Ķīnas tiešās investīcijas Āfrikas ražošanas sektorā līdz 2025. gada beigām bija novērtētas gandrīz astoņu miljardu ASV dolāru apmērā, raksta “Financial Times”.
ĪSUMĀ:
Lauvas tiesa aiziet uz Āfriku
Ķīnas “Joslas un Ceļa” iniciatīvas investīciju ziņojumā teikts, ka šogad no janvāra līdz jūnijam Āfrika piesaistīja divas trešdaļas no šīs programmas, ieguldījumus kopumā 46,99 miljardu dolāru apmērā, ierēķinot arī enerģētiku, infrastruktūru un citas nozares. Vadībā bija Etiopija ar 18,9 miljardiem dolāru, sekoja Ēģipte ar 9,7 miljardiem.
Neviens cits pasaules reģions tam nestāv pat tuvu. Piemēram, Austrumāzija uzrādīja visstraujāko pieauguma tempu – par 437 % –, taču kopējā investīciju summa sasniedza tikai 182 miljonus dolāru. Visur citur Ķīnas ieguldījumi pat samazinājās.
Pašā Ķīnā valda sīvi cenu kari, liekot uzņēmējiem meklēt jaunus tirgus. Āfrikā preču pārdošanas cenas mēdz būt pat trīs līdz četras reizes augstākas, neraugoties uz zemāku pirktspēju.
Vēl jo būtiskāks pamudinājums pārcelt ražošanu uz Āfriku ir ASV un Eiropas Savienības noteiktie tarifi pret Ķīnu. Turklāt Ķīnas bankas samazina valsts mēroga aizdevumus infrastruktūrai, tā vietā atbalstot privāto uzņēmumu investīcijas.
Montē gan automašīnas, gan viedtelefonus
Āfrikā pašlaik darbojas vairāk nekā 10 000 Ķīnas firmu, un aptuveni viena trešdaļa no tām koncentrējusies tieši ražošanā. Piemēram, “Geely Auto Group” iegulda miljardus transportlīdzekļu montāžas līniju izveidē. Tāpat gandrīz katrs otrais Āfrikā nopirktais viedtālrunis ir montēts “Transsion” rūpnīcā Etiopijā, Kenijā vai Ēģiptē.
Ekrānus, mikroshēmas un citas detaļas joprojām ražo Ķīnā, bet kopā saliek jau Āfrikā. Ņemot vērā problēmas ar elektrības pārrāvumiem, šiem telefoniem ir īpaši ietilpīgas baterijas, bet fotokameras pielāgotas tumšākiem ādas toņiem.
Telefonus Ķīnas uzņēmējiem ir izdevies pielāgot Āfrikas tirgum, bet ne tik labi veicas ar vadības stilu, turklāt viņi arī nedomā piemēroties paši, bet “pārtaisa” vietējos pēc savas “korporatīvās gaumes”. Spilgts piemērs ir pieredzēts Etiopijā – valsts, kas nekad netika kolonizēta, piedzīvojusi jauna veida ekonomisko koloniālismu.
Foto: AP Ķīnas koncerna “Alibaba Group” dibinātājs Džeks Ma (vidū) vizītes laikā Etiopijā
1996. gadā dibinātā “Huajian Group”, viens no pasaulē lielākajiem sieviešu apavu ražotājiem, Etiopijā izraisīja asu kultūru sadursmi. Šīs kompānijas meitasuzņēmums ir lielākais darba devējs rūpniecības zonā ap 30 kilometru no starptautiskās lidostas Adisabebā, kur uzņēmumi ar Ķīnas investīcijām ražo gan apavus, gan tēraudu, cementu, automobiļus un daudz ko citu.
“Huajian” šeit ražoja apavus “Guess”, “Tommy Hilfiger”, “Karl Lagerfeld”, “Ivanka Trump” un citiem slaveniem Rietumu zīmoliem. Ražotne sāka darboties 2012. gada janvārī, drīz aizņemot vairāk nekā pusi no Etiopijas apavu eksporta vērtības. Ar trīs miljoniem pāru gadā to eksports līdz 2016. gadam pārsniedza 80 miljonus ASV dolāru.
Brāļi dziesmā, segregācija realitātē
Ķīnas uzņēmumu kultūrā disciplīna un kolektīvisms tiek vērtēti augstāk par visu, un to ķīnieši ievieš arī Āfrikā, turklāt ar militārām metodēm. Jaunajiem darbiniekiem jāmācās ne tikai izgatavot apavus, bet arī soļot un izpildīt komandas ķīniešu valodā, piemēram, “pa labi”, “pa kreisi”, “stāvi rāmi”.
