“Mana grāmatnīca vēsturiski tirgo grāmatas galvenokārt krievu valodā, jau no 90. gadiem. Kopš kara sākuma mums ir skaidra pozīcija pret [Krievijas vadoni Vladimiru] Putinu, pārdodam emigrantu, Krievijas opozicionāru grāmatas. Taču aplikt ar dažādiem nodokļiem preces atkarībā no valodas – tā ir segregācija. Gluži kā ar dažādiem nodokļiem tiktu aplikti koncerti, ja tajos dzied dažādās valodās. Es nezinu, kā to apstrīdēt, kādā tiesā…” LSM atzīst grāmatnīcas “Intelektuālā grāmata” īpašnieks Rihards Jērums.
No nākamā gada Jērumam, tāpat kā pārējiem “krievu” grāmattirgotājiem, droši vien valstij būs jāmaksā vairāk. Valdība 16. oktobrī iesniedza Saeimā Kultūras ministrijas sagatavoto PVN likuma grozījumu projektu. Tas paredz, ka samazinātā PVN likme 5% apmērā tiks piemērota tikai grāmatām latviešu, latgaliešu un lībiešu valodās, Eiropas Savienības (ES), Eiropas Ekonomiskās zonas (EEZ) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībvalstu un kandidātvalstu, kā arī Šveices oficiālajās valodās. Tas pats attiecas uz periodiku, interneta portālu maksas saturu un elektroniskajām grāmatām. Arī krievu valodai būs standarta likme 21%. (Viss grozījumu projekta teksts – Ministru kabineta tīmekļvietnē.)
PIEMĒRS
9,52 eiro – grāmatas cena bez PVN
10,00 еiro — cena pircējam ar 5% PVN likmi
11,52 еiro — cena pircējam ar 21% PVN likmi
Pašlaik PVN standarta likmi 21% apmērā piemēro pornogrāfiskajiem, erotiskajiem un reklāmas izdevumiem.
Finanšu ministrija lēš, ka Valsts kases ieņēmumi palielināsies par vienu miljonu eiro gadā. Nez vai, atbild grāmatu tirgotāji.
Ekonomiskais aspekts. Līderi klusē, mazie kliedz
Vai veikaliem izdosies noturēties vai arī nāksies biznesu slēgt? Šis jautājums grāmatu krievu valodā tirgotājus Latvijā nodarbināja jau 2022. gadā pēc Krievijas un Ukrainas pilna mēroga kara sākuma. Tad praktiski nebija šaubu, ka problēmas būs gan ar piegādēm no Krievijas, gan ar sortimentu. Tomēr nākamie divi gadi bija sekmīgi un labu peļņu nesoši gandrīz visiem.
Kāpēc?
Nez vai vietējie sāka vairāk lasīt, atbild tirgotājs Jērums. Labos finanšu rezultātus palīdzēja sasniegt uz ES valstīm, tostarp uz Latviju, pārcēlušies Krievijas pilsoņi: “Tie ir cilvēki, kas daudz lasa. Viņu te ir ļoti daudz. Piemēram, Antons Doļins [kopš 2022. gada emigrācijā dzīvojošs kinokritiķis, kas Krievijā pasludināts par “ārvalstu aģentu” – red.] taču dzīvo Rīgā. Un mūsu tirgus līderi, pateicoties viņiem, ļoti daudz grāmatu reeksportē no Krievijas uz Eiropu. Grāmatas caur Rīgu sūta paletēm.”
Tad varbūt, ja viss bija tik labi, arī satraukums par PVN pieauguma negatīvo ietekmi ir pārspīlēts? Nav – nozarē runā par vairākām problēmām.
Pirmkārt, ir pazīmes, ka vietējā tirgū šogad ir krietns kritums. Lielie tīkli par aktuālajām tendencēm (un par likumprojektu vispār) spriest atsakās, savukārt mazie spēlētāji runā par pārdošanas samazināšanos. Veikala “Vilki Books” īpašniece Arina Lindanena LSM+ teica, ka PVN paaugstināšana vienkārši piebeigs viņas biznesu – nāksies to slēgt. Analoģisks satraukums ir Rihardam Jērumam: “Ja grāmatām krievu valodā paaugstinās PVN, mazajiem tirgotājiem, tādiem kā man, tas var būt kritiski. Bet labi, pieņemsim, ka tas nevienu neinteresē. Taču kādēļ mūsu politiķi ir pārliecināti, ka nodokļa palielināšana dos budžetā šo papildu miljonu?”
