Viesstrādnieki visbiežāk ir no Uzbekistānas, Baltkrievijas, Indijas, Ukrainas un Tadžikistānas. Darba atļaujas izsniegtas arī 139 viesstrādniekiem, kas nodarbināti ogu lasīšanā, kūdras ieguvē un citos sezonālos darbos.
ĪSUMĀ:
Pirmie viesstrādnieki pirms 10 gadiem
“Tad, kad mēs šeit sākām saimniekot, tas bija 2000. gadu sākumos, tad te bija viens liels kūdras tuksnesis. Tajā laikā gāju ar savu projektu, ka man vajadzīgi būs apmēram 500 cilvēki tad, kad te viss būs gatavs, un tad man bija, kā saka, vārti vaļā ar tādu labu projektu, ka tik daudz es iedošu darbavietas un tik daudz viss labi būs,” stāstīja Latvijas Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētāja Māra Rudzāte, kura 2000. gadu sākumā bija viena no krūmmelleņu audzēšanas aizsācējām Latvijā.
Latvijas Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētāja Māra Rudzāte Foto: Daina Zalamane
Tagad uzņēmumā “Arosa – R” Jelgavas novada Līvbērzes pagastā, bijušajā kūdras purvā, krūmmellenes aug jau 100 hektāros (ha). Sākumā ar autobusu katru dienu lasīt mellenes veda 30–40 iedzīvotājus no Jelgavas novada, bet pamazām to skaits saruka. Ogu ar katru gadu kļuva vairāk, lasītāju – arvien mazāk.
“Ogu lasīšana – tas ir smags darbs, es teikšu tā. Katra oga ir jāpaņem un jāapskatās, vai nav bojāta, un mums jau ir saslēgti tirdzniecības līgumi, un man vajadzīgs pēc iespējas ātrāk ogas piegādāt uz tirdzniecību. Tā ka no lauka līdz plauktam faktiski mēs atbildam par to visu. Lai viņa kvalitatīva būtu, jābūt ir atdzesēšanai, jābūt ir tarošanai, šķirošanai. Mums praktiski kādi 65% ir darbaspēks uz pārdoto vienu kilogramu, jo principā mēs rēķinām, ka 300 tonnas novākt mums vajadzētu, vajadzīgs uz katru tonnu ir apmēram viens cilvēks – tad, ja ir normāla raža un normāls gads, un viņi normāli strādā,” klāstīja Rudzāte.
Pirmie 20 viesstrādnieki krūmmellenes sāka lasīt pirms 10 gadiem, šovasar Jelgavas novada Līvbērzes pagastā strādāja 65 viesstrādnieki no Ukrainas un Indijas un 10 Latvijas iedzīvotāji.
Viesstrādnieku vajadzībām uzbūvēti septiņi koka namiņi ar 74 guļvietām. Katram siltinātajam namiņam ir terase un viesstrādnieki guļ divstāvīgās gultās.
Koka namiņš viesstrādniekiem Foto: Daina ZalamaneKoka namiņš viesstrādniekiem Foto: Daina Zalamane
“Vidēji pa 5, pa 4 šajos namiņos dzīvo. Ledusskapis. No pieczvaigžņu viesnīcām ņemtie matrači. Veda lietotās mantas, un mēs palūdzām, viņš tiešām atveda mums izcilus matračus. Tā ka te mēs esam lielu naudiņu ieguldījuši, bet tas bija pirms Covid-19, un tad tas namiņš maksāja
apmēram 15 000 un tagad viņš maksā 45 000, tagad tik glaunus vairs neuztaisīsim,” stāstīja Rudzāte.
“Atgriezties pie tā, kā mēs kādreiz ar pustukšu autobusu braukājām, maksājām par autobusa šoferi un visu pārējo, vairs nevaram pa vienam cilvēkam vienkārši salasīt… Līdz ar to ir izdevīgāk, kad atbrauc, viņi noteiktā vietā dzīvo, viņi vienmēr ir darbā, viņiem nav citu pasākumu, uz kuriem aiziet, un tas darbs ir izdarīts.”
Cerēja uz ukraiņiem, uzbekus vairs neaicina
Ja, piemēram, upenes var vākt ar kombainu, tad mellenes, avenes un zemenes ir kultūras, ko pagaidām novāc tikai ar rokām, un tas jāizdara ierobežotā laika periodā – pusotrā, divos mēnešos.
