ĪSUMĀ:
Trīs gadi kara ellē. Kā risinājās Krievijas iebrukums Ukrainā? 5min
Krievijai neizdodas ieņemt Kijivu
2022. gada 24. februāra rītā Krievijas sāktais pilna mēroga iebrukums Ukrainā izraisīja masīvu apjukumu gan pasaulē, gan Ukrainas aizsardzības spēkos. To izmantojot, Krievijas spēki lielām kolonnām strauji virzījās uz priekšu gan no savas teritorijas, gan Baltkrievijas un Krimas, ceļā sastopot minimālu pretošanos. Galvenokārt – neapbruņotus civiliedzīvotājus.
Kijivas televīzijas žurnālists Bohdans Burianenko toreiz stāstīja: “Kad virzās kara tehnika, cilvēki vienkārši iziet ielās un neļauj tehnikai izbraukt.
Ar kailām rokām bez kādiem ieročiem, vienkārši neļauj tehnikai braukt.”
Dažu dienu laikā okupanti pietuvojās Kijivai no ziemeļiem, sasniedzot priekšpilsētu Buču. Dienvidos okupanti pietuvojās Hersonai un Mikolajivai, ieņēma Melitupoli un aplenca Mariupoli. Tā pēc sīvas pretošanās krita okupantu rokās, ļaujot tiem sasniegt iebrukuma sekundāro mērķi – izveidot sauszemes ceļu no Krievijas līdz Krimai.
Lielceļš starp Kijivu un Žitomiru. 2022. gada aprīlis. Arhīva foto. Pievienots 03.04.2022. ZUMAPRESS.com, Mykhaylo Palinchak
Taču primāro mērķi – ieņemt Kijivu un mainīt Ukrainas valdību – okupantiem sasniegt neizdevās.
Aprīlī okupanti tika patriekti no Kijivas apkārtnes un vēlāk no visiem Ukrainas ziemeļiem, bet okupantu spēki tika pārsviesti uz Ukrainas austrumiem, kur tiem izdevās ieņemt ievērojamas teritorijas. Harkiva noturējās, bet tika daļēji zaudēta Izjuma, Severodonecka.
Vasarā Ukrainā sāka ieplūst militārā palīdzība no Rietumiem, piemēram “Himars” raķešu sistēmas.
2022. gada septembrī Ukraina sāka savu pretuzbrukumu, atspiežot pretinieku vēl tālāk no Harkivas un atgūstot Izjumu. Tikmēr Putins Krievijā izsludināja daļējo mobilizāciju, iegūstot ap 300 000 karavīru.
Policists pie Krievijas armijas uzlidojumā Izjumas pilsētai nogalināto mirstīgajām atliekām Foto: AFP, ROMAN PILIPEY
Izdodas atkarot Hersonu
2022. gada 11. novembrī ukraiņi atkaroja Hersonu. Bataljona komandiera vietnieks, 28. atsevišķajā mehanizētajā brigādē Tarass atcerējās: “Cīņas par Hersonu sākās jau pavasarī, un līdz tam laikam bija intensīvas apšaudes. Arī mūsu pašu uzbrukumi – reizēm veiksmīgi, reizēm ne – tikai tas piespieda ienaidnieku pamest daļu Hersonas apgabala un atkāpties. Tas nemaz nebija viegli.
Pirms tam tika paveikts liels darbs, un daudzi mūsu karavīri atdeva dzīvību par šo apgabalu.”
Pēc tam fronte uz vairākiem mēnešiem bija statiska, abas puses atguvās no zaudējumiem. Krievija izmanto šo laiku, lai iepludinātu mobilizētos karavīrus, nostiprinātu aizsardzības līnijas.
Ukraina varonīgās cīņās ne vien apturēja okupantu virzību, bet iekaroja Rietumu uzticību, kas piegādāja arvien jaunas ieroču sistēmas.
Sieviete pie Hersonas apgabala administrācijas ēkas Arhīva foto. Pievienots 10.12.2022. AP, Evgeniy Maloletka
Bahmuta un Krievijas smagie zaudējumi
2023. gada pavasarī saspringtākā situācija bija ap Bahmutu, ko Krievijas spēki pamazām aplenca un līdz maija beigām pārņēma savā kontrolē. Taču ar tik smagiem zaudējumiem, ka okupantu spēkos sāka rūgt neapmierinātība. Tā kulminējās ar algotņu grupējuma “Vagner” dumpi 2023. gada jūnijā un maršu uz Maskavu, kas gan aprāvās Tikmēr ukraiņi daļēji atguva Bahmutu.
