ĪSUMĀ:
Rihards Plūme: Tas, ko es par Jums zinu ir, ka esat žurnāliste tāpat kā es. Taču tas arī būtībā ir viss. Tādēļ pastāstiet, lūdzu, sīkāk par sevi un to, ar ko nodarbojaties?
Olga Kalinovska: Esmu žurnāliste vairāk nekā 20 gadus. Televīzijā es strādāju kādus 13 gadus, varbūt pat vairāk. Pirms Krievijas-Ukrainas kara sākuma 2014. gadā es nebiju kara žurnāliste. Ukraiņu valodā ir atšķirība starp kara un militāro žurnālistu. Kara ir tie, kas nākuši no civilās dzīves, un militārie ir tie, kas studējuši universitātē un absolvējuši militāro institūtu kā militārie žurnālisti. Es patiesībā esmu civilā žurnāliste.
Pirms kara līdz 2022. gadam es strādāju pie dažādām tēmām – ekonomikas, politikas, parlamenta korespondentu, strādāju arī par redaktoru. Es biju arī moderatore, bet 2014. gadā, kad sākās karš, tā bija mana iniciatīva doties uz turieni. Gribēju redzēt visu savām acīm, lai saprastu, kas īsti notiek, komunicēt ar sabiedrību un karavīriem. Es devos un tur arī paliku, jo tas mani ļoti iespaidoja. Man bija priekšnojauta, ka šis karš neturpināsies tikai vienu gadu, un tas, kāda būs mūsu valsts nākotnē, ir no tā rezultāta. Tāpēc es izdarīju izvēli palikt tur, nevis civilajā dzīvē. Jā, es atbraucu arī uz Kijivu, šeit strādāju ar citām tēmām, ekonomiku, politiku. Tomēr nemitīgi mēģināju ik pēc diviem mēnešiem doties uz fronti. Man to vajadzēja.
Un līdz šim, kopš 2022. gada, esmu pilnībā atteikusies no jebkādām “civilām” tēmām. Mani tagad satrauc tikai karš.
Nu, jo šis jau ir cits karš nekā 2014. gadā. Man ir sava autorprogramma, kas iznāk katru nedēļu. Ja braucu uz fronti, strādāju arī ziņām. Mēģinu uzrakstīt savā “Facebook” lapā kādas esejas vai kādus nelielus materiālus par mūsu militārpersonām. Tāpēc tagad man apkārt ir karš, tā teikt, no visām pusēm.
“2014. gadā bijām pilnībā nesagatavoti”
Tad sanāk, ka no 2014. gada līdz 2022. gadam tas viss bija citādāk… Jo arī ar citiem mūsu viesiem esam runājuši par to, ka tagad daudzi cilvēki nevēlas runāt krieviski, vai, piemēram, sportisti vēl pirms 2022. gada sacentās ar Krievijas sportistiem, bet pēc 2022. gada to vairs kategoriski nevēlas darīt. Kā jūs jūtat to atšķirību starp karu tad un tagad?
Ziniet, 2014. gadā, pirmkārt, tas bija negaidīti. Kad Krievija Krimā izsēdināja specvienības, mēs vispār nesapratām, kas notiek. Mēs nebijām, tā teikt, emocionāli sagatavoti šim karam. Turklāt mūsu informācijas politika, it īpaši austrumos, vēstīja, ka Krievija ir draugs. Es runāju ar pašiem Krimas iedzīvotājiem, kuri aizbrauca, un ar militārpersonām, bija jūras kājnieki, kuri pameta Krimu 2014. gadā. Viņi teica, ka “vienmēr mums mēģināja iegalvot, ka mūsu ienaidnieks ir Krimas tatāri, nevis Krievija. Krievija ir mūsu draugs.” Tāpēc 2014. gadā tas bija negaidīti, plus, tas skāra nelielu teritoriju, un mēs varējām šo teritoriju daļēji atgūt.
Un karš patiesībā bija tikai neliela cilvēku skaita “darīšana”. Patiesībā mums nebija armijas 2014. gadā, bet mums bija virspavēlnieks, un visi spēki, kas bija Ukrainā, viņus savāca kopā un izdevās atgūt daļu teritorijas. Tas ir ļoti pārsteidzoši, jo tad mums tiešām nebija bruņoto spēku. Un karš skāra tikai Ukrainas austrumus. Jā, cilvēki palīdzēja, radās brīvprātīgo kustība, viņi palīdzēja militārpersonām, kurām arī nebija nekā. Un 2015.–2017. gadā par karu vispār pārstāja runāt. Nu, proti, viņi to pat sauca par konfliktu. Es laikam salīdzināšu to ar Abhāziju un Osetiju Gruzijā, tur ir dažas strīdīgas teritorijas, okupācija… un militāristi faktiski darīja visu, lai visa Ukraina aizmirstu par šo karu. Šī tēma nebija topā. Tāpēc visi par to pamazām aizmirsa.
Bet 2022. gadā, pirmkārt, tas ir liela mēroga iebrukums. Krievija mums vienkārši nāca virsū no visām pusēm. Un neskatoties uz to, ka amerikāņu un britu izlūkdienesti brīdināja Ukrainu, pat mūsu augstākie speciālisti ne visi atzina, ka būs šāds iebrukums. Un, kad tas sākās, šis karš jau skāra visu valsti. Bija ļoti daudz bēgļu.
Un tad visos Ukrainas nostūros šis karš bija jūtams. Turklāt iebruka krievu armija. Toreiz bija hibrīdkarš un hibrīdarmija. Bija arī krievu karaspēks, bet viņi bija maskēti. Tas vairāk bija hibrīdkarš, bet te ir pilnīgs karš, pilnvērtīgi krievu formējumi, to bija daudz, bija tanku divīzijas, desantnieki, jūras kājnieki. Bija ļoti nopietni spēki. Un, godīgi sakot, tas ir brīnums, ko radīja ukraiņu tauta un ukraiņu armija, ka mēs atsitāmies…
Pirmais mēnesis bija viskritiskākais, kad tanki atradās pie Kijivas. Es tiešām domāju, ka mēs jau Kijivā metīsim Molotova kokteiļus, pagrabos tos jau gatavojām.
