ĪSUMĀ:
Par Eiropas Savienības paplašināšanos un citiem ārpolitikā aktuāliem jautājumiem Latvijas Radio raidījumā “Divas puslodes” diskutēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes pasniedzēja Sigita Struberga un Latvijas Universitātes pasniedzējs politologs Andis Kudors.
“Telesamits” akcentē kandidātvalstu specifiskās problēmas
Kandidātvalstis forumā klātienē pārstāvēja Moldovas prezidente Maija Sandu, Serbijas prezidents Aleksandars Vučičs, Ziemeļmaķedonijas premjerministrs Hristijans Mickoskis un Melnkalnes ārlietu un Eiropas lietu vicepremjers Filips Ivanovičs, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Albānijas premjerministrs Edi Rama pieslēdzās tam tiešsaistē.
Notikums bija salāgots ar Eiropas Komisijas (EK) ziņojuma par kandidātvalstu iestāšanās procesa virzību publiskošanu, un telekameru fokusā nonāca kandidātvalstu specifiskās problēmas.
Protams, ar citiem nesalīdzināmas tās ir Ukrainai, kuras vēlme pievienoties Eiropas Savienībai bija galvenais iemesls Krievijas agresijai, kuru Ukraina izmisīgi atvaira jau divpadsmito gadu. Prezidents Zelenskis uzrunāja samita dalībniekus tiešsaistē no kādas nekonkretizētas vietas frontes tuvumā un veltīja nīgrus vārdus Ungārijas premjeram Viktoram Orbanam, kurš deklarējis, ka bloķēs Ukrainas iestāšanās centienus.
Kremļa tieksmes taranēt iestāšanās procesu sajūt arī Moldova, kuru Krievija cenšas visiem līdzekļiem iekšēji destabilizēt un panākt sev draudzīgu spēku nākšanu pie varas. Par netīkamu ārējo ietekmi samitā runāja arī Ziemeļmaķedonijas premjers Mickoskis, kurai iestāšanas procesā apšaubāmas prasības izvirza tās savienībā jau esošā kaimiņvalsts Bulgārija.
Tomēr vislielāko ievērību samitā izpelnījās par tā “melno avi” dēvētais Serbijas līderis Aleksandars Vučičs. Viņam nācās atbildēt uz daudziem neērtiem jautājumiem, sākot ar Serbijas īpašajām attiecībām ar Maskavu, beidzot ar protestiem,
kuri viņa valstī nenorimst nu jau apaļu gadu. Protestu galvenā tēma ir korupcija, taču arī autoritārisma iezīmes pastāvošajā varā, attiecīgi tiek pieprasīta ne vien korumpantu saukšana pie atbildības, bet arī ārkārtas parlamenta vēlēšanas un, tā kā starp protestētājiem ir īpaši daudz studentu, finansējuma palielināšana augstākajai izglītībai.
Prezidents Vučičs šai situācijā turpina manipulēt, gan aizvācot no amatiem dažus korupcijā vainotos, gan sūtot pret demonstrantiem policiju un ar dažādiem sitamajiem bruņotus huligānus, kas savukārt izraisa protestētāju pretreakciju.
Pēdējais vardarbības uzliesmojums bija augustā, kad sadursmēs un policistu brutālos uzbrukumos cieta vairāki desmiti cilvēku un demonstranti izdemolēja un aizdedzināja prezidenta Vučiča vadītās Serbijas progresīvās partijas, citu varas partiju un valsts institūciju birojus.
Pirmstermiņa vēlēšanas Serbijas ārpolitikā korekcijas neieviesīs
Pēc kārtējām plašajām demonstrācijām Serbijas prezidents Aleksandrs Vučičs paziņoja par pirmstermiņa vēlēšanu sarīkošanu. Amatpersona gan piebilda, ka par konkrētu vēlēšanu norises laiku lems kompetentās iestādes.
Struberga uzskata, ka, iespējams, ar to būs iespējams nedaudz nomierināt protestējošos, taču arī pēc šādām vēlēšanām maz ticams, ka valsts līdz šim uzņemtais kurss varētu mainīties.
“Šāda veida režīmos tie spēj sabiedrību tā sakārtot, ka tā arī seko. Paskatieties uz Gruziju, kur tik ilgstoši runājam par sabiedrības noskaņojumu un “Gruzijas sapni”. Bet tas joprojām veiksmīgi turpina uzņemto kursu, un nu jau daudzi sāk plātīt rokas, teikt, ka šobrīd vairs neko īsti nevaram. Un es baidos, ka Serbijā var būt ļoti līdzīgs scenārijs,” pauž LATO ģenerālsekretāre.
Eksperts: Serbijā krītas atbalsts ceļam uz Eiropas Savienību
Līdz šim attieksme pret Serbijas dalību ES gan bijusi neviennozīmīga. Kudors atzīst, ka gribētu redzēt Serbiju kā daļu no ES, tiesa, bez Krievijas klātbūtnes valstī notiekošanos procesos.