2023. gada vasarā Ukraina mēģināja izvērst pretuzbrukumu, bet tam trūka jaudas un atgūtās teritorijas bija nelielas. Tikmēr Krievija audzēja savas rindas ar mobilizētajiem un par lielu atalgojumu piesaistītiem karotājiem, kopumā papildinot savas rindas par pusmiljonu cilvēku.
Kopš 2023. gada novembra Krievija neatlaidīgi lauzās dziļāk Ukrainas teritorijā, gan ciešot smagus zaudējumus.
Bahmutas ielas Arhīva foto. Pievienots 26.03.2023. AP, Libkos
Negaidīts pavērsiens – Kurska
2024. gada februāra sākumā notika izmaiņas Ukrainas bruņoto spēku vadībā – ģenerāli Valēriju Zalužniju nomainīja Oleksandrs Sirskis. Nepilnas divas nedēļas vēlāk okupanti ieņēma Avdijivku, bet jūlijā pietuvojās Pokrovskai.
Ukrainas bruņotie spēki uz to reaģēja ar lielāko pārsteigumu kara gaitā. Augustā viņi atklāja jaunu fronti, ielaužoties Krievijas teritorijā, Kurskas apgabalā, paceļot savu morāli, pārsteidzot sabiedrotos, šokējot krievus.
Par spīti Krievijas un tās jaunās sabiedrotās Ziemeļkorejas centieniem ukraiņiem joprojām izdodas noturēt savā kontrolē daļu Kurskas apgabala. Ne tik labi veicas frontē uz pašu zemes, kur Krievija neatlaidīgi un asiņaini turpina grauzties dziļāk uz rietumiem Ukrainā.
Karadarbībā bojāts Ļeņina piemineklis Kurskas apgabala pilsētā Sudžā Arhīva foto. Pievienots 19.08.2024. ZUMAPRESS.com, Kirill Chubotin
Rietumi atbalsta Ukrainu ar ieročiem, bet par vēlu
Visu trīs kara gadu laikā rietumvalstis nodrošinājušas pastāvīgu palīdzības plūsmu Ukrainai. Latvija ir starp lielākajiem Ukrainas atbalstītājiem, rēķinot procentuāli no iekšzemes kopprodukta (IKP) – kopš kara sākuma tie ir vairāk nekā 800 miljoni eiro, un lauvas tiesa – tieši militārajām vajadzībām. Taču kopumā Rietumu palīdzība Kijivai mērāma vairākos simtos miljardu.
Vācijā bāzētā Ķīles Pasaules ekonomikas institūta apkopotā informācija liecina, ka patlaban tie ir vismaz 267 miljardi eiro. No tā gandrīz puse ir tieši militārajām vajadzībām. Vairāk nekā simts miljardi arī Ukrainas finansiālajam atbalstam – lai varētu nodrošināt algu, pensiju, pabalstu izmaksas, un 19 miljardi eiro ir humanitārajai palīdzībai.
Kopš 2022. gada vasaras Ukraina saņem “Himars” raķešu sistēmas un citas artilērijas iekārtas. Kopš 2023. gada “Patriot” raķešu sistēmas, kā arī Britu “StormShadow” un amerikāņu “Atacams” raķetes. Atļauja tās lietot pret mērķiem Krievijā gan tika vilcināta, tādēļ ukraiņi radoši izmantoja dronu sistēmas, dodot triecienus militāriem objektiem un naftas pārstrādes rūpnīcām dziļi Krievijā.
HIMARS raķešu iekārtas Hersonas apgabalā Ukrainā Arhīva foto. Pievienots 05.11.2022. EPA, HANNIBAL HANSCHKE
Ukrainas armijas rīcībā ir no Spānijas, Polijas un Vācijas saņemtie “Leopard” un “Leopard 2” tanki, vairāki desmiti “Abrams” tanku un ap 300 kaujas mašīnas “Bradley” no ASV. Arī “F16” iznīcinātāji no Nīderlandes un Dānijas, kas bija visgaidītākās militārās tehnikas vienības, ko Ukraina sāka saņemt vien pagājušā gada vasaras beigās.
Ukraiņi joprojām cer, ka Vācija izlems par tāla darbības rādiusa spārnoto raķešu “Taurus” piegādi Kijivai. Ar šīm raķetēm no Ukrainas var trāpīt mērķiem Maskavā – un tas līdz šim bremzējis lēmuma pieņemšanu.
“Katrs lēmums pieņemts gadu par vēlu.”
Tā pērn maijā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis izteicās par sabiedroto militāro atbalstu, norādot uz pārāk ilgu vilcināšanos.
Kaut arī katru no šīm ieroču sistēmām ukraiņi sagaida, cerot uz lūzumu kara gaitā, šīs cerības nav attaisnojušās. Piegādāto tehnikas vienību skaits ir neliels, regulāri trūkst munīcijas, turklāt arī agresors iemanās pret tām cīnīties.