Un pēc tam, kad pirmajā mēnesī atsitāmies, visi saprata, ka tikai kopā mēs varam kaut ko darīt. Es neteikšu “uzvarēt”, jo, nu, redziet paši – ar tādu valsti, ar tādu armiju, ar tādu militāro rūpniecību Krieviju nevar tik viegli sakaut. Bet mums izdevās cīnīties, esot vairākas reizes mazākiem ekonomiski un armijas izmērā. Un mēs to izdarījām, kad visi sanācām kopā. Tagad situācija ir nedaudz atšķirīga. Protams, visi ir noguruši. Tagad daļa iedzīvotāju diemžēl cenšas abstrahēties no kara. Mēs bijām vienoti pirmajā gadā, tiešām. Visi palīdzēja, darīja visu, ko varēja. Sūtīja naudu, brīvprātīgo kustība bija vienkārši dulla. Tad mēs visi cīnījāmies. Tagad ir jautājumi. Tā laikam ir atšķirība starp to karu un šo karu. Un, protams, tas ir cenas jautājums. Tas karš – tie bija pilnīgi atšķirīgi skaitļi nogalināto un ievainoto kontekstā. Šis karš ir šausmīgs karš. Un tie nav tikai armijas nogalinātie un ievainotie, tie ir daudzi nogalinātie un ievainotie civiliedzīvotāji, tie, kuri vienkārši mirst savās mājās, savās gultās, miegā.
Ukraiņu žurnāliste Olga Kalinovska frontē. Foto: Personīgais arhīvsUkraiņu žurnāliste Olga Kalinovska frontē. Foto: Personīgais arhīvsUkraiņu žurnāliste Olga Kalinovska frontē. Foto: Personīgais arhīvsUkraiņu žurnāliste Olga Kalinovska frontē. Foto: Personīgais arhīvsUkraiņu žurnāliste Olga Kalinovska frontē. Foto: Personīgais arhīvsUkraiņu žurnāliste Olga Kalinovska frontē. Foto: Personīgais arhīvsUkraiņu žurnāliste Olga Kalinovska frontē. Foto: Personīgais arhīvsUkraiņu žurnāliste Olga Kalinovska frontē. Foto: Personīgais arhīvsUkraiņu žurnāliste Olga Kalinovska frontē. Foto: Personīgais arhīvsUkraiņu žurnāliste Olga Kalinovska frontē. Foto: Personīgais arhīvsUkraiņu žurnāliste Olga Kalinovska frontē. Foto: Personīgais arhīvs
“Stāstīju kolēģiem, kā uzvesties, lai kādu kaut kur nenošauj”
Citās valstīs mediji apspriežas par rīcību, ja sāktos karš – kurš būtu gatavs strādāt un tā tālāk. Kādu jūs atceraties 24. februāri, ko jūs darījāt – turpinājāt strādāt vai bija kāda pauze?
Pirmkārt, mēs, zinājām, ka kaut kas notiks, neskatoties uz to, ka mūsu vadība teica, ka viss ir mierīgi. Patiesībā mēs sapratām, kas notiks. Tomēr pat mēs, žurnālisti, laikam nebijām gatavi šādam pilna mēroga iebrukumam. Mūsu redakcija un es kā kara žurnālists, domājām, ka ofensīva nāks no austrumiem, Doneckas un Luhanskas apgabaliem. Un 20. februārī es devos uz austrumiem, uz fronti. Un tieši 24. februārī man bija paredzēta filmēšana ar jūras kājnieku korpusu Mariupolē. Mēs atradāmies Bahmutā, tagad okupētajā teritorijā.
Ceļš no Bahmutas līdz Mariupolei prasīja trīsarpus stundas vai pat četras. Izbraucām vai nu četros no rīta, vai piecos. Karš būtībā jau bija sācies. Mēs vēl neko nezinājām. Braucām uz Mariupoli. Man Kijivā ir daudz draugu un radu. Viņi sāka man zvanīt, stāstot, Poļa, ir sprādzieni, ir raķetes. Jūs neticēsiet, bet pirmo pusstundu es mēģināju viņus nomierināt.
Es teicu, ka tā ir sabotāža, ka varbūt kaut kur kaut kas vienkārši sprāgst. Es pirmo stundu nevarēju noticēt, ka tas tiešām bija pilna mēroga iebrukums. Tikai vēlāk, kad man bija jau pieci zvani, es sapratu, ka ir sācies karš. Nu, protams, paskatījos ziņas. Braucām kādu pusstundu, un es sapratu, cik tuvu tām teritorijām atrodas Mariupole. Un mēs devāmies atpakaļ.
Pēc tam filmējām Kramatorskā, Avdijivkā. Tur arī apšaudīja, bija raķetes. Filmējām Kramatorskas lidlauku. To apšaudīja ar raķetēm, jo tur bāzējās militārās lidmašīnas, taču tās pacēlās gaisā, lai lidmašīnas netiktu bojātas. Bija panika, cilvēki stāvēja milzīgās rindās pie aptiekām un bankomātiem. Un ziniet, kara smaka vienkārši bija gaisā. Bija briesmīga spriedze, visi bija nobijušies.
Un tad deviņos no rīta es saņēmu īsziņu savā telefonā no jūras kājniekiem, pie kuriem man bija jādodas, ka mūsu filmēšana ir atcelta. Ieliku skumju smaidiņu un uzrakstīju: “Nu vispār jau es to sapratu, lūdzu, turieties, puiši”! Un pēc pāris dienām mana komanda, proti, šoferis un operators, lūdza mani atgriezties Kijivā. Viņi teica: “Oļa, mēs redzam, ka Kijiva jau noslēdzas, to ielenc.”
Un, ja mēs netiksim iekšā… mums tur ir ģimenes, mums tur ir radinieki, mums tur ir bērni, tā būs katastrofa. Es zvanīju vadībai, runāju ar galveno redaktoru, viņš teica: “Klau, Oļa, ja komanda tā teica, tad brauciet”. Un, kad braucām, visus ceļus jau apšaudīja. Braucām cauri Harkivai, uz Harkivas rajona ceļa jau bija krievu tanki. Braucām pa pilsētu, bija raķešu sistēmas “Uragan” uzbrukums. Mēs redzējām “Uraganus”, kas iznīcināja mājas un stāvēja pie ceļiem. Tas patiesībā bija biedējoši. Tad pusceļā man piezvanīja no kanāla un teica, ka krievu tanki dodas pa Harkivas-Kijivas ceļu.