FAKTI
Rīgā bāzētais Eiropas veikalu tīkls “MnogoKnig” (uzņēmums “KORS N”) pagājušajā gadā strādāja ar 14,8 miljonu eiro apgrozījumu, gūstot 2,8 miljonu eiro peļņu. 2021. gadā šie rādītāji bija attiecīgi pieci miljoni eiro un 397 tūkstoši eiro.
Vietējā biznesa veterānam “Polaris” (SIA “Kniga lv”) pēdējos gados apgrozījums bija seši līdz septiņi miljoni eiro, bet peļņa – apmēram pusmiljons eiro.
Otrkārt, “aiziet no Latvijas” – uz Eiropas internetveikaliem – var pircējs. “Ja mūsu grāmatu tirgus būtu hermētiski noslēgts, tā būtu viena lieta,” skaidro Rihards Jērums. “Bet daudzi jau pērk ārzemēs.”
Pēc Jēruma teiktā, viņš, būdams neliels tirgotājs, pircējiem no dažādām valstīm izsūta grāmatas, kuru cenā iekļauts Latvijas PVN. Ja likuma grozījumi stāsies spēkā, viņa pircējiem ārzemēs būs loģiskāk tās pašas grāmatas meklēt Lietuvā.
“Ja apgrozījums tiešsaistē ir līdz 10 000 eiro kā mums, tad jūs maksājat tās valsts nodokli, kurā reģistrēts tiešsaistes veikals. Ja lielāks, tad jau tās valsts nodokli, uz kuru sūtāt,” skaidro Arina Lindanena no “Vilki Books”.
Likuma grozījumi attieksies arī uz Latvijā izdoto grāmatu pārdošanu šeit. Piemēram, tipogrāfijā Latvijā pašlaik tiek iespiesta no Krievijas aizbraukušā Borisa Akuņina populārā beletristika (dzimtenē viņš pasludināts par “ārvalstu aģentu” un viņam aizmuguriski piespriests 14 gadu cietumsods, bet Krievijas bibliotēkās un grāmatnīcās vairs nav pieejami viņa darbi).
Un vispamanāmākais vietējais spēlētājs – portāla “Meduza” izdevniecība, kas Rīgā strādā pēdējos divus gadus (tās izdoto iespiesto un elektronisko grāmatu saraksts pieejams šeit). Grāmatu izdošana ir viens no nedaudzajiem atlikušajiem monetizācijas veidiem Krievijā aizliegtajiem medijiem, LSM+ saka “Meduza” līdzdibinātāja Gaļina Timčenko. Portāls šogad atkal bija spiests lūgt lasītāju palīdzību, lai savāktu naudu darba turpināšanai.
Jaunā PVN likme apdraud gan grāmatu izdošanas projektu, gan pašu portālu “Meduza”, uzskata Timčenko: “Mēs, protams, cienām valsts institūciju tiesības lemt, kam piemērot atvieglojumus, kam ne. Tomēr šis pasākums mums liekas netaisnīgs un diskriminējošs.”
Praktiskais aspekts. Vai vajag sadalīt “Delfus” un citi jautājumi bez atbildes
Jaunajai normai jāstājas spēkā jau pavisam drīz, pēc diviem mēnešiem, bet neskaidrību ir ļoti daudz.
“Ir bilingvālās grāmatas – piemēram, dzeja uzreiz divās valodās. Vai arī vārdnīcas. Kāds PVN būs tām?” piemērus min Rihards Jērums.
Precizēt šīs un citas detaļas LSM mēģināja Finanšu ministrijā, jo nodokļus administrē tai pakļautais Valsts ieņēmumu dienests.
Jautājiet Kultūras ministrijā, viņiem ir jāzina, atbild Finanšu ministrijas preses sekretārs.
Jautājiet Finanšu ministrijā, viņi var paskaidrot, pēc konsultēšanās ar speciālistiem atbild Kultūras ministrijas preses sekretāre.
