Latvijas svētku nedēļu Īrijā pirmā ieskandināja Vaterfordas latviešu skola “Jumītis”, kurā jau 14. novembrī notika gan Mārtiņdienas gadatirgus, gan Latvijas dzimšanas dienas svinības. Dienu vēlāk Droghedas skolas “Ābolītis” un Dublinas skolas “Saulgriezīte” bērni gatavoja apsveikumus Latvijai un dekorēja cepumus, mācījās valsts simbolus un nozīmīgus faktus. Lai arī daudzi no bērniem dzimuši Īrijā, viņiem ir pilnīgi skaidrs, kāpēc mīlēt Latviju.
Rona Vaitkus, skolas “Saulgriezīte” skolniece: “Man ļoti patīk mani draugi un sunīši.”
Īvija Gupta, skolas “Saulgriezīte” skolniece: “Es mīlu Latviju, tāpēc ka tur ir manas vistiņas un mana ģimene.”
Rota Saulīte, skolas “Saulgriezīte” skolniece: “Es mīlu Latviju, jo vecāmamma man tur taisa putru.”
Lūkass, Vaterfordas skolas “Jumītis” skolnieks: “Es gribu pateikt, ka es mīlu Latviju, bet tur ir daudz odu, tāpēc es negribu tur dzīvot.”
Odi gan nemazina ilgas bieži viesoties Latvijā un baudīt tās skaistumu un labumus.
Savukārt sestdienas vakarā Dublinā lielais svētku pasākums – “Ticība. Cerība. Mīlestība”. Koncerta programmā skolu, deju kopu, koru un viesmākslinieku priekšnesumi.
Šajā vakarā arī sumināti zīmējumu konkursa laureāti un otro gadu pasniegtas balvas “Latvijas sirdsdarbs Īrijā”. Šo apbalvojumu saņēma aktīvi latvieši, kurus īpaši izcēluši viņu līdzcilvēki.
Viņu vidū Olita un Linda, kuru vadītais bērnu tautas deju kolektīvs “Sienāzītis” Skolēnu dziesmu un deju svētkos saņēma pirmās pakāpes diplomu.
“Mums bija visādi pārsteigumi. Pēdējā brīdī mums “pazuda” divi puiši. Mums bija trijās nodarbībās jāsagatavo jauni bērni. Un, kad mēs [deju svētkos] ieguvām 44 punktus, vēl ar to, ka mums ir bērni ar speciālām vajadzībām, mēs vienkārši bijām stāvā sajūsmā!” sacīja “Latvijas sirdsdarbs Īrijā” laureāte Olita Lagzdiņa.
Vēl viens nozīmīgs brīdis – Santas Jansones grāmatas “Viņa nesa drupas ar cieņu” prezentācija, kurā autore atklāti dalās ar savu skaudro un neatlaidīgo dzīves ceļu – no bārenes līdz veiksmīgai uzņēmējai.
“Man ir tāds latvietes spīts – kā mūsu mammām, mūsu vecmāmiņām. Un es ar tādu pašu spītu eju cauri dzīvei. Un tas ir ļoti atspoguļojies arī manā grāmatā,” klāstīja “Latvijas sirdsdarbs Īrijā” laureāte Santa Jansone.
Jautāts, ko nozīmē būt daļai no latviešu kopienas Īrijā, “Latvijas sirdsdarbs Īrijā” laureāts Kristiāns Bogdanovs sacīja: “Tā ir sajūta, ka esmu mājās. Patīk, ka apkārt ir daudz latviešu un latviešu valoda.”
Bet kurš vislabāk prot uzturēt tautas tradīcijas? Omītes! Svētdien svētki radošajā apvienībā “Omītes uz salas”. “Mēs esam tās, kuras ir atraktīvas, interesantas gan sev, gan citiem ar to, ka mēs protam priecāties, protam dzīvot,” pauda “Latvijas sirdsdarbs Īrijā” laureāte Inga Zvirgzdiņa.
“Ja mēs svinam ģimenē, tad bērni to atceras. Visas mūsu tradīcijas tiek nodotas nākamajām paaudzēm,” piebilda balvas laureāte Indra Jākobsone.