Mēs ar šoferi sākām izstrādāt maršrutus, kā braukt un kādus maršrutus izvēlēties, lai nokļūtu galā. Brauciens, protams, bija briesmīgs. Mēs pat nezinājām, cik tālu jābrauc, tas bija 9 stundu brauciens. Nezinājām, vai līdz dienas beigām nonāksim Kijivā vai nē, un mēs nezinājām, no kuras puses iebraukt, jo no Bučas un Irpiņas puses krievu karaspēks jau virzījās uz priekšu. Braucām cauri Borispiļai, iebraucām normāli, bet, kad iebraucām pilsētā, mēs ar komandu bijām šokā, jo Kijiva bija tukša. Braucām pa tukšām ielām, lai gan tur jau bija posteņi, bija jau “eži”, un tas, godīgi sakot, bija baisi. Aizbraucu līdz mājām. Es dzīvoju netālu no Kijivas un neatgriezos savās mājās, devos pie draugiem. Galu galā es dzīvoju kopā ar viņiem divus mēnešus, kamēr atsita uzbrukumu Kijivai. Es nedzīvoju ne Irpiņā, ne Bučā, dzīvoju otrā pilsētas pusē, bet tur arī krita raķetes.
Un vakarā man piezvanīja galvenā redaktore un teica: “Vai esi gatava rīt iet uz studiju kā raidījuma vadītāja, jo cilvēku nav”? Es saku, protams, esmu gatava!
Nakti pavadīju pagrabā, jo bija raķešu uzbrukums. Un no rīta, neizgulējusies, ar nemazgātiem matiem devos uz kanālu, un tā mēs tur bijām tādā režīmā… Kanālā dzīvojām, mazgājāmies, pusdienojām, vakariņojām.
Mainīju lomas – tad biju raidījumu vadītāja, tad žurnāliste, tad redaktore. Un tā kādus trīs mēnešus šādā režīmā.
Mani vadāja kanāla mašīna, jo bija komandantstunda, un kustība pa pilsētu bija ļoti ierobežota. Tas, protams, bija baisi. Jau pirmajā dienā konsultēju savus darbiniekus, kā uzvesties kontrolpunktā, jo daudzi to nezināja, un kontrolpunktos mums pat nebija militārpersonu vai policijas, mums bija brīvprātīgie. Un viņiem pašiem bija bail. Pāris reizes es saskāros ar to, ka viņi pat nezina, kā turēt ieroci, ka viņiem nevajadzētu to pavērst uz cilvēkiem. Nu kopumā viņi bija nobijušies un nedrīkstēja veikt pēkšņas kustības. Mēģināju visiem kanālā stāstīt, kā uzvesties, lai, nedod Dievs, kādu kaut kur nenošauj vai neaiztur, jo es ar to nodarbojos jau 8 gadus. Nu, kopumā, protams, bija šausmīgi to visu redzēt Kijivā. Nebiju domājusi, ka Kijivā kaut ko tādu ieraudzīšu.
Tad sanāk, ka aptuveni kāda puse darbinieku uz vietas nemaz nebija?
Aizbrauca, jā. Un tie, kuriem bija mazi bērni, aizbrauca pašās pirmajās dienās. Es viņus pilnīgi saprotu, daudzi aizbrauca uz ārzemēm. Starp citu, daži no tiem tur joprojām ir palikuši. Viņi tur paliek un jau strādā. Uz Poliju daudzi devās, strādā vietējos TV kanālos, un viņi devās arī tālāk uz Eiropas valstīm, kāds aizbrauca uz Ukrainas rietumiem. Mēs bijām ļoti maz, tāpēc tie, kas palika Kijivā, mainījās lomām. Man arī tā bija jādara, citādāk nevarēja.
Daudzi draugi, militārpersonas gāja bojā pirmajā gadā
Cik bieži jūs tagad dodaties uz fronti un kādas attiecības jums ir izveidojušās ar karavīriem un civiliedzīvotājiem šo 2-3 gadu laikā?
Tagad es uz fronti braucu reizi divos mēnešos, uz trīs nedēļām. Kas attiecas uz attiecībām, tad jau pirms 2022. gada man bija lieliskas attiecības un personīga draudzība ar atsevišķām militārpersonām un brigādēm. Es neesmu brīvprātīgais, bet, ja ir kāda palīdzība no brīvprātīgajiem, tad cenšos to nodot. Man raksta arī no Vācijas, no Francijas, sazinās ar mani un saka – šo un to mēs varam dot. Viņi zina, ka man ir saikne ar brigādēm, es to nododu konkrētam bataljonam vai militārpersonām. Līdz ar to ir iespēja kaut nedaudz palīdzēt.. Diemžēl lielākā daļa manu draugu, militārpersonu, ar kuriem līdz 2022. gadam sadraudzējos, vairs nav mūsu vidū, viņi gāja bojā pirmajā kara gadā. Tagad arī man ir daudz draudzīgu attiecību, jo armijā jau ir izveidotas jaunas brigādes, nākuši klāt jauni cilvēki, atnākuši brīvprātīgie, atšķaidījuši regulāro armiju.
Jūs varat palikt pie viņiem, dzert tēju, kafiju, runāt. Es saprotu, ka daži cilvēki vienkārši vēlas tikt uzklausīti. Un es protu klausīties. Žurnālistika man droši vien to iemācīja. Tev ne tikai jājautā, ne tikai jākomentē, bet arī jāklausās. Karavīriem tas ir ļoti svarīgi. Mēs sarakstāmies, uzturam draudzīgus kontaktus. Tāpat ir ar civiliajiem.
Bet daudzi civilie, kurus pazinu pirms 2022. gada, viņi arī karoja un ir arī izkaisīti pa visu pasauli. Bet mēs pat sarakstāmies “Facebookā”. Man ir liels prieks, ka arī viņi mani atceras. Man vienmēr ir bijis daudz apsveikumu profesionālajos svētkos un dzimšanas dienās. Cilvēki, ar kuriem runāju, kurus intervēju, par kuriem veidoju dažus stāstus, viņi mani atceras, novērtē un atbalsta, un es viņus atbalstu.