Pēc tam, kad kopējā sarakstē tika iekļautas abas ministrijas, Finanšu ministrija pavēstīja, ka par LSM+ jautājumiem jāpadomā. “Pateicamies Jums par sniegtajiem praktiskajiem piemēriem, tie būs noderīgi, gatavojoties jaunā regulējuma ieviešanai,” atrakstīja preses sekretārs Aleksis Jarockis.
Grāmatas divās valodās nav vienīgais neskaidrais apstāklis. Izlasot jaunās normas projektu, “nomināli” iznāk, ka ar parasto 21% likmi jāapliek, piemēram, ne tikai produkcija krieviski, baltkrieviski, jidišā un romu valodā – tās ir Latvijas vēsturisko nacionālo minoritāšu valodas. Pilna apmēra nodokļa likme attieksies arī uz “mirušo” latīņu valodu, kas dzīvo tikai zinātnē un reliģijā, un valodām, kas neapšaubāmi ir Eiropas, bet kurām nav valsts valodas statusa (piemēram, velsiešu valoda Lielbritānijā).
Likumprojektā rakstīts, ka samazinātā 5% likme attiecas arī uz “Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas oficiālajām valodām”. Ja runa ir tieši par “organizācijas valodām”, tad tās ir tikai divas – franču un angļu (un tās ir arī ES valodas). Ja grozījumu autori patiesībā domājuši “OECD dalībvalstu valodas”, tad nav skaidrs, kuras – tikai valsts valodas vai arī visas, kurām ir oficiāls statuss konkrētajā valstī – kā, piemēram, arābu valodai Izraēlā. Ja visas, tad vai tas nozīmē, ka Korāns arābu valodā tiks aplikts ar PVN pēc samazinātās likmes? Bet ja tas būs ar pārstāstu krievu valodā?
Taču tie ir nišas piemēri, par kuriem precīzu informāciju LSM+ no abām ministrijām tā arī nesaņēma. Tomēr vairāk saprašanas nav arī vienam no lielākajiem Latvijas portāliem – “Delfi”.
“Skaidrības nav nekādas,” saka a/s “Delfi” galvenais redaktors un valdes loceklis Filips Lastovskis. “Esmu redzējis likuma grozījumus, bet tajos nav nekā par to, kā rīkoties uzņēmumam, kam abonēšanas pakalpojumā iekļauts saturs gan latviešu, gan krievu valodā.”
Lielais vairākums portāla abonentu lasa latviski, taču vienlaikus daudzi latvieši patērē arī “krievu” “Delfu” saturu, bet daudzi krievvalodīgie – “latviešu” “Delfu” saturu. Pēc Lastovska domām, jaunajai likuma normai nevajadzētu attiekties uz mediju, kas veido saturu divās valodās. Tomēr viņš nav pārliecināts un cer, ka skaidrību viesīs Kultūras ministrija.
Bet ja vara pateiks, ka abonēšanas pakalpojums jāsadala pa valodām? Tā būtu nesamērīga iejaukšanās plašsaziņas līdzekļa darbā, uzskata Lastovskis.
FAKTS
Saskaņā ar “Gemius” mērījumiem “TVNET” auditorija (visa, ne tikai maksas saturam) visās valodās septembrī sasniedza 723 000 cilvēku, “Delfi” – 733 000. Abiem medijiem portāla sadaļu krievu valodā lieto aptuveni trešdaļa auditorijas.
Vienkāršāka situācija ir citam lielam portālam – “TVNET”. Abonēšanas maksa tajā tiek dalīta – un ir vienāda – par krievu un latviešu versijām. Krievu valodā lasošie ir izteikts mazākums, apmēram 10–15%, saka grupas galvenais redaktors Toms Ostrovskis. PVN likmes palielināšana krievu versijai – tie ir papildu izdevumi vairāku tūkstošu eiro apmērā ik gadu. Paaugstināt “krievu” abonēšanas maksu tādēļ netiek plānots.
Nacionālā informācijas aģentūra LETA, kurai ir “lente” krievu valodā abonentiem profesionāļiem, pavēstīja, ka jaunievedums to neskars – šis produkts jau tiek aplikts ar PVN pēc standarta 21% likmes.