Darba diena bieži sākas ar kopīgu stāvēšanu ierindā un rūpnīcas vai patriotisku dziesmu dziedāšanu pēc Ķīnas armijas un valsts uzņēmumu parauga.
Foto: AP, Elias Meseret “Huajian” ražotnes darbinieki Etiopijā pulcējas uz vingrošanu
“”Huajian” nāk, ķīnieši un afrikāņi strādā roku rokā kā brāļi, Āfrikas tautas Āfrikas sapnis, lai uzbūvētu “Vienas Joslas, Viena Ceļa” sapni,” šādi ir vārdi vienā no dziesmām, aicinot “celt augstu Cerības lāpu”. Tikai reālajā dzīvē valda acīmredzama segregācija.
Ēdnīcā ķīniešu menedžeri bauda nūdeles un ceptu gaļu, kamēr etiopieši ēd atsevišķā zonā sautējumus ar “inžeru” – vietējo maizes plāceni. Afrikāņi ir izmitināti mājās, kas atgādina kravas konteinerus, ķīniešiem ir koka namiņi, atvesti no Kanādas.
Vadības struktūra ir stingri piramidāla, ķīniešu menedžeri pieprasa bezierunu paklausību, par kļūdām vai nepietiekamu tempu darbiniekus publiski kaunina, kas ir tiešs aizguvums no Ķīnas rūpnīcu prakses.
Etiopijas kultūrā liela nozīme ir reliģiskajiem svētkiem, ģimenes pasākumiem un kopienas dzīvei, turpretī ķīniešu menedžeri sagaida, ka darbinieki strādās virsstundas, upurēs brīvdienas un pilnībā pakārtos dzīvi rūpnīcas mērķiem.
Mēnesī 100 dolāru alga, gandrīz bez brīvdienām
“Huajian” investīcijas gan radīja tūkstošiem darbavietu, taču sākuma algas bija ļoti zemas, ap 40–50 dolāriem mēnesī, vēlāk ap 90–100 dolāriem, kas ir ievērojami mazāk nekā Ķīnā, un jāstrādā bija pat no septiņiem rītā līdz desmitiem vakarā gandrīz bez brīvdienām. Lielākā daļa ķīniešu vidējā līmeņa vadītāju nepārvaldīja ne amharu, ne angļu valodu, iztiekot ar žestiem, pat kliegšanu vai rupju tulkojumu.
Strādnieki ziņu aģentūrai “Associated Press” stāstīja, ka tikko spēj savilkt galus kopā. “Mēneša beigās man nekas pāri nepaliek,” sacīja 21 gadu vecā Ajeleča Geletu, kuras pamatalga bija 51 dolāra apmērā. “Turklāt viņu izturēšanās ir slikta. Viņi bļauj uz mums, kad vien vēlas,” jaunā sieviete pauda par priekšnieku attieksmi. Kādam strādniekam saniknots menedžeris pat pārsita galvu līdz asinīm ar augstpapēžu kurpes smailo galu.
Vadība spiedusi strādniekus parakstīt viltotus algas aprēķinus ar uzpūstiem algas skaitļiem un draudēja atlaist, ja neaizpildīs aptaujas lapas par darba apstākļiem ar iepriekš saskaņotām atbildēm.
Dienvidāfrikā atklāja vergu rūpnīcu
Tomēr “Huajian” darbinieku situācija nav pati sliktākā. 2019. gadā Dienvidāfrikā, Johannesburgā, likumsargi atklāja vergu nometni tekstila rūpnīcā. Ķīnas pilsoņi bija nelegāli ieveduši 91 Malāvijas pilsoni (tostarp 37 bērnus), strādniekiem atņēma pases, viņus ieslēdza ražotnes teritorijā un piespieda strādāt bez algas par minimālu vēdertiesu. Visi septiņi rūpnīcas saimnieki 2025. gadā saņēma 20 gadu cietumsodu.
“Huajian” metodes tik skarbas nebija, un strādnieki vismaz varēja brīvi aiziet. Rotācija bija ļoti liela, daudzi pameta darbu jau pēc dažiem mēnešiem.