Siltas attiecības ir tas, kas mums ir vajadzīgs šajos ļoti grūtajos laikos. Darbs ir darbs, bet tu atslābini dvēseli, kad runā ar cilvēku, kurš tev ir patīkams.
Un es redzu, ka tas ir vajadzīgs gan civiliedzīvotājiem, gan militārpersonām, tāpēc tā, iespējams, šajā briesmīgajā karā ir izlāde abām pusēm.
Žurnālistiem, kuri strādā frontē Ukrainā nepieciešamas dažādas atļaujas, lai tur tiktu un strādātu. Kāda ir jūsu pieredze, cik grūti vai viegli praktiski ir strādāt frontē?
Ir grūti strādāt frontē, un laikam ar katru mēnesi tas kļūst arvien grūtāk, un ir dažādi iemesli, kādēļ. Dažreiz ir grūti vienkārši nokļūt tur, kur vēlies. Es saprotu, ka armija ierobežo arī žurnālistus, tā domā par viņu drošību, bet tādā veidā mēs nevaram parādīt to, kas notiek pašā frontes līnijā. Mēs nevaram parādīt karavīrus, kuri aizstāv mūsu valsti. Tas ir arī ļoti grūti psiholoģiski. Kad tu ej pie nogurušiem karavīriem, kuri velk mugursomu, trīs gadus karo, kurš reizi gadā redz savu ģimeni un redzi to viņa acīs, un tu nekādi nevari palīdzēt. Ir morāli grūti redzēt civiliedzīvotājus, kuri nevēlas doties prom, nevis tāpēc, ka viņi ir par krievu pasauli, bet tāpēc, ka viņiem ir slims tēvs vai slima sieva, kura nav transportējama.
Mani pārsteidza kāds stāsts. Sieviete, skaista, gaiša sieviete, brīnišķīga. Tas bija Kurahovē. Kurahovei jau tad ļoti spēcīgi uzbruka. Mēs ar policiju ieradāmies un vienkārši izvedām cilvēkus. Jo uz mūsu galvām jau krita mīnas, un droni mūs vajāja. Un viņa saka, ka es nebraukšu. Es saku, kāpēc? Nu, vai tiešām tev neviena nav? Viņa saka, ka ir. Viņa smejoties stāsta, ka pat Floridas štatā esot mazbērni.
Es saku, kāpēc tad nebraucat? Viņa pagriežas un saka: “Redz, tur ir kādi pieci suņi, kaķi skraida”. Tādi lieli aitu suņi. Viņa saka: “Kaimiņš man tos atveda. Šis pieklīda, šis bija ievainots un es viņu izārstēju… Kur es te viņus atstāšu”? Un, godīgi sakot, es saprotu, ka, ja būs uzbrukums, es nezinu, kas notiks ar šo sievieti, bet es saprotu, ka viņa tagad būtu vienkārši jāizved. Un ir tik žēl. Un no vienas puses tu šos cilvēkus saproti, no otras puses, tu viņus atceries un uztraucaties par to, kā viņiem iet, lai gan saproti, ka, iespējams, nekas labs ar viņiem nebūs. Tā ir otra lieta, kas ir sarežģīta.
Un tas ir arī fiziski grūti. Kad tu pavadi pusi dienas vai dienu, sēžot zemnīcā, kur ir auksts, kur ir netīrs, kur tu nevari gulēt, un tu pat nesaproti, kā karavīri to iztur. Es vispār esmu sportiska, es visu mūžu cenšos uzturēt sevi formā un sportot, un, pateicoties tam, es nēsāju smagas bruņuvestes. Mugura it kā “nenokrita”, bet tev tāpat ir grūti iet septiņus kilometrus. Un viņi nenēsā tādu mugursomu, kā tu, viņi nēsā 20-30 kilogramus smagu mugursomu ar ūdeni, pārtiku, munīciju, dažiem guļammaisiem, vēl kaut ko citu… Un tie ir puiši vecumā no 50 līdz 67 gadiem. Vēl nesen armijā bija daudz pieaugušo vīriešu brīvprātīgo. Un tu vispār nesaproti, kā viņi to var un kā viņi tur dežūrē nedēļu. Ir arī grūti, biedējoši, kad netālu nokrīt mīna, kad tevi vajā droni. Patiesībā ir daudz grūtību.
Strādājot cenšas izslēgt emocijas
Darbs kara laikā ir atstājis kaut kādas emocionālas sekas, kaut kādu ietekmi uz psiholoģisko veselību? Jūtat kādas izmaiņas vai nē?
Nu, kā es smejos, man, iespējams, jau sen ir posttraumatiskā stresa sindroms un es ar to esmu sadraudzējusies, dzīvoju kopā ar to, cenšos ar to izlīgt. Es vairāk raudu. Ir tādi mirkļi, kad atnāku mājās, kad, ļaujot vaļu emocijām, varu raudāt pēc kādas filmas. Vai, teiksim, es atceros brīdi Bahmutā, kad Bahmutu jau gandrīz ieņēma, bija jau pēdējās dienas… Mēs nejauši atradām stāstu. Dega kāda māja, mēs braucām garām, izlēcām, ieskrējām tur. Izrādījās, ka dienu iepriekš tur gāja bojā vīrs un sieva, atstājot bērnus. Bērni bija vecāki, jaunāki, un meitiņa tur bija, ar kuru runājām. Viņa saka, ka joprojām ir šokā. Viņa izstāstīja visu situāciju, kā “Grads” atlidoja, tēvs un māte bija uz ielas, bērni bija mājā. Tēvs un māte nomira uzreiz, bet viņi palika neskarti. Un viņa to stāsta un viņai plūst asaras. Strādājot cenšos izslēgt emocijas. Mēs to visu ierakstījām, tur joprojām krita “Gradi”. Ierados bāzē, sāku klausīties interviju un raudāju. Kad es to ierakstīju, es visu nobloķēju. Kad es sāku viņā klausīties, viņa tā runāja, ka skaidrs, ka viņa bija šokā, bet reizē viņa arī bija tik mierīga. Viņa raudāja, bet nebija histēriska. Es raudāju visas intervijas laikā.