Cilvēka aspekts. Maksā vairāk, tas saliedē
“Latvijas valsts sāk diskriminēt savus pilsoņus pēc valodas. Gaidīsim, kad papildu fiskālo slogu uzliks koncertiem un izrādēm krievu valodā,” platformā “X” 19. septembrī rakstīja “Intelektuālās grāmatas” īpašnieks Rihards Jērums. Likumdevēji ideju pagaidām nav pamanījuši, bet sociālajā tīklā šis ieraksts neizraisīja pilnīgi nekādu reakciju, izņemot vienu atzīmi “patīk”.
“Politiski tas ir pastulbi,” saka tirgotājs. “Tagad krievi zinās, ka par savu detektīvu viņiem jāmaksā vairāk. Vai vēl smieklīgāk – par Valentīnas Freimanes grāmatu “Ardievu, Atlantīda!” krievu valodā viņiem būs jāmaksā vairāk nekā par to pašu grāmatu latviešu valodā. Un cilvēki droši vien izjutīs netaisnību. Agrāk politiķi kaut kā menedžēja, lai šādus jautājumus piesaistītu pilsonībai un tā tālāk, bet tagad skaidri un gaiši – valodai.”
“Pazemojot cilvēku, noliekot viņu otrās šķiras lomā, tu viņu nepadarīsi lojālu vai par draugu. Drīzāk otrādi!” turpina spriest Jērums. “Un šis ir tas lielais jautājums, uz kuru absolūti visiem uzspļaut. Kā man reiz paskaidroja kādā mūsu liberālajā partijā – krievi par mums tik un tā nez vai nobalsos, bet latviešu vēlētāju krievu aizstāvēšana var atgrūst.”
Tikmēr likumprojekta anotācijā ir arī tradicionālie formulējumi par “sabiedrības saliedētību”. Vai patiešām tas krievvalodīgo vidū izraisīs tieši tādu reakciju? Vai, kā saka grāmatu tirgotājs Jērums, tieši otrādi? “Progresīvo” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietniecei Antoņinai Ņenaševai (kultūras ministre ir tieši no viņas partijas) atbildēt LSM+ bija grūti – likumprojekta anotāciju viņa nebija lasījusi. Taču viņa norādīja, ka šī “ģeniālā ideja” nākusi no “Vienotības” vadītāja Edmunda Jurēvica, bet paši “Progresīvie” – partijas ministri vai deputāti – tādu ideju nez vai būtu izvirzījuši.
“Es arī ne visai saprotu, kādēļ kritērijs ir pēc valodas, nevis, piemēram, pēc izdošanas valsts,” saka Ņenaševa. “Taču mana personiskā attieksme pret krievu valodu Latvijā pēc 2022. gada ir būtiski mainījusies. Tā ir mana personiskā subjektīvā attieksme pret krievu valodu, kurā es sarunājos, arī mājās, kurā mēs lasām, un tā tālāk. Es nesaku, ka pēc valodas ir jādiskriminē, taču daudzējādā ziņā saprotu iniciatīvas, kas ir vērstas uz to, lai latviešu valoda tiktu izmantota vairāk. Arī saistībā ar skolu reformu. Taču metodēm, kā tas tiek darīts, es ne vienmēr piekrītu – reizēm tās rada pretēju efektu. Konkrēti par grāmatām – es pati tādu normu neierosinātu. Drīzāk es vairāk skatītos pēc satura kritērija – atkarībā no tā, kas ir rakstīts, nevis kādā valodā. Un pēc izdošanas valsts. Vai no šīs normas būs būtisks efekts, kuru grib panākt idejas autori – lai vairāk lasītu nevis krieviski, bet latviski? Šaubos. Drīzāk būs vairāk emociju.”
Tomēr deputāte Ņenaševa nesaka, ka balsotu pret. Likumprojekts iekļauts “budžeta paketē”, bet balsot pret budžetu nozīmētu koalīcijas beigas.
Tiesiskais aspekts. Bet vai tā drīkst?
Vai šāds dalījums pa valodām ir korekts? Šis jautājums agri vai vēlu uzpeld sarunās ar gandrīz visiem “cietušajiem”.
VĒSTURE
Džizja vai haradžs bija nodoklis – izpirkums “par dzīvības saglabāšanu un aizsardzību no ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem”, kas musulmaņu valstīs tika iekasēts tikai no citticīgajiem (kristiešiem, jūdaistiem u.c.).