Galu galā uzņēmums bija spiests ieguldīt “lokalizācijā”. Tos etiopiešus, kuri uzrādīja labākos rezultātus, sūtīja uz apmācībām “Huajian” galvenajā mītnē Ķīnā, lai viņi apgūtu gan amatu, gan ķīniešu valodu un korporatīvo stilu.
Atgriežoties viņi kļuva par jaunajiem “vagariem” – ieņēma vidējā līmeņa vadītāju amatus, kalpojot kā “buferis” jeb “tulks” starp ķīniešu augstāko vadību un vietējiem strādniekiem.
Tas nepalīdzēja, 2017. gadā izcēlās starptautisks skandāls, kad “China Labor Watch” nāca klajā ar pierādījumiem par piespiedu virsstundām, fizisku un verbālu aizskaršanu, algām pat zem likumā noteiktā minimuma.
Kurpju biznesu iegāza Tigrajas karš
Rūpnīcas dibinātājs Džans Huažuns un citi vadītāji skaidroja, ka Etiopijā sākotnēji nebijis nekādu rūpnieciskā darba iemaņu un efektivitāte bijusi zem 50 % salīdzinājumā ar Ķīnu.
Viņu skatījumā, militāra disciplīna bija vienīgais veids, kā iemācīt precizitāti un padarīt rūpnīcu konkurētspējīgu globālajā tirgū.
Džana skatījumā dzīvi var mainīt tikai smags darbs. “Jūs zināt, ka pirms 50 gadiem manai ģimenei nebija pietiekami daudz naudas pārtikai vai pat drēbēm. Mēs bijām tik nabadzīgi. Es sāku savu uzņēmumu ar trīs šujmašīnām ļoti mazā darbnīcā,” viņš sacījis intervijā CNN. Rūpnīcas menedžeris Suns Dzjipins “Associated Press” izteicās tiešāk: “Amerikāņu klienti spiež uz leju cenu. Patērētāji vēlas pirkt lētākus apavus.”
Galu galā biznesu iegāza cilvēktiesību pārkāpumi, bet ne rūpnīcā. ASV anulēja Etiopijas dalību Āfrikas izaugsmes līgumā AGOA (African Growth and Opportunity Act) – iemesls bija civiliedzīvotāju slepkavības un bada kā ieroča izmantošana Tigrajas kara laikā. Vašingtona piemēroja muitas nodokļus Etiopijā ražotajiem apaviem, vēl viens trieciens bija kovida laika dīkstāve, un eksports uz ASV un Eiropu apstājās.
Rūpnīca gan neizputēja, bet pārgāja uz 100 % vietējās Etiopijas ādas izmantošanu un augstpapēžu kurpju vietā tagad ražo militāros un policijas apavus vietējam tirgum. Turklāt tā vairs nav tikai apavu kompānija – sadarbībā ar Etiopijas valdību uzņēmums izveidojis milzīgu “Huajian” speciālo ekonomisko zonu Adisabebā ar saules bateriju ražotni, un top elektroauto montāžas rūpnīca Dukemas pilsētā.
Eiropa joprojām investē “konsultācijās”
Nepieciešamība pēc augstākas kvalifikācijas darbiniekiem spiedušas nedaudz uzlabot darba vidi, lai piesaistītu un noturētu izglītotu darbaspēku. “Huajian” kopumā Etiopijā jau radījis vairāk nekā 12 000 darbavietu kopš darbības sākuma, un jaunie projekti plāno vēl līdz pat 50 000 darbinieku.
Vietā jautājums – ko dara rietumvalstis? Salīdzinot ar Ķīnu, Eiropas Savienības (ES) un ASV kopējais investīciju apjoms Āfrikā ir milzīgs – piemēram, ES uzkrājumi pārsniedz 250 miljardus eiro.
Tomēr reālā situācija ir krasi atšķirīga – rietumvalstu ieguldījumi ražošanā ir salīdzinoši nelieli un joprojām lielākoties plūst uz pakalpojumu sektoru (finanses, IT), infrastruktūru un dabas resursu ieguvi.
Liela daļa rietumnieku finansējuma patiesībā paliek pašu kabatās – “tehniskās palīdzības” veidā miljoniem eiro un dolāru tiek maksāti visvisādiem konsultantiem, kas rīko seminārus, māca afrikāņiem labu pārvaldību, tiesiskumu, zaļo pāreju, bet darbavietas un IKP no tā daudz vairāk nerodas. Turpretim Ķīnas tekstila rūpnīca pat ar zemām algām vienā pilsētā uzreiz nodarbina 5000 vietējo. Pieeja ir vienkārša – mazāk lekciju par politiku, vairāk rūpnīcu un dzelzceļu.