Mamma saka, ka esmu kļuvusi emocionālāka. Varbūt pat kaut kur agresīva, reaģējot uz kaut kādu netaisnību… Es varu kliegt, es varu strīdēties. Es cenšos neapvainot cilvēkus, bet kaut kā man ir tas… Es varu kliegt, varu nemierīgi censties pierādīt savu viedokli. Varbūt iepriekš būtu to darījusi mierīgāk. Ir dažas tādas izpausmes, kā saka, kas robežojas ar histēriju vai kas var nodarīt ļaunumu. Jā, esmu kļuvusi emocionālāka, jūtīgāka un dusmīgāka pret netaisnību, teiksim tā.
Es domāju, ir svarīgi nodalīt darbu no privātās dzīves, bet vai jums tas izdodas? Vai tas ir iespējams?
Mans vīrs ir armijā, un viņš ir arī brīvprātīgais no pirmajām dienām. Par darba maiņu runājot – īsti nevaru, proti, varbūt es gribētu, bet nevaru. Es saprotu, ka man tas padodas, saprotu, ka aizraujos ar šo darbu, saprotu, ka kamēr ir karš, es neatradīšu sevi kādā citā vietā. Es saprotu, ka tas ir mans, esmu īstajā vietā. Es zinu, kā to izdarīt, ka es varu darīt to, ka tas ir mans sava veida ieguldījums. Nu, ja es mainīšu darbu, ja viss būs ļoti slikti, jo šeit saka, ka sievietes varbūt sāks mobilizēt, varbūt es iešu armijā. Ja jāmaina darbs, tā, iespējams, būs mobilizācija. Kur gan es iešu? Es varu izmēģināt sevi kādā snaipera vai granātmetēja vietā.
Skaidrs, ka es nestrādāšu aizmugurē, jo pēc desmit gadiem frontē mani neviens neturēs aizmugurē.
Bet pagaidām domāju, ka esmu īstajā vietā, daru, ko varu, un man izdodas. Ja Dievs dos, beigsies karš, beigsies ar mūsu uzvaru, tad, ļoti iespējams, padomāšu par darba maiņu, vismaz, lai sakārtotu savus nervus, kas jau metami miskastē. Bet vēl par agru.
Kara nogurums un bīstamās reportāžas
Mēs dzirdam par nogurumu sabiedrībā, karavīri arī ir noguruši, dzirdam par nogurumu no kara arī Rietumos. Kā jūs domājat, žurnālisti arī ir noguruši no kara?
Jā, visi ir noguruši. Visi ir ļoti noguruši. Turklāt nogurums ir arī fiziskajā līmenī. Ziniet, patiesībā mums, žurnālistiem un arī brīvprātīgajiem, karš nebeidzas. Jūs atbraucat uz šejieni, un šeit jūs varat pavadīt pusi dienas vai nu pagrabā, vai vannā, jo nemitīgi apšauda. Un karš mūs vajā. Tur pavadām trīs nedēļas, skrienot zem droniem, zem artilērijas, rāpojot pa dubļiem, zemnīcās ar karavīriem, bet tad atbraucam šeit un, jā, protams, varam atpūsties. Bet tomēr… piemēram, pēc pēdējās rotācijas, es pirmo nedēļu pēc ierašanās Kijivā praktiski negulēju, jo nepārtraukti notika raķešu uzbrukumi un pastāvīgi lidoja “Šahedi”. Ja viņi šauj zem mana loga, tad es saprotu, ka “Šaheds” var nokrist kaut kur tuvumā. Un labāk šajā laikā nebūt gultā, kur man ir logi un balkons, bet vismaz vannas istabā. Un ziniet, civiliedzīvotāji man reiz prasīja, kad atnācu uz pagrabu – “ko tu te dari?” Un es smejos un saku: “Ziniet, es vienkārši saprotu, ko tas nozīmē. Es redzēju, kā raķetes krīt un es redzēju sekas. Tāpēc, teikšu godīgi, es, iespējams, baidos vairāk nekā jūs, bet es cenšos glābt savu dzīvību. Jūs to neredzējāt, bet joprojām atrodaties pagrabā, bet es to visu redzēju”.
Tāpēc visi ir noguruši, žurnālisti ir ļoti noguruši, civilie ir ļoti noguruši, brīvprātīgie ir ļoti noguruši, un par karavīriem es vispār klusēju.
Tie, kas tur ir trīs gadus, tas, piedodiet, nav tas sliktākais variants. Ir personāls, kas karā ir desmit gadus. Es nesaprotu, kā viņi vispār iztur. Tiešām. Gan fiziskā, gan psiholoģiskā līmenī tas ir ļoti grūti. Ļoti.
Es saprotu amerikāņu militārpersonas, kas tur dzīvotu maksimāli trīs mēnešus, un viss. Es nezinu, cik lielā mērā amerikāņu karavīri… Varbūt Vjetnamā bija tādā karā? Jo tas ir ļoti šausmīgs karš, un pēc trim mēnešiem viņiem vajadzētu būt rotācijai un atpūtai, fiziskā un psiholoģiskā līmenī, jo cilvēkiem ir jāatiet no tā, bet mums tā nav. Un jūs varat iedomāties, cik ļoti šie cilvēki jau ir izlikuši spēkus. Pat tie, kas ir aizmugurē.
Es kā radiožurnālists, ja es kaut kur braucu, tad es braucu turp viens. Savukārt TV žurnālisti ir komandā. Kāda ir jūsu komanda, ko varat teikt par cilvēkiem, ar kuriem strādājat? Kas jūs atbalsta, dodoties uz fronti?
Mana komanda – tie ir divi cilvēki, operators un šoferis. Un vēl nesen, līdz pagājušajam gadam, man bija viens operators, kurš kopā ar mani brauca kopš 2014. gada – Sergejs Kļimenko. Viņš ir fantastisks cilvēks tādā ziņā, ka atbalsta manas trakākās idejas – braukt kaut kur ar izlūkiem vai doties pelēkajā zonā ar izlūkiem – tā ir mūsu teritorija vai nav mūsu. Tas bija vēl 2014. gadā. Protams, viņš lamājās, bet viņš atbalstīja visas manas idejas. Proti, ja es braucu, viņš arī brauc, pat ja viņam tas īsti nepatīk. Un viņš ir tāds cilvēks, kurš spēja filmēt tur, kur, iespējams, citi operatori nebūtu filmējuši. Mēs ar Zaporižjas izlūkiem bijām pelēkajā zonā. Tur pavadījām kādas četras stundas.