Pirms 15 gadiem zemenes sāka audzēt Silgalu ģimene Talsu novadā. Uzņēmuma “Lubeco” valdes priekšsēdētāja Zane Silgale stāstīja – sākumā darbiniekus meklēja Talsu novada, tad visā Latvijā, bet, kad zemeņu platība sasniedza 10 ha un darbaspēka trūkuma dēļ divus gadus daļa no ražas uz lauka sapuva, sāka algot viesstrādniekus – ukraiņus un uzbekus.
“Sākām ar ukraiņiem, uzbekiem.
Toreiz tas karš sākās un domājām, nu tik būs ukraiņu darbinieki. Nē, viņiem ir pārāk labi pabalsti un transports par brīvu un kas tik nebija, viņi teica – es nevaru darbā būt, savādāk pusdienas palaidīšu garām.
Mēs arī vairs neaicinām uzbekus. Tur jau sākotnēji plāns ir nevis strādāt, bet aizmukt uz Eiropu. Viņi atbrauc, pirmajā naktī jau ir sarunāts taksis, kas viņus aizved, un viņi ir prom, viņi pat nav nevienu stundu strādājuši. (..) Tad mēs ziņojam robežsardzei – lūdzu, anulējiet vīzu, un tad jau PMLP. Bet tur jau arī ir shēma izgudrota, – aizmūk parasti no piektdienas uz sestdienu, un līdz ar to nav sasaistes ar Lietuvu vai Poliju, kur viņi tur mūk, ka tur viņus nostopēt, viņi sen jau Spānijā tikuši, kamēr mūsu valsts iestādē pirmdien atnāk uz darbu un sāk kaut ko darīt,” klāstīja Silgale.
Tagad SIA “Lubeco” zemenes audzē tuneļos 2 ha platībā Ventspils novada Vārves pagastā un zemeņu novākšanai un apkopšanai katru gadu nepieciešami 15 līdz 30 darbinieki. Silgale vērtēja, ka šobrīd veiksmīga izveidojusies sadarbība ar viesstrādniekiem no Indijas.
“Kaut kas sākās jau kovida laikā ar tiem studentiem, kas Rīgā mācījās Tehniskajā universitātē, un pēc tam jau apzināti meklējām aģentūru, kura mums katru gadu meklē šos darbiniekus. Viņi mums nāk vairākās tūrēs iekšā, jo paradokss arī: tagad, kad mums ir tuneļos zemenes, faktiski darbi sākas martā līdz pat novembrim. Sezonas laukstrādnieks Latvijā var būt no aprīļa līdz novembrim. Tas nozīmē, ka martā mums kaut kā jātiek galā pašu spēkiem, jāuzceļ 40 siltumnīcas un tur vajag vīriešus. To sezonas laukstrādnieku periodu arī vajadzētu bišķīt palielināt.”
Lai varētu izmantot viesstrādniekus, uzņēmējiem jāievēro noteikta procedūra – jāreģistrē darba vieta Nodarbinātības valsts aģentūras vakanču portālā, lai par to uzzinātu arī Latvijas iedzīvotāji. Ja 10 darba dienu laikā piemērots darbinieks no Latvijas nav pieteicies, var uzsākt viesstrādnieka uzaicināšanas procedūru. Par katru ielūgumu vienam viesstrādniekam uzņēmējam jāmaksā 112 eiro un par darbu jāmaksā vidējā alga lauksaimniecības nozarē – 1368 eiro mēnesī.
“Pirmkārt, tie dokumenti jāgatavo. Tas ir riktīgs papīru darbs mūsu pusē, tad aģentūras pusē, un to darbu mēs sākām jau novembrī. Ātrākais – aprīlī, lai mums būtu tas darbinieks. Viens – būtu jāpagarina sezona no marta līdz novembrim, jo tagad tiešām daudz jau pāriet tuneļos, siltumnīcās audzē. Nākamais, ko es uzskatu, ka algai būtu jābūt vienādai viesstrādniekam un vietējam. Un trešais, ko es redzu, vēstniecībās ir jāpalielina kapacitāte, zinot, ka būs tie sezonas laukstrādnieku pieprasījumi. Vienkārši, lai ir cilvēks, kas papīrus spēj
apstrādāt, jo, paskaties kalendārā, kad pieteikties uz pirmo tikšanos – viss aizņemts, nav pat kad pieteikties.”