“Nezinu, neesmu jurists,” saka Rihards Jērums. “Bet es paņemu Satversmi, un tur ir rakstīts, ka likuma priekšā visi ir vienlīdzīgi. Arī acīmredzot maksā vienādus nodokļus. Tomēr tagad jau tas atgādina nodokli citticīgajiem, Osmaņu impērijā bija tieši tā. Ja būtu runa tikai par naudu… Bet jautājums ir par kaut ko citu. Nedrīkst pārkāpt Satversmi! Nedrīkst ieviest dažādus nodokļus dažādām valodām! Taču te, protams, ir jautājumi juristiem, jo viena lieta ir manas cilvēciskās izjūtas, bet cita – tās aizstāvēt tiesā…”
LSM+ lūdza diviem juristiem sniegt vērtējumu– ES nodokļu tiesību normu ekspertam, advokātu biroja “Sorainen” partnerim Jānim Taukačam un Eiropas Parlamenta juristam Aleksejam Dimitrovam, kas specializējas cilvēktiesībās.
Jānis Taukačs: Pirmajā acu uzmetienā korekti
“Ar samazinātām likmēm jāievēro neitralitāte. Tas nozīmē, ka būtu jāpierāda, ka patērētāja acīs latviešu un krievu valodas grāmatas nekonkurē savā starpā. Tādēļ man liekas, ka tā drīkst dalīt. Diskriminācija pēc ES PVN direktīvas būtu, ja būtu atšķirīga attieksme pret citu ES valstu produkciju. Likumprojektā ir plašs formulējums, kas atsaucas uz oficiālajām valodām, ko lieto citās ES un EEZ valstīs. Anotācijā norādīts, ka pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos ir svarīgi stiprināt sabiedrības saliedētību, balstoties uz valsts valodu, ES kopīgajām vērtībām, Latvijas starptautiskajām saistībām un tādu kultūras un mediju politiku, kas ne tikai mazinātu nacionālās drošības riskus, bet arī veicinātu droša, kvalitatīva un vispārpieejama satura un kultūras un izglītības resursu nodrošināšanu sabiedrībai. Tāpēc sniegts arī plašāks skaidrojums par likumprojekta pamatošanu, kas pirmšķietami izskatās juridiski korekts.”
Tam, ka neitralitātes princips visdrīzāk nav pārkāpts, piekrīt arī Dimitrovs.
Aleksejs Dimitrovs: Nav samērīgi
“Ja parlaments pieņem likumu, to var apstrīdēt Satversmes tiesā. Un tad tā izskatīs, vai ir likumīgs pamats atšķirīgai attieksmei, cik tā ir samērīga, un pievērsīs uzmanību, kā tas atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām. Te ir trīs virzieni.
Pirmais – visvienkāršākais – Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Šajā gadījumā ir runa par krievu, baltkrievu un romu valodu izmantošanu, un neviens neapšauba, ka tās ir nacionālās minoritātes. Konvencija nosaka vārda brīvības principu, kā arī to, ka valstis nacionālajām minoritātēm nodrošina piekļuvi informācijai bez diskriminācijas un ka nacionālās minoritātes var izveidot un izmantot savus plašsaziņas līdzekļus. Domāju, ka te Eiropas Padomes eksperti norādītu uz pārkāpumu. Taču viņi nav tiesa, viņu secinājumus var ignorēt, un tā Latvijā jau ir gadījies.
Otrais – Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, 10. pants par vārda brīvību. Te pirmais jautājums ir, vai lieta vispār nonāks līdz ECT, jo vispirms kādam – pieņemsim, izdevējam, tirgotājam, pircējam – būs jāiziet visas nacionālās tiesu instances, arī Satversmes tiesa, kas pārbaudītu, vai likums ir samērīgs. Šajā gadījumā neprognozēju rezultātus, pieļauju abus variantus.