Pirmkārt, mūs tur apšaudīja ilgu laiku. Pēc tam notika ofensīva, uzbrukums mums abiem un… bijām nogriezti no abām pusēm. Un viņš visu laiku filmēja. Kad noskatījos video, biju šokā, man bija četri materiāli no šī viena brauciena. Mums tur bija gatava dokumentālā filma. Pilnīgi visu nofilmēja, mums pat skaņa pazuda, jo kad mēs sēdējām bedrē, mūs ļoti spēcīgi apšaudīja, bija ļoti šaura bedre, aiz mums sēdēja divi izlūki, tad mēs un viens izlūks mums priekšā. Un, kad viņi kliedza, ka mums tuvojas trīs krievu bruņutransportieri un izsēdina spēkus, šie divi izlūki metās mums garām aizstāvēties. Un tajā brīdī viņi pārrāva skaņu mikrofonam, mums bija tikai skaņa no kameras. Un tas bija tikai šaušanas sākumā. Un divas trešdaļas no visa nofilmētā bija kameras skaņā. Par spīti tam viss tika ierakstīts perfekti. Tika ierakstīts, kā mēs skrējām, kā mēs tur elpojām, kā mēs kritām. Nu, vienkārši… pēc šīs šaušanas, pirmkārt, es viņam teicu, ka viņš ir varonis, jo viņš to visu izdzīvoja. Un, otrkārt, man paveicās ar cilvēkiem. Tad nākamais operators bija Aleksandrs, arī jauns, aktīvs puisis, kurš arī atbalstīja visas manas trakās idejas.
Es vienmēr centos doties, tā teikt, uz militāro zonu, proti, lai tiešām visu redzētu, nefilmēt aizmugurē, bet saprast, kā ir karavīriem tur. Un šoferis arī, – kad uzbrukums Toreckai jau bija sācies, tā bija daļēji ielenkta, es teicu šoferim: “Serjoža, tev vajag doties uz Torecku, bez militārpersonām, bez eskorta”. Viņš prasa, vai tas ir vajadzīgs? Es saku, jā, tas ir nepieciešams. Iekāpām un braucām. Tie ir cilvēki, par kuriem es esmu pārliecināta, kuri, es zinu, nekad tevi nepievils, kuri dalīsies ar trakākajām idejām, un esmu pārliecināta, ka, ja, nedod Dievs, notiks kaut kas slikts, viņi tevi piesegs, palīdzēs un izvedīs. Tas ir, ir ļoti svarīgi – būt pārliecinātam par savu komandu. Esmu pārliecināta par savu komandu.
Olga Kalinovska ar operatoru Sergeju Kļimenko. Foto: Personīgais arhīvsOlga Kalinovska ar operatoru Sergeju Kļimenko. Foto: Personīgais arhīvsOlga Kalinovska ar šoferi Sergeju Maļinu. Foto: Personīgais arhīvsOlga Kalinovska ar operatoru Sergeju Kļimenko. Foto: Personīgais arhīvsOlga Kalinovska ar operatoru Sergeju Kļimenko un šoferi Serhiju Maļinu. Foto: Personīgais arhīvsOlga Kalinovska ar operatoru Sergeju Kļimenko. Foto: Personīgais arhīvsOlga Kalinovska ar šoferi Serhiju Maļinu. Foto: Personīgais arhīvsOlga Kalinovska ar operatoru Sergeju Kļimenko. Foto: Personīgais arhīvsOlga ar jauno operatoru Oleksandru Korecki. Foto: Personīgais arhīvs
Par problēmām nerunāt nevar
Ir cilvēki, kas saka, ka par Ukrainu ir jāstāsta tikai labas lietas, jo, ja kara laikā stāstām un rādām kaut kādas problēmas, tad tas nāk par labu Krievijai un nepalīdz uzvarēt Ukrainai. Kā jūs teiktu – jārunā tikai par labu, vai tomēr jāstāsta un jārāda arī par problēmām, kuras Ukrainā kara laikā ir?
Nē, protams, nē. Ziniet, lielā kara, pilna mēroga iebrukuma sākumā mēs centāmies nevienu nekritizēt. Nu, patiesībā, toreiz mēs visi bijām varoņi, tā ir taisnība. Bet, jo ilgāk karš velkas, jo vairāk rodas problēmas. Pēdējā problēma ir ar zemas kvalitātes mīnām. Kā var par to nerunāt un kāpēc par to klusēt? Jo vairāk klusēsiet par problēmām, jo vairāk tās radīsies. Ja mēs vai militāristi klusēsim par šīm mīnām un ļoti liela daļa no tām, nekvalitatīvas, tiks sūtīta uz fronti. Ja mēs par to klusēsim, tad rīt tādu mīnu būs 2 miljoni, 3 miljoni.
Vai arī, ja mums ir akūta mobilizācijas problēma, tad arī par to ir jārunā. Jo varbūt tas liks vadībai pieņemt kādus lēmumus. Varbūt tas dos mūsu tautai, mūsu militārā vecuma vīriem izpratni, ka viņiem ir jāpalīdz. Ja mēs jau pašā sākumā, 2022. gadā, būtu teikuši nepopulāras lietas, mēs teiktu, ka tas ir karš uz ilgu laiku. Es patiesībā jau pašā sākumā teicu, ka karš turpināsies ilgi. Tas nav pat uz gadu, pat ne uz diviem.
Ja mēs tam gatavotu sabiedrību, ja mēs vīriešiem godīgi teiktu, ka gatavojieties, parīt pie jums atnāks, jo, atvainojiet, tas ir karš, ir ievainotie, ir nogalinātie un armiju vajag papildināt. Tad šodien, iespējams, mēs būtu cita situācijā.
Bet divarpus gadus mēs teicām, ka jā, mums ir liela miljonu armija, neko citu mums nevajag. Mēs tikai teicām, ka vajag ieročus. Starp citu, ir arī labi, ka viņi teica, ka ir problēma ar nepietiekamu skaitu ieroču vai raķešu. Tādā veidā mēs vismaz stimulējām Rietumus mums palīdzēt. Un vēl ir arī jautājums par to, ka mums jau sen vajadzēja sākt darbu un ražot tās pašas mīnas, to pašu munīciju. Paldies Dievam, ka mēs vismaz “Bohdan” ražojam.