Zemnieks: viesstrādnieku piesaiste nav vienkārša; darba devējiem – lielāka atbildība
Saeimas deputātam no Nacionālā apvienība Jānim Grasbergam Valmieras novadā pieder bioloģiskā graudkopības saimniecība “Jaunbeņķi”. Viņš piedalījies vairāku lauksaimniecības noteikumu izstrādē un skaidroja, ka noteikumi viesstrādnieku piesaistei ir tādi, lai uzņēmēji to neizvēlētos kā vienkāršāko risinājumu darbaspēka piesaistei.
“Es domāju, ka arī ļoti labi ir tas, ka mums ir stingra tā kārtība, tādā veidā mēs varam izvērtēt, un arī principā mēs skaidri saprotam, ka tas, kurš brauks strādāt, nebūs tāds vienkārši laimes meklētājs, bet tāds cilvēks, kas ir gatavs darboties un iet ar tādu atbildību. Neesmu liels atvieglojumu atbalstītājs, jo, ņemot vērā šo pieredzi, kāda ir citviet Eiropā – ja kaut ko atļauj nekontrolēti, tad tas var novest pie problēmām. Tas, ko es atbalstu, ka noteikti vajag pārskatīt un skatīties tādus birokrātiskos slogus, kas nevis ir saistīti ar drošību, bet kas ir saistīti vienkārši ar dokumentu pārrakstīšanu. Mēs redzam, ka pieklibo tajā universitāšu un zināšanu pusē, vismaz aizdomas ir par to Rīgā – šķiet, ka ir vairāk, nekā ir reģistrēti un ka vajadzētu pārbaudīt, vai visiem ir šīs atļaujas. Tad es gribētu teikt, ka
darba laukā, kur uzņēmēji veic šo uzaicinājumu un uzņemas atbildību par katru konkrēto darbinieku, tur tā sistēma ir labi kontrolēta un līdz ar to tur tādu risku ir ļoti maz.
Es runāju ar cilvēkiem, kas audzē mellenes un zemenes, kur tiešām ir roku darbs un ļoti īsu, ierobežotu laiku tā raža ir jānovāc. (..) Tāpat arī augkopības sektorā, it sevišķi, kur ir šis sezonālais darbs, arī ražas novākšanas laiks, arī transportēšanā, kad graudi ir jāved, un kūdras nozare, kas ir izteikti tieši vasarā sausajos mēnešos.”
Pirms gada Saeima veica grozījumus Imigrācijas likumā. Līdz ar to darba devējiem ir lielāka atbildība par viesstrādniekiem un stingrāk vērsīsies pret tiem, kas pārkāpj imigrācijas noteikumus. Bet viesstrādniekam jāmaksā vidējā darba alga nozarē, nevis valstī, kā bija līdz
šim. 2014.gadā sezonas laukstrādniekiem tika ieviests arī atvieglots ienākuma nodokļa režīms. Tas nozīmē, ka tie lauksaimnieki, kas no 1. aprīļa līdz 30. novembrim strādā sezonas darbus, maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli samazinātā – 15 % apmērā.
Lauksaimnieks: Jārēķina, vai darbinieka vietā nav izdevīgāk uzstādīt robotu
Krūmmelleņu audzētāja Rudzāte no uzņēmuma “Arosa-R” pozitīvi vērtēja izmaiņas sezonas laukstrādnieku noteikumos.
“Bija mums dienas, ko drīkstēja izmantot sezonas darbā 65, bet tā kā citās valstīs ir vairāk, nu, tad saprata mūs un ir tās 90 dienas, un arīdzan drīkst nopelnīt 3000 kā sezonas strādnieks. Un, ja tu pārsniedz šo, tad vajadzēja uzreiz jau iestāties īstajiem nodokļiem, tā kā parasti visiem tiek maksāti,” skaidroja Rudzāte.
Grasbergs vērtēja, ka, palielinoties atalgojumam lauksaimniecībā, pienācis laiks, kad saimniekam jārēķina, vai darbinieka vietā nav izdevīgāk uzstādīt robotu.
