ĪSUMĀ:
Mūsu valstī ļoti daudz pensionāru strādā. Saskaņā ar “Eurostat” datiem par 2023. gadu, 44,2% Latvijas iedzīvotāju, kas saņem pensiju un ir vecumā līdz 74 gadiem, turpina darba gaitas, un tas ir otrais augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Šajā ziņā pirmajā vietā ir Igaunija – tur strādā gandrīz 55% pensionāru, bet trešā vieta ir Lietuvai ar 43,7% strādājošu pensiju saņēmēju vecumā līdz 74 gadiem.
Salīdzinājumam var minēt valstis ar vismazāko strādājošo pensionāru skaitu – Rumānijā, Grieķijā un Spānijā strādā mazāk nekā 5% pensionāru.
Tomēr, kā kādā publikācijā paudis “Luminor” bankas eksperts Atis Krūmiņš, būtiski, ka liela daļa Latvijas strādājošo pensionāru atzīst – viņi turpina darba gaitas nevis tāpēc, ka ļoti mīlētu savu darbu, bet gan lai nopelnītu. Tas netieši liecina, ka strādāšana pensijas vecumā nav vis mērķtiecīgi organizēta tā sauktās sudraba ekonomikas daļa, bet gan spiesta lieta.
“Tur ir divējādi aspekti. Viens ir tas, ka pensijas ir pārāk mazas, lai varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un tad, ja ir iespēja strādāt un turpināt strādāt, tad cilvēki to arī dara. Bet tam aizmugurē ir tāda piespiešanas aura, proti, viens ir strādāt savam priekam, bet otrs ir strādāt nepieciešamībai. Un turklāt tā nav tikai oficiāla strādāšana – ļoti daudzi seniori palīdz arī savu bērnu ģimenēm. Tas ir tāds nealgotais darbs,” skaidroja sociālantropoloģe Aivita Putniņa.
No vienas puses, var priecāties, ka tik daudz pensionāru strādā apstākļos, kad iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir ar mīnusa zīmi, darbaroku trūkst un arvien biežāk dzird runājam par nepieciešamību darbaspēku vairāk importēt.
No otras puses – lai cilvēki būtu ieinteresēti, nevis tikai spiesti turpināt strādāt cienījamā vecumā, būtu nepieciešami atbalsta mehānismi, lai darba devējiem būtu izdevīgi algot vecākus cilvēkus, kuriem piemērotāks varētu būt, teiksim, īsāks darba laiks vai lielāka pretimnākšana veselības stiprināšanas lietās. Būtu jāīsteno arī tā dēvētā vecuma vadības politika.
“Uzņēmums savu darbību plāno tā – aha, man ir tik un tik tās vecuma grupas cilvēki, tik un tik ir tādi, tik un tik – tādi. Tiem jaunajiem labāk padodas tas, vidēja vecuma personām labāk padodas tas un pensijas vecuma cilvēkiem savukārt labāk padodas kaut kas cits, jo atbildības līmenis ir augstāks vai tamlīdzīgi. Iekšējo darba spēka kustību plāno tādā veidā, lai, sasniedzot noteiktu vecumu, cilvēks tiktu savlaicīgi apmācīts, pārkvalificēts tam darbam, kādu būtu vēlams, ka viņš strādā tālāk,” teica Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) pārstāvis Pēteris Leiškalns.
Pēc Leiškalna sacītā, pašlaik gan joprojām galvenais darba devēja motīvs ir tas, vai konkrētā cilvēka darbs palīdz sasniegt uzņēmuma mērķus. Proti, ja pensionārs ar savu darbu tiek galā labi, lai strādā, taču darba devējam nav obligāta pienākuma gādāt par senioram labvēlīgākiem darba apstākļiem.
Tomēr sudraba ekonomika nozīmē ko vairāk par pūliņiem cilvēkus noturēt darbā līdz iespējami lielākam vecumam,
skaidroja Latvijas Universitātes (LU) Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes studiju programmas direktore docente Lilita Seimuškāne.
“Uz sudraba ekonomiku mēs nevaram skatīties tikai kā uz nodarbinātību. Sudraba ekonomika ietver daudz dažādu citu aspektu, kas patiesībā skar tautsaimniecību. Sudraba ekonomika ietver arī pakalpojumus, arī infrastruktūru. Dažādās valstīs, piemēram, ir virkne komercpakalpojumu, kas ir tieši tendēti uz senioriem. Piemēram, sudraba ekonomikā ir arī tāds jēdziens kā sudraba tūrisms, kur grūtības pakāpes ir izvērtētas un temps ir izvērtēts, un atpūtas pauzes varbūt ir lielākas,” teica Seimuškāne.
Eksperte minēja arī citus piemērus – vecākiem cilvēkiem vieglāk pieejamus kultūras pasākumus, sasniedzamu veselības aprūpi un rehabilitācijas pakalpojumus, iekļaujošu, labvēlīgu attieksmi. Latvijā gan esam vēl tikai ceļā uz to, un šajā ceļā ir gan tādi šķēršļi kā sliktā sabiedrības veselība, gan jaunības kults, kas saistīts ar novecošanas kā dabīga procesa noliegumu.