Tas ir mūsu 155 mm (milimetru) kalibra pašpiedziņas lielgabals, tā ir Ukrainas artilērijas iekārta, un tās ir saražotas diezgan daudz, un tas ir liels pluss, ka mēs vismaz sākam kaut ko darīt savā teritorijā un aizstāvēt sevi ar mūsu ieročiem. Bet tomēr par to ir jārunā, jāstimulē gan vadība, gan mūsu vīrieši, gan pasaule, stāstīt un paziņot, ka mums ir vajadzīga palīdzība, ka mums ir problēmas, un šīs problēmas var atrisināt tikai kopā.
Vai jūs savas karjeras laikā pēdējos gados, arī pirms 10 vai 20 gadiem, neesat saskārusies ar kādu spiedienu, piemēram, no amatpersonām?
Tieši no amatpersonām nē. Ja jūs runājat par kaut kādu cenzūru vai ko citu – nē, nekas tāds nav noticis. Bija tikai problēmas ar piekļuvi frontei. Diemžēl tās reizēm rodas. Tas skaidrojams vai nu ar bīstamību frontes daļā, vai arī ar to, ka tur sākas kaut kādas uzbrukuma operācijas. Reizēm žurnālistiem tiek slēgti veseli virzieni un tad, protams, ir ļoti grūti vispār iegūt kādu informāciju. Šajās problemātiskajās vietās ir sarežģīti iegūt komentāru vai vismaz saprast, kas noticis, jo tas ierobežo piekļuvi. Bet par cenzūru, nē. Man nekad neviens nav teicis, ko teikt, ko neteikt. Man karavīri saka, ko grib un es jau pati redzu, padomājot loģiski, ko var dot un ko nevar dot. Piemēram, ja karavīrs runā par to, kā fronte brūk vai deputātu bērniem jādodas karot, skaidrs, ka es to nedošu, to es varu ievietot savā “Facebook”. Karavīrs nevar atbildēt par visu frontes garumu, viņš var atbildēt par savu frontes daļu, tas ir saprotami, ka viņš var runāt tikai par to, ko viņš ir redzējis, kā viņš rīkojas. Varbūt kāda bataljona komandiera līmenī jūs varat jautāt par dažām nopietnākām lietām. Tā, lūk, bet nē, es nekad neesmu saskārusies ar tiešu cenzūru.
Ne reizi vien ir izskanējušas bažas par to, ka “Telemaratonā” tiek pausts pārāk maz kritikas valdības virzienā un varbūt to vispār vajadzētu pārtraukt. Ko jūs par to domājat, vai šeit ir problēma?
Maratons faktiski tika izveidots tieši tāpēc, lai ierobežotu vai pat samazinātu varas iestāžu kritiku vai principā to minimizētu. Jo jau no paša kara sākuma bija tāda loģika – kamēr ir karš, mēs nekritizējam savu vadību, jo mūsu ienaidnieks ir pavisam cits, mūsu ienaidnieks atrodas otrpus robežai. Mūsu ienaidnieks ir Krievija, koncentrēsimies uz to… Sākumā tā tiešām bija, un mēs patiesībā centāmies būt, jo sapratām, ka tagad mums ir jācīnās ar to ienaidnieku. Bet tad pagāja laiks, un, ziniet, kritikas trūkums cita starpā noveda pie tā, ka iedzīvotājiem nebija skaidrs, ka patiesībā karš ir uz ilgu, ka tam visam jāgatavojas. Tas izraisīja kritikas neesamību par to, ka piegādāja nekvalitatīvu munīciju, kritikas neesamību, ka mēs nebūvējam militārās rūpnīcas vai nestrādājam vairākās maiņās, kā viņi strādāja Krievijā, un kritikas trūkums, ka no mums bezpilota lidaparātus pirka tikai brīvprātīgie. Tas noveda pie tā, ka tagad, trešajā kara gadā, ir daudz problēmu, par kurām jau kliedz no katra stūra. Tāpēc maratons bija vajadzīgs sākumā, kad tiešām visiem vajadzēja apvienoties un darboties pret kopīgu ienaidnieku. Bet kaut kur tā vara ir sajutusi visatļautību. Un izrādās, ka mums tagad ir problēmas, par kurām “Maratons” varbūt nerunā, bet tāpēc vien jau patiesībā tās nepazūd.
Par problēmām tagad runā sociālajos medijos, un tagad sociālie mediji ir ļoti populāri. Proti, Ukrainas informatīvais lauks jau neaprobežojas tikai ar “Maratonu”. Patiesībā tas ir šāviens kājā. Viņi ne tikai pagrieza Eiropu pret sevi, jo tā ir pakāpeniska atkāpšanās no vārda brīvības, un pēc revolūcijas tas ir viens no mūsu ieguvumiem – vārda brīvība, ka mēs varam, mēs zinām kā un mēs izmantojam šo demokrātijas elementu, un mēs kontrolējam varu. Nu, tagad ir grūti – pat tad, kā es saku, ja “Maratonā” neko nesaka, problēmas joprojām lien ārā no visām plaisām.
Ukrainas kultūras atdzimšana
Sarunas sākumā teicāt, ka esat strādājusi arī ar ekonomikas un politikas tēmām, lai gan pamatā tā bijusi aizsardzība. Kā šo gadu laikā ir mainījusies armija un kā mainījusies politika, politiķi, politiskā kultūra? Vai varbūt tā nav mainījusies? Kā jūs uzskatāt?
Mūsu armija vispār ir dzimusi 2014. gadā, iepriekš tās pēc būtības nebija. Pirmkārt, tā tika iznīcināta gan praktiski, gan ekonomiski. Pārdevām visus pieejamos ieročus Āfrikai, Āzijai un NVS valstīm, pelnot ar to naudu. Otrkārt, mūsu armija tika ekonomiski iznīcināta no tā viedokļa, ka mums vispār bija militārās algas. Ziniet, tas ir tā, kā saka, ja tu esi neveiksminieks, kur tu ej? Vai nu uz armiju, vai policiju… nu, vismaz policijā varēja nopelnīt zogot, bet armijā. Tāpēc armijā palika tikai neatlaidīgākie, tie, kas patiešām to mīlēja. Kopš 2014. gada mūsu valstī sāka parādīties armija. Kad 2014. gadā atvairījām pirmos Krievijas iebrukuma viļņus, mūsu vadība saprata, cik ļoti mums ir vajadzīga armija. Tāpēc viņi paaugstināja algas, sāka ražot aprīkojumu un to pirkt. Tiesa, patronu rūpnīca nekad netika uzcelta, tā bija Luhanskā, mēs to pazaudējām. Bet raķešu programma sāka attīstīties.