“Robota iegāde maksā noapaļojot, nu, 140–130 000 eiro, un mēs šobrīd esam pie tās šķēres pienākuši, kad, ja tev lopkopim ir jāmaksā vairāk, nekā ir šī robota izmaksas, un saimniecības, kas ir, teiksim, ar 60 slaucamām govīm, būtu jādomā par robotu, jo tuvākā nākotnē darbiniekam, piemēram, būs jāmaksā šie 2000. Jāatceras, ka nāk vēl klāt 24%, kas ir darba devēja sadaļa, kas arī ir jāierēķina iekšā. Jāraksta “Excel”, jākalkulē, bet es domāju, ka šis ir tas moments, tā robežšķirtne, kurā darbarokas kļūst dārgākas nekā robots,” teica Grasbergs.
Krūmelleņu robota iegādi apsver arī uzņēmumā “Arosa – R” Jelgavas novada Līvbērzes pagastā. Rudzāte stāstīja, ka šobrīd saimniecība par pusmiljonu gatavojas pirkt krūmelleņu pilienlaistīšanas sistēmu.
“Ir jābūt perfekti labiem krūmiem izveidotiem, ir jābūt pilniem ar ogām, tad mēs jau domājam par to, kādā veidā vākt ar mašīnām. Zudumi ir kaut kādi 40%, nenovāc viņas, birst gar malām, bet to nevar darīt, kamēr nav šķirojamā iekārta ar lāzeru. To mēs esam it kā tagad pasūtījuši, nu, kooperatīvs to visu darīs.
Nedomāju, kā samazināt samazināt darbarokas, bet kā novākt ražu. Mēs būtu ar mieru, lai ir tas rokudarbs, jo tomēr ar rokām novāktā oga nav salīdzināma ar to, kāda tā ir, vācot ar mašīnu.”
Pētniece: Viesstrādniekus lauksaimniecībā nodarbina daudzviet Eiropā
Viesstrādniekus lauksaimniecībā nodarbina daudzās Eiropas valstīs, jo arī tur vietējie iedzīvotāji vairs negrib strādāt fiziski smagus darbus, stāstīja Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore Inta Mieriņa.
“Nav tā, ka pēkšņi uz šiem trim mēnešiem vasarā uzradīsies kaut kādi cilvēki, kas pārējo gadu nestrādā un pēkšņi nu ir gatavi strādāt sezonas darbus. Nu, tie ir ļoti fiziski smagi, grūti darbu, ko patiešām vietējie ne vienmēr arī vēlas strādāt. Ņemot vērā, ka Latvijas sabiedrība kopumā ir diezgan piesardzīga attiecībā uz imigrāciju, tad ļoti svarīgi skaidrot, ka šie viesstrādnieki, attiecīgi tie cilvēki, kas ir šeit uz noteiktu laiku, kas palīdz mūsu ekonomikai, kas nodrošina, ka mums raža nesapūst uz lauka, un vienlaikus neradīs papildu slogu sociālajam budžetam vai papildus, teiksim, noziedzības riskus un tamlīdzīgi. Eiropā regulējums mazliet atšķiras dažādās valstīs. Es gan neesmu dzirdējusi, ka tieši prasījuši pēc kaut kāda minimālā atalgojuma, tur vairāk paļaujas, teiksim, ka ir konkrēts līgums, iespējams, ka ir arī Skandināvijā kaut kādi nozares koplīgumi.
Protams, ka noteiktas prasības tiek uzstādītas, tā ir joma, kas tiek diezgan spēcīgi regulēta tieši tāpēc, lai izvairītos no dažādām problēmām gan uzņemošai sabiedrībai, gan arī šiem pieņemtajiem viesstrādniekiem.
Ir ļoti svarīgi, lai valsts iestādes labāk sagatavotos darbam ar iebraucējiem, lai būtu pieejama visa nepieciešamā informācija. Tā ir tā lieta, par ko es nedaudz bažījos Latvijas gadījumā,” teica Mieriņa.
No 15 819 viesstrādniekiem, kas saņēmuši atļaujas darbam Latvijā, gandrīz 12 000 strādā Rīgā un Mārupes novadā. Reģionos viesstrādnieku skaits aug, bet, ņemot vērā, ka Latvijā vairāk nekā 90% saimniecību ir nelielas ģimenes saimniecības, tajās strādā paši vai daži darbinieki. Papildu darbarokas nepieciešamas lielajās saimniecībās, kur raža jānovāc ātri, bet viesstrādnieku izmantošana nav ne lēta, ne vienkārša.
