“Svētku nedēļai tuvojoties, galdā ceļam tādas tīras garšas – mazsālīts Burtnieka ezera zandarts ar diļļu krēmu un mūsu pašu ceptu maizīti,” stāstīja “Valmiermuižas alus virtuves” alus someljē Atis Everss, kurš iepazīstināja ar ēdieniem, kuri svētku dienās tiks celti galdā.
Būdams makšķernieks, Everss atzina, ka zandartu no citām zivīm atšķir tā īpašā garša: “Garšas ziņā, man liekas, ka tīrāka garša pat nav iespējama, jo, pat neizmantojot nekādas garšvielas, tur ir tāda buķete! Svaigais zandarts pat tāds, kā viņš ir no dabas nācis, ir ar pietiekamu garšu buķeti un pagatavojot to nevar salīdzināt ne arvienu citu zivi.”
Tradicionāli ap šo laiku Valmieras novadā ir bijušas restorānu nedēļas, šogad, kā stāstīja Valmieras novada pašvaldības Tūrisma mārketinga speciāliste Baiba Misiņa, domājot, kā izcelt tieši savam novadam raksturīgo, izvēlēts Burtnieka zandarts.
“Mums ir desmit dalībnieki, kas var piedāvāt kaut ko dažādu, citādāku. Mazsalacas kafejnīcā būs piedāvājumā zandarta paelja, ar dažādiem pieskaņojumiem, tad mums būs arī “pop-up” restorāns, kas atradīsies Zilākalna apmeklētāju centrā, jo šī vieta valsts svētkos izcelsies arī ar to, ka Zilajākalnā pacelsies Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Tad līdzas zandarta piedāvājumam būs izsmalcinātas četru līdz pat astoņu kārtu degustāciju ēdienkartes,” stāstīja Misiņa.
Kāpēc svētkos būtu svarīgi celt galdā tieši novadam raksturīgo? To pamatoja preču zīmes “Burtnieka zandarts” izveides iniciators, Vidzemes Augstskolas profesors Andris Klepers: “Burtnieku zandarts ir tāda mūsu kopējā vērtība, tāda kopienas vērtība; cilvēki pie Burtnieka vienmēr to ir tā uzturējuši, un mēs viņu cenšamies ielikt tādā noteiktā rāmī, lai arī noturētu ilgtermiņā.”
Bet kas bija pamatā, kāpēc tapa sava preču zīme “Burtnieka zandarts”? Pirms četriem gadiem bija asas diskusijas un domstarpības starp makšķerniekiem un Burtnieka ezera zvejniekiem par to, vai nevajadzētu aizliegt vispār zandarta rūpniecisko zveju. Kompromiss tika rasts, samazinot nozvejas limitu, kā arī tika lemts, ka zivij jādod pievienotā vērtība.
“Latvijā makšķernieks pēc likuma nedrīkst nodot zivi restorānam. Ja mēs saprotam, ka visā Latvijā tikai desmitā daļa makšķerē, tad praktiski to Burtnieka zandartu kā vērtību, kurš ir pastāvējis tūkstošgades, mēs ar to vienu lēmumu varam pateikt – tagad viņš būs ekskluzīvs tikai vienai desmitajai daļai sabiedrības; bet, kamēr pastāv šī iekšzemes zveja, tad tas ir veids, kā zandarts var nonākt arī līdz restorānu galdam, kur arī pārējā sabiedrība un mūsu viesi, tūristi tiek klāt,” stāstīja Klepers.
Šo preču zīmi ir saņēmuši deviņi restorāni un kafejnīcas Valmieras novadā un arī Līgatnes “Pavāru māja”.
Savu izvēli iegūt šo preču zīmi pamatoja “Pavāru mājas” saimnieks, šefpavārs Ēriks Dreibants: “Manuprāt, tas ir ļoti labi, jo tāpat kā daudziem zīmoliem ir viltojumi, tāpat arī zandartam, ne tikai dārgām somiņām, jo paklausoties kādreiz, braucot, kur vien gribi, visur bija Burtnieka zandarts, bet runājot ar Burtnieka zandarta zvejniekiem, viņi saka – nē, mēs uz turieni nevedam un tik daudz nemaz nevaram nozvejot. Skaidrs, ka izsenis Burtnieka zandarts ir bijis kā kaut kas tāds ļoti labs, un tā preču zīme tad varbūt arī ierobežo tos, kuri grib nopirkt kādu, nezinu, no Kazahstānas vesto zandartu un nosaukt par Burtnieka zandartu, tā kā ļoti labi [ka ir preču zīme].”
Tagad, kā stāstīja Klepers, ir iecere panākt, lai Burtnieka zandarts būtu arī Eiropas unikālo produktu sarakstā – tāpat kā Carnikavas un Salacgrīvas nēģi.
“Vislielākais gandarījums laikam ir tas, ka šis Eiropā ir unikāls stāsts. Es caurskatīju tos dažus desmitus zivju, kas ir iekļautas tajā Eiropas aizsargāto pārtikas produktu reģistrā, protams, ja mēs salīdzinām – tur Alpu forele Itālijā, kur ir kaut kādas īpašas tradīcijas, tad mūsējais izceļas ar to, ka mēs to vēsturi varam izsekot tūkstošgadēs. Ja 11 000 gadus pastāv vispār apdzīvotība pie Burtnieka ezera un tā apdzīvotība sākās ar mijiedarbību ar zivīm, mūsu senči ir ķēruši sākumā līdakas, zandarts parādās vēlāk, un ja mums ir jālieto tas jocīgais varbūt ikdienā vārds – ilgtspēja jeb nu tāda atbildīga dzīvošana kopā ar ezeru, tad nu tādā tūkstošgadē pateikt, ka attiecības ir bijušas un viņas joprojām ir, tad tas ir labākais piemērs, ko mēs vispār varam iedot. Tas, kas bija tāds trūkstošais posms vēl, lai mēs pilnībā varētu dabūt šo Eiropas aizsardzības zīmi par ģeogrāfisko izcelsmi, uz ko mēs esam ceļā, vajadzēja apstiprināt arī šo tendenci, ka toā zivju nepaliek mazāk. SIA “Saldūdeņu risinājumi” veica izpēti, ekoloģisko un zivju resursu kopējo izpēti ar papildus nozvejām un savām metodēm, tad tie ir tādi zinātniski fakti, uz ko mēs balstāmies, nevis uz viena vai otra, kam izdodas zandartu noķert, viedokli. Tas ir svarīgi. Zandarts jūtas labi, stāvoklis ir stabils, un tā zivju populācija ir pat pieaugoša, kas nozīmē, ka mēs varam uz šo vērtību paļauties arī nākotnē,” klāstīja Klepers.
Viņš cer, ka šo atzinumu – iekļaut Burtnieka zandartu Eiropas aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes produktu reģistrā – varēs iegūt nākamajā gadā.