Militāristi sāka aktīvāk sadarboties ar NATO valstīm. Bija apmaiņa, bija daudz starptautisku mācību. Armija attīstījās, un armijā iestājās labākie. Kad paaugstināja algas, kad tā kļuva prestižāka, kad sāka kultivēt aizstāvja statusu, līdz 2022. gadam armija bija gatava. Labi, ka Krievija neiebruka agrāk. Tad jau mums bija ieroči, mums bija šāviņi. Mums tas viss bija, un armija tika apmācīta, ko tā pierādīja pirmajos mēnešos. Tāpēc tagad mums ir armija un es ar to ļoti lepojos. Diemžēl tagad tā jau ir zaudējusi daudz cilvēku. Tos, kuri tur bija kopš 2014. gada, tos, kas ieradās 2022. gadā. Mums ir zaudējumi, un no tā nevar izvairīties, tas ir karš.
Runājot par politiku, kā tā ir mainījusies, es ceru, ka tā nav mainījusies. Es ļoti ceru, ka mēs saglabāsim savu kursu uz Eiropu, uz Eiropas Savienību, uz NATO. Nomināli mēs to turam. Mums tas ir ierakstīts konstitūcijā. Mēs saņemam arvien lielāku atbalstu. Mums nekad nav bijis tāds atbalsts Ukrainas uzņemšanai NATO kā tagad, šī kara laikā.
Mēs, ukraiņi, atbalstām Ukrainas iestāšanos Eiropas Savienībā. Mūsu kultūras sfēra sāka ļoti labi attīstīties. Šie procesi patiesībā ir ļoti svarīgi, jo tie atgriež mums mūsu vēsturi un aizvāc Padomju Savienības vēsturi. Patiesībā mēs savai jaunajai paaudzei mācām pareizās vērtības. Gandrīz visa krievu mūzika un krievu filmas mums ir pazudušas. Nu, protams, savās mājās daudzi var klausīties krievu mūziku, skatīties krievu seriālus, bet kopumā kultūrā tas ir pazudis, un, paldies Dievam, tagad mūsu ukraiņu kultūra attīstās ļoti labi. Ir daudz dažādas ukraiņu mūzikas un dažādu žanru.
Mums ir daudz koncertējošu grupu, jauni, perspektīvi, forši, vienkārši neticami. Jā, diemžēl to veicināja karš, kad mēs vienkārši pielikām punktu visam krieviskajam, bet mūsu kultūra tagad droši vien piedzīvo kaut kādu atdzimšanu.
Mūsu ekonomika ir stulba. Patiesībā es domāju, ka jūs ļoti labi zināt, ka mēs sēžam, kā saka, uz palīdzības, un bez šīs palīdzības mēs droši vien neizdzīvosim.
Un pēdējais, ko vēlējos vaicāt – kādēļ jums ir svarīgi izstāstīt un parādīt cilvēkiem to, kas notiek Ukrainā, kas notiek frontē?
Jo mūsu nākotne ir atkarīga no tā, kas notiek tur frontē. Jo es vēlos, lai mūsu paaudze aug ar īstām vērtībām, ar īstiem varoņiem. Bet tie, kurus mēs parādīsim, ir īstie varoņi. Ja visi mūsu jaunieši izaugs, saprotot, ka ir svarīgi aizsargāt savu valsti… Patiesībā mēs no Krievijas neizbēgsim, un tā neizbēgs no mums. Ir teiciens – “kamiņus neizvēlas”. Mēs visu mūžu dzīvosim viens otram blakus. Nu, protams, var uzcelt betona žogu, desmit metrus augstu, bet maz ticams, ka tas glābs.
Tāpēc mums, tāpat kā Izraēlai, vienmēr jābūt gataviem kāda veida uzbrukumam. Jo mēs nezinām, kurš rīt būs pie varas Krievijā, mēs vispār nezinām, kā šī valsts attīstīsies. Kopumā es neticu Krievijai kā valstij. Bet tam mums vienmēr jābūt gataviem, jo viņa mums atkal uzbruks, tāpēc mūsu sabiedrībai ir jāaug. Jā, tas ir slikti, bet patiesībā mums vajadzētu būt bez rozā brillēm. Tagad žurnālisti noņem šīs rozā brilles, viņi parāda, ka tas patiesībā nav tikai kara jautājums, tas ir kultūras jautājums, ka mūsu Ukraiņu identitāte ir jāaizstāv – tā to dara jūsu kaimiņi, draugi, jūsu vecāki, un tā aug jaunie pilsoņi. Turklāt mēs pieļāvām kļūdu, ka kopš 2014.gada aizsargājām gan iedzīvotājus, gan, iespējams, pasauli no kara. Tagad to nevar izdarīt, jo, ja mēs atkal ļausim visiem aizmirst, ka ir karš, tad mēs paši neizdzīvosim, mēs neizturēsim.
Mums ir jāatgādina pasaulei, ka ir karš, lai tā varētu palīdzēt un sagatavoties tam pašam, jo mēs nezinām, kur rīt dosies Krievija.
Mums ir jāatgādina līdzpilsoņiem, ka ir karš, lai viņi palīdz, gatavojas un ir gatavi, ja atnāks pie viņiem. Nu, un patiesībā, kā jau teicu, vēl ir šie visparastākie karavīri, kas var atsist uzbrukumu, kuri var izvilkt savu ieroču brāli. Tie ir gatavi stāsti, uz kuriem būvēs un augs nākamās paaudzes. Patiesībā mēs tikai ierakstām pašreizējo vēsturi, kas kādu dienu kļūs par vēsturi, bet mēs to dokumentējam. Tagad strādājam kā žurnālisti un dokumentālisti, tostarp dokumentējam Krievijas militāros noziegumus Ukrainā.