“Airbus” lidmašīnu ražošanā piedalās Maroka
Rietumvalstu ražošanas investīcijas koncentrējas valstīs ar attīstītu infrastruktūru, lielākais veiksmes stāsts vērojams Marokā. Eiropas autobūves milži, piemēram, Francijas “Renault” un “Stellantis”, ir ieguldījuši miljardus Marokas auto montāžas rūpnīcās un komponentu ražošanā.
Foto: AP “Renault” autobūves rūpnīca Marokā
Eiropas aviācijas gigants “Airbus” Marokā pašlaik nodarbina vairāk nekā 1300 cilvēku un sadarbojas ar aptuveni 100 vietējiem piegādātājiem. Katrā “Airbus” pasažieru lidmašīnā, no A220 līdz pat lielajai A350, tagad ir Marokā ražotas detaļas – grīdas paneļi, sēdekļu daļas, bagāžas nodalījumi u.c.
“Airbus Atlantic” Kasablankā specializējas augsto tehnoloģiju un aerostruktūru komponentu izstrādē. Top jauna rūpnīca, kur paredzēts arī projektēt daudz sarežģītākus komponentus, tiek veidots uzņēmums “Airbus Helicopters Morocco”, kas kalpos kā helikopteru apkopes un kapitālā remonta mezgls arī Rietumāfrikai.
“Safran” Marokā iegulda 200 miljonus eiro, lai izveidotu pirmo “Airbus” lidmašīnu LEAP-1A dzinēju montāžas līniju ārpus Francijas, kas gadā spēs saražot līdz 350 dzinējiem. Pateicoties šīm investīcijām, Marokas Aviācijas industriju asociācija prognozē, ka valsts aviācijas eksports līdz 2029. gadam pieaugs līdz pieciem miljardiem ASV dolāru.
Maroka jau ir apsteigusi Dienvidāfriku kā konkurētspējīgākais rūpniecības centrs kontinentā.
ES joprojām ir lielākais ārvalstu tiešo investīciju avots Dienvidāfrikā – virs 40 miljardiem eiro. Šeit Rietumu investīcijas ražošanā aptver plašas jomas, no transporta aprīkojuma un mašīnbūves līdz pārtikas pārstrādei un ķīmiskajai rūpniecībai.
Rietumu kapitāls ieplūst arī saules paneļu un farmācijas ražošanā. ES caur “Global Gateway” programmu plāno mobilizēt līdz 150 miljardiem eiro, mēģinot piesaistīt privātos ražotājus stratēģiskajās nozarēs.
Eiropai būs jāmainās līdzi Āfrikai
Tāpat kā Ķīnu rietumvalstu muitas tarifi spiež ražot Āfrikā, tā arī var nākties darīt eiropiešiem. Vairākas Āfrikas valstis īsteno arvien stingrāku protekcionismu gan pret rietumu, gan Āzijas importu.
Ruanda jau pirms dažiem gadiem pilnībā aizliedza lietoto apģērbu importu un nepiekāpās arī, kad ASV par sodu atcēla beznodokļu tirdzniecības privilēģijas. Šo importu aizliegusi arī Zimbabve un Burkinafaso.
Gana šogad noteica stingru makaronu importa aizliegumu pa sauszemes ceļiem, lai aizsargātu savu pirmo miltu pārstrādes rūpnīcu, kas, starp citu, tapusi sadarbībā ar Ukrainu.
Nigērija un Senegāla jau ilgstoši uztur pilnīgu aizliegumu saldētas vistas gaļas importam, un aizliegums palīdzējis vietējām saimniecībām atgūties.
Āfrikas bagātākais cilvēks, nigēriešu miljardieris Aliko Dangote izteicies: “Ja ASV šobrīd saka, ka aizsargās savas nozares, kas mēs Āfrikā esam tādi, lai neaizsargātu savējās?”
Pagaidām visa Āfrika ar vairāk nekā pusotru miljardu iedzīvotāju nodrošina tikai gandrīz 1,5 % no visas pasaules ražošanas apjoma, bet nekas nestāv uz vietas. Turklāt Eiropas interesēs ir nodarbināti un pārtikuši cilvēki Āfrikā, nevis migranti laivās ceļā uz “apsolīto zemi”.