Trešais – ierobežojumi nacionālajai likumdošanai, ko nosaka ES noteikumi. Pirmkārt, tā ir direktīva par PVN. Šā nodokļa piemērošanu Eiropā harmonizē kopīgās obligātās normas, un ir fiskālās neitralitātes princips. Tas nozīmē, ka vienādām precēm jābūt vienādai likmei. Tomēr vērtējums par to, cik līdzīgas ir konkrētas preces vai pakalpojumi, ir nacionālās tiesas prerogatīva. Domāju, ka Latvijas tiesa atzītu, ka grāmatas valodai ir būtiska ietekme uz patērētāja izvēli, un tādā gadījumā tās nav vienādas preces, un šajā gadījumā, piemērojot dažādas nodokļa likmes, nav pārkāpts fiskālās neitralitātes princips. Tomēr ES normas piemērošana nozīmē, ka automātiski tiek attiecināta arī ES Pamattiesību harta, un arī tajā ir aizliegums diskriminēt pēc valodas, un tas attiecas ne tikai uz ES oficiālajām valodām, bet arī citām, to vidū mazākumtautību valodām. Šis aizliegums arī nav absolūts – dažāda attieksme pret dažādām valodām ir iespējama, bet tikai tad, ja ir likumīgs pamats un samērīgums.
Aizliegums diskriminēt pēc valodas principa ir arī citās ES direktīvās. Piemēram, Direktīva 2000/43 par vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības aizliedz ne tikai tiešu, bet arī netiešu diskrimināciju piekļuvē precēm un pakalpojumiem. Un agrāk ES tiesa jau ir atbildējusi ar “jā” uz jautājumu, vai šī direktīva attiecas uz aplikšanu ar nodokļiem.
Likumprojekta anotācijā ir norādīti divi mērķi – stiprināt sabiedrības saliedētību, balstoties uz latviešu valodas politiku, un veicināt nacionālās drošības risku mazināšanu pašreizējā ģeopolitiskajā kontekstā. Un te jāpārbauda, cik lielā mērā šī nodokļu politika atbilst šiem abiem mērķiem. Un es domāju – ja lieta aizietu līdz ES tiesai, tad tā droši vien norādītu uz nesamērīgumu.
Par pirmo mērķi – saliedēt sabiedrību. Pirmkārt, to valodu saraksts, kuras dod iespēju piemērot 5% likmi, ir ārkārtīgi plašs. Tādējādi atbalsts latviešu valodai ir visai izplūdis. Otrkārt, rodas loģisks slazds. Mērķis veicināt latviešu valodas lietošanu var tikt sasniegts, ja, esot mazākai PVN likmei, produkciju latviešu valodā izvēlēsies tie, kuri vienlīdzīgos apstākļos dotu priekšroku krievu valodai. Taču, lai nepārkāptu ES regulējumu par PVN un saglabātu fiskālās neitralitātes principu, Latvijai jāpierāda pretējais – ka tie, kuri dod priekšroku lasīšanai krieviski, tomēr neizvēlēsies grāmatu latviešu valodā.
Otro mērķi – samazināt riskus nacionālajai drošībai – visdrīzāk atzītu par likumīgu Satversmes tiesa. Lietā par priekšvēlēšanu aģitācijas valodu tā jau būtībā sajaukusi informācijas valodu ar saturu (uz to pamatoti savā īpašajā viedoklī norādījis tiesnesis Jānis Neimanis). Tomēr es šaubos, ka tāda konotācija apmierinās ES Tiesu, jo ierobežojums attiecas arī uz tām grāmatām un iespiedprodukciju, kas ražotas ES teritorijā, un neatkarīgi no satura. Bet pats galvenais – pat ja pieļauj tādu paskaidrojumu attiecībā uz krievu valodu, tad pilnīgi nav saprotams, kāda saistība ar ģeopolitiskajiem riskiem ir grāmatām hindi un daudzās citās valodās, kurām arī nav paredzēta samazinātā likme?
Es ceru, ka Saeimas Juridiskais birojs norādīs uz neatbilstības ES tiesību normām riskiem, par kuriem anotācijā nav ne vārda. Ja likums tomēr tiks pieņemts un lieta aizies līdz Satversmes tiesai, es gaidītu jautājumus ES Tiesai par to, vai nav pārkāpumu.”
* * *
Budžeta likumprojektu paketi, kurā ir arī grozījumu projekts par valodu dalīšanu, izmantojot nodokli, Saeima pirmajā lasījumā plāno sākt skatīt 5. novembrī. Pēc tam mēnesi būs darbs komisijās, bet tad – jau decembrī – būs galīgais lasījums.
