Šis ir kārtējais “Shahed” drons, ko izdevies notriekt šai vienībai. “Tā sanāca, ka viņiem izdevās sabojāt tam degvielas sistēmu un pēc kāda laika tas, sēžoties lejā, vēl aizķērās. Un pēc tam, kā es izmērīju, tas vēl 98 soļus slīdēja pa lauku”, sacīja “Akušieris”, dronu notriecēju vienības komandieris.
Dodoties uz viņu kaujas pozīcijām, kara ceļš jāizbrauc pēc iespējas lielākā ātrumā, lai ienaidniekam, kurš mūs vēro, būtu grūtāk izsekot mērķim. Komanda ar segvārdiem “Batons” un “Senjors” mūs sagaida un saka – notriekts “Shaheds” pats par sevi nav nekas īpašs. Bet reti sanāk to nosēdināt tā, lai neuzsprāgtu.
“Es koriğēju Sergejam augstumu un attālumu. Savukārt viņš ar lāzera palīdzību noregulēja man mērķa virzienu, pielaboja trajektoriju, kur jāšauj. Un tā, kopīgiem spēkiem, mums izdevās izcīnīt trofeju,” klāstīja Ukrainas armijas karavīrs “Batons”.
“Tagad ienaidnieks ir mainījis taktiku, viņi ir sākuši lidot zemāk. Tas ir sarežģīts uzdevums – dabūt zemē tos bezpilota lidaparātus,” atzina Ukrainas armijas karavīrs “Senjors”.
“Par katru notriekšanu burtiski dejojam! Uz lieliem attālumiem no mums nav jēgas. Bet zemos augstumos, kādos 300 – 400 metros pretgaisa aizsardzības sistēmas netiek galā. Un tad esam mēs. Pēdējo mēnesi, pusotru viņi ir lidojuši bariem. Kā mušas. Mēdz būt, ka desmit reizes desmit minūtēs ir jāpārlādē. Pa 100 patronām aiziet. Rokas sāp. Stobri ir sarkani,” teica “Batons”.
“Grūtākais ir – kā trāpīt pa maziem zvirbuļiem, kas lido augstu. Tā ir vislielākā problēma. Un ātrums. Viņi sāk eksperimentēt. Spēlējas ar augstumiem. Iet, piemēram, pat līdz 120 kilometriem stundā.”
Šis ir Krievijas sūtītais drons “Gerber”. Tas ir tā sauktais mānekļa drons, kuram nebija spridzekļa. “Skaņa tiem līdzīga šahediem. Viņi vispirms palaiž “gerberas”, tad šahedus un tad gan vienus, gan otrus. Parasti “gerberas” nav ar lādiņiem, bet pēdējā laikā viņi tos uztaisa speciāli. Lai pa tiem šaujam. Un tad viņi var izpētīt, kur atrodas mūsu pretgaisa aizsardzība. Tāpēc tie patiešām ir bīstami,” atklāja “Akušieris”.
Foto: Odita Krenberga
To korpuss ir no putuplasta un degvielas tvertne kā plēves maisiņš, lai samazinātu svaru. Un, ja vien netrāpa tieši pa motoru, tie var vēl ilgi turpināt planēt un ļoti nogurdina pretgaisa aizsardzības spēkus.
“Mūsu svaigie spēki parasti aiziet uz gerberām. Bet tad nāk shahedi – kad mēs jau esam drusku paguruši, panervozējuši. Tāpēc, ka ne vienmēr izdodas tos nogāzt. Katrs shaheds – tas var atlidot uz tavu māju. Un tu ļoti centies, un tas ir ļoti nervozs darbs,” atzina “Batons”.
Bet šī nakts, ko pavadām kopā ar viņiem, ir izņēmums. Debesis ir skaidras un mierīgas. “Ir tā, ka stāvam pa tukšo. Aiziet mums garām.. Līdz jūsu atbraukšanai katru dienu puspiecos vakarā, sešos vakarā mēs jau ugunī. Šodien – brīvdiena! Redziet, jūs esat ieradušies mūs apciemot. Un klusums,” pauda “Batons”.
Foto: Odita Krenberga
Lai gan šī nakts viņiem atkal ir nomodā pavadīta un gara, bet tomēr – tā ir nakts atelpai. Pirms nākamajām kaujām.
