs pārrunājām arī ar Bērzaines mājiniekiem – kurš vectēvs, kurš onkulis, kurš radinieks, kurš vienkārši tuvs cilvēks ir cīnījies par Latvijas brīvību un domās pateicamies. Šodien, protams, ir liela svētku diena tiem, kas Latvijai vēl saules mūžu.”
Arī Bērzainē dega sveces pie piemiņas plāksnes brīvības cīnītājiem.