Taču eksperts arī atzīmē, ka pašu serbu atbalsts šim ceļam krītas:
“Mēs redzam, ka šī gadsimta sākumā 70% Serbijas pilsoņu atbalstīja valsts iestāšanos Eiropas Savienībā. Tagad tie ir aptuveni 40%.
Un tas nav tikai Krievijas iespaids. Manuprāt, kopumā Eiropas Savienība kā projekts vairs nav tik spilgti populārs, kāds tas bija tad, kad Eiropas Savienībā iestājāmies mēs.”
Taču pārspīlēti arī būtu teikt, ka ES pievilcīgums pazudis pavisam, Kudors piebilst.
ES liela skepse pret Višegradas valstīm
“Es priecājos par samitu, kas notika. Es priecājos, ka šī tēma ir atgriezusies dienaskārtībā, daļēji kara Ukrainā dēļ. Mēs redzam, ka Ukraina 2022. gadā uzsāka sarunas, tad Moldova 2024. gadā. Tagad tie datumi, kas pārrunāti kā šo sarunu beigas vairākām valstīm, ir taustāmi – tas ir 2026., 2027. gads. Un pirms gadiem pieciem šo iedomāties vispār nevarētu,” saka Kudors.
Serbijas gadījumā gan ir grūtāka situācija, atzīmē eksperts:
“Krievija ir mērķtiecīgi strādājusi, tajā skaitā caur pareizticīgo baznīcu. Kā teica viens eksperts – Serbija ir retā valsts, kur Krievijas pārstāvjus uzņem ar neviltotu smaidu.”
Tikmēr Latvijas Radio komentētājs Eduards Liniņš atzīmē, ka skepse Eiropas Savienībā šobrīd pastāv ne vien attiecībā uz Serbiju, bet arī Višegrādas valstīm kopumā.
“Kā zināms, visām šīm valstīm pagātnē bijuši tādi motīvi, kas neveicina īpaši siltas jūtas pret Eiropas Savienību. Un Serbijai jau nu sevišķi, jo Krievijas ietekme ne jau tukšā vietā rodas. Tā rodas no senām, tiešām vēsturiskām saiknēm,” atzīmē Liniņš. “Ja Bulgārija vēl divos pasaules karos vismaz formāli bija Krievijas pretinieks un bulgāri tādu Krievijas ekspansionsmu nebūt neuztver pozitīvi, tad Serbijai Krievija vienmēr ir bijusi draugs.”
Serbijai jauna alternatīva ES – Ķīna un tās investīcijas
Liniņš arī piebilst, ka pēdējā laikā Serbijā parādījusies jauna alternatīva Eiropas Savienībai un tā ir Ķīna:
“Jā, protams, Eiropa ir daudz tuvāk un ieguvumi būtu nepārprotami, bet ir iespēja teikt – ziniet, mēs gribam Ķīnas investīcijas un nebūs Briseles diktāta, un mēs draudzēsimies ar Pekinu.”
Struberga piebilst, ka pozitīvais aspekts šāda draudzībai būtu arī tas, ka Pekina – atšķirībā no Briseles – nepieprasītu no Serbijas caurskatāmību vai kopīgas bloka vērtības.
Eiropas Savienības paplašināšanās plānu vērtē dažādi
Eiropas Savienības augstā pārstāve Kaja Kallasa izteikusies, ka jaunus biedrus valstu blokā varētu uzņemt vēl līdz 2030. gadam. Raidījuma “Divas puslodes” ekspertu domas šajā jautājumā dalījās.
“Vai var tik vienkārši paplašināšanos izdarīt paātrinātā veidā? Mēs jau arī redzam no tām sarunām, kas iepriekš notika, ka īsti ne. Un tad ir šie jautājumi – kas šis būs? Kāda specifiska iestāšanās? Kādi ir tie nosacījumi, pārejas periodi un tamlīdzīgi?” atzīmē Struberga. “Jo mēs (iestājoties Eiropas Savienībā) tomēr arī ļoti ātri un konsekventi pildījām tās prasības. Un tā tomēr ir atšķirība un būtiska atšķirība. Piemēram, pasākumā tika runāts par Albānijas bezprecedenta progresu, bet vai tas nozīmē prasību sasniegšanu? Es ļoti apšaubītu.”
Eksperte gan piebilda, ka, piemēram, Moldovas progress bijis liels. Taču tāpat pagaidām šis Kallasas paziņojums vairāk atgādina solījumus, nevis reālus darbus.
Savukārt Liniņš norādīja, ka iestāšanās līmeņi ir dažādi un ir ticams, ka Melnkalne varētu iestāties ES jau drīzumā, iespējams, ap iepriekš minēto 2030. gadu.
“Arī Ziemeļmaķedonijai nav ļoti daudz problēmu, ja vien Bulgārija nekonstruktīvi neliks kāju priekšā,” viņš pauž. “Tur ir visādi.”
Līdzīgās domās par Melnkalnes un Ziemeļmaķedonijas uzņemšanu bija arī Kudors:
“Kopumā, manuprāt, te ir tā glāze pustukša vai puspilna. Vienkārši salīdzinot ar to, kas bija pirms 10 gadiem un kā tad sprieda par šo, tad tagad, manuprāt, ir vairāk optimisma.”
