Nedēļu pēc traģiskās apšaudes Ērebrū dzīve Zviedrijā uz mirkli apstājās. Visā valstī tika ieturēts klusuma brīdis, pieminot valsts vēsturē nāvējošākās apšaudes upurus, kas notika iestādē, kurā parsvarā mācījušies imigranti. Zobārsta asistente Santa Rudzīte par masu apšaudi uzzinājusi darbā:
“Tieši tur sāka pacienti par to runāt. Un tad mēs arī sadzirdējām ziņās. Tas ir traģiski un prātam neaptverami. Klīst visāda informācija. Dažnedažādi fakti un jautājumi neatbildēti.”
Vietējai sabiedrībai jautājumu tiešām ir daudz. Zviedrijas noziedzības kopainā 10 bojāgājušie Ērebrū ir tikai aisberga virsotne.
Sabiedriskās drošības lielākais augonis ir vardarbīgu bandu vairošanās, kurām saknes visbiežāk meklējamas Turcijā, Sīrijā un Somālijā.
Tieši tās lielā mērā atbildīgas par straujo slepkavību skaita pieaugumu, šajā ziņā padarot Zviedriju par vienu no bīstamākajām valstīm Eiropā. Zviedriem nākas pierast arī pie ziņām par sprādzieniem. Šī gada sākumā valstī reģistrēts vidēji viens sprādziens dienā, savukārt pērn tādu bijis 317.
Satraucoša tendence ir arī nepilngadīgo iesaistīšana noziegumos. Zviedrijas premjers Ulfs Kristersons atklāti atzinis, ka valdība pašreiz ir iedzinējos:
“Tas, ka mums nav kontroles pār vardarbības vilni, ir pilnīgi acīmredzami. Ja mums tā būtu, mēs šeit tagad nestāvētu.”
Zviedrijas policija noteiktiem reģioniem valstī piešķīrusi “Apdraudētas zonas” statusu, kas nozīmē – šeit pastāv liels risks saskarties ar vardarbību un neslēptu narkotiku tirgošanu.
Sēderteljes pilsēta netālu no Stokholmas ir viena no tādām. Atsevišķi tās rajoni policijas kartē iekrāsoti tumši sarkanajā – visaugstākā riska krāsā. Šajā pilsētā dzīvo arī vairākas latviešu ģimenes, ar kurām tikās Zviedrijā dzīvojošā žurnāliste Gunta Enerūta.
“Mēs dzīvojam Sēderteljē, šī apkārtne vispār ir tāda, ka šāvieni – tā ir ikdienišķa padarīšana,” stāsta friziere un divu bērnu mamma Zviedrijā Mārīte Blumberga.
Kamēr ģimene meklē, kurp pārvākties, savus divus bērnus viņi cenšas pasargāt pašu spēkiem.
“Mēs izvairāmies vakaros iet pastaigāties,” stāsta Mārīte. Sieviete arī atzīst, ka laika gaitā mainījušies arī citi ģimenes paradumi. “Paskatos telefonā, kur man bērns atrodas. Ja ilgāku laiku nav nekādas ziņas bijušas, nekas nav rakstīts vai zvanīts, tad es iemetu aci telefonā, kur atrodas un vai ir kustībā.”
Rakstnieka un žurnālista Arvīda Deģa ģimene pielāgo ikdienas rutīnu apkārtnē novērotajam vai ziņās dzirdētajam:
“Ir bijušas tādas reizes, kad es neesmu braucis pirkt pārtiku, jo mēs vienkārši zinām, ka ir policijas reidi. [..] Mēs nebraucam uz rokfestivāliem. Mēs pat neejam Sēderteljē, kad ir laukumā lielie koncerti vasaras svētkos, jo mēs uzskatām, ka tur nevar pāris policisti garantēt, ka tas pūlis nesatrakosies un kaut kas nenotiks.”
Zviedrijas viesiem Arvīds iesaka vairīties no Stokholmas nakts dzīves.
“Apmeklējiet muzejus un kafejnīcas līdz pusnaktij. Es tiešām esmu redzējis arī pie dažiem bāriem incidentus. Mēs ar brālēnu svinējām svētkus. Stokholmā, es godīgi teikšu, – neiesaku [naktī staigāt apkārt], ja jūs neesat cīkstoņi un bokseri,” stāsta vīrietis.
“Ņemot vērā to, ka šeit tomēr atrodas ļoti daudz trešo valstu iedzīvotāju, kas ir savā ziņā sev zīmogu uzlikuši – kā visai nācijai, diemžēl tā tas ir –, būtu jāievēro daudz stingrāki drošības noteikumi jebkur,” atzīst arī Mārīte.
Savukārt ar bandām nesaistītajiem austrumu imigrantiem šāds “zīmogs” nereti liek justies kā staigājošiem mērķiem. Nav noslēpums, ka Zviedrijā audzis arī pret iebraucējiem vērstu uzbrukumu skaits.
Lai arī nav oficiāli apstiprināts, ka Ērebrū šāvējs rīkojies šādas pārliecības vadīts, vairāki eksperti norādījuši, ka izvēlētā vieta – iebraucēju apmācību centrs – norāda uz tādu iespējamību. Arī tas liek Mārītei aizdomāties par ģimenes un pašas drošību – arī viņa turpina apmeklēt zviedru valodas kursus.
“Es saprotu, ka tas pilnīgi nemaz nav droši,” viņa atzīst.
Neskatoties uz nedrošo situāciju, neviena no ģimenēm neplāno kravāt koferus, lai pamestu Zviedriju. Viņi cer uz lielāku valdības un policijas aktivitāti.
“Vairāk ir jāseko līdzi, jo jaunieši mūsdienās ļoti ātri tiek ierauti tajā visā iekšā, un lielāki resursi vienkārši valstij nepieciešami,” vērtē zobārsta asistente Santa.
Kamēr Zviedrijas varas iestādes cenšas atšķetināt šo ideoloģisko un kriminālo mezglojumu, uzrunātajām ģimenēm tā ir realitāte, ar kuru jāmācās sadzīvot.
