“Atvērtie faili” pētīja, kādēļ Salacgrīvas pašvaldība naudas taupīšanas dēļ uzbūvēja tādu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu, kas joprojām piesārņo vietējo pludmali.
ĪSUMĀ:
3min
Pienaini bāls ūdens ar plēvi pa virsu
Salacgrīvas iedzīvotāja Liene Rijkure teju katru dienu dodas garās pastaigās gar jūru un, ja pludmalē pamana piesārņojumu, to fotografē un pieraksta savus novērojumus.
Foto: Linda Zalāne / Latvijas Radio
Pēc tam Liene savas bildes ievieto personīgajā blogā, kur veidojas sava veida vides arhīvs – liecības par to, kā gadu gaitā mainās Salacgrīvas piekraste. Viņa foto liecības vāc jau 16 gadus.
Dažādos gados fiksētas ūdens piesārņojuma problēmas Salacgrīvas tuvumā Foto: Liene RijkureDažādos gados fiksētas ūdens piesārņojuma problēmas Salacgrīvas tuvumā Foto: Liene RijkureDažādos gados fiksētas ūdens piesārņojuma problēmas Salacgrīvas tuvumā Foto: Liene RijkureDažādos gados fiksētas ūdens piesārņojuma problēmas Salacgrīvas tuvumā Foto: Liene Rijkure
Piemēram: duļķains, necaurspīdīgs ūdens; smakojoša balta plēve; pie krasta peļķe ar rozīgi pelēcīgu ūdeni un smakojošām nogulsnēm.
“Es atceros, bērnībā mums kaimiņos dzīvoja zvejnieks, un viņš vienmēr teica: “Jūs domājat, ka tā ir jūras mēslu smaka, kas tur nāk no turienes? Nē, tie ir sūdi!” Tā bija vecā iekārta, un diemžēl ar jauno iekārtu nekas te daudz nav mainījies,” teica Rijkure.
Viņa runāja par Salacgrīvas notekūdeņu attīrīšanas iekārtu, ko uzbūvēja 2009. gadā un kurā ieguldīja gandrīz 2,9 miljonus eiro, lielākoties no Eiropas Savienības Kohēzijas fonda.
Pēc Rijkures domām, piesārņojums rodas tāpēc, ka “Salacgrīvas ūdens” attīrīšanas iekārta nedarbojas tik efektīvi, kā bija paredzēts sākumā. Pirmkārt, kādas bija sākotnējās prasības, lai attīrītos notekūdeņus varētu novadīt dabā.
“Es izprasīju no “Salacgrīvas ūdens” visu iekārtu dokumentāciju, kāds bija plāns, un [salīdzināju] kas ir uzcelts realitātē.”
Viņa rādīja 20 gadus senu dokumentu, kurā rakstīts, ka Valsts vides dienests ietekmes uz vidi novērtējumā ieteikts – attīrīto notekūdeņu izplūdei ir jābūvē slēgts kolektors jūrā. Pretējā gadījumā, ja notekūdeņus novadīs mākslīgi izraktā grāvī, kas savāc un aizvada notekūdeņus tālāk uz jūru, tas piesārņos ūdeni ne tikai Salacgrīvas pilsētas peldvietās, bet arī Rīgas līča pludmalē.
Toreiz pašvaldība gan panāca savu un noplūdes vietu izveidoja meliorācijas grāvī, dažus simtus metru no jūras.
“Pašvaldība uzrakstīja vēstuli ar tādām žēlabām, ka nav naudiņas. Par spīti tam, ka Eiropas Kohēzijas fonds dod 66 % līdzfinansējumu. Vides ministrija piekāpās un atļāva kā pagaidu variantu, bet šis pagaidu variants ir ievilcies uz 16 gadiem. Atrunas ar naudu, manuprāt, ir amorālas. Uz iedzīvotāju un drošas vides rēķina tas ir ietaupīts,” klāstīja Rijkure, atsaucoties uz pašvaldības vēstuli, kas tapusi 2006. gada 24. novembrī
Vēl viena būtiska problēma ir Salacgrīvas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas jauda. To mēra cilvēka ekvivalentos, lai noteiktu, cik daudz kanalizācijas ūdens attīrīšanas iekārta spēj attīrīt vienā dienā. Mājsaimniecības notekūdeņi rodas, piemēram, kad mazgā traukus vai izmanto tualeti.
Dokumenti liecina, ka sākotnējā projektā paredzētā jauda bija krietni lielāka, nekā uzbūvētā. Statistika rāda, ka iekārta ar esošo slodzi netiek galā.
“Jauda pēc cilvēka ekvivalenta ir 3832, bet faktiskais aprēķinātais, cik viņi ir saņēmuši, stipri pārsniedz šo skaitli. 2024. gadā ir 6279,” stāstīja Rijkure.
Viņa datorā rādīja “Excel” tabulu ar vēl dažādiem statistikas datiem. Kādā ailē skaitļi iezīmēti ar sarkanu krāsu.
“Te arī parādās, ka jūrā ir ievadīti normatīvi netīri ūdeņi caur attīrīšanas iekārtām,” pauda Rijure.
Tas noticis 2021., 2023., un 2024. gadā, kad jūrā ieplūda neattīrīti notekūdeņi kopumā vairāk nekā 600 tūkstoši kubikmetru. Apmēram tikpat daudz, cik ietilptu 240 olimpiskā izmēra peldbaseinos.
Liene rādīja Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datu bāzi, kurā ir lietots termins – “ar attīrīšanu netīri notekūdeņi”.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā speciālists Lauris Siņics paskaidroja: “Tas nozīmē, ka attīrīšana ir bijusi, bet tā nav sasniegusi gaidītos rezultātus.”
Kad netīrs ūdens nonāk lielā ūdenstilpē, tas ātri atšķaidās.
“Ir liela starpība, vai maza attīrīšanas iekārta, kas novada savus ne pārāk labi attīrītos notekūdeņus Daugavā, vai tā ir tikpat liela attīrīšanas iekārta, kas savus ne pārāk labi attīrītos notekūdeņus novada mazā grāvītī,” viņš skaidroja, norādot, ka Salacgrīvas gadījumā notekūdeņus novada grāvī.
Savukārt, runājot par “Salacgrīvas ūdens” slodzes rādītājiem, Siņics secināja, ka pēdējo desmit gadu laikā tiem ir bijusi ļoti dažāda amplitūda.
“Cilvēku ekvivalents te ir gadu laikā ir svārstījies no 180 līdz pat 8500 gandrīz vai. Tas, protams, liek uzdot jautājumus, kāpēc ir tik lielas svārstības? Tas diez ko labi nav. Vai tas rada problēmas, ja mēs tālāk skatāmies uz attīrīšanas efektivitāti, – tad tur mēs neko briesmīgu neredzam.”
Attīrīšanas iekārtu slodzes rādītājam savās regulārajās atskaitēs uzmanību pievērš Eiropas Komisija.
“Tas tiek identificēts kā potenciāla neatbilstība. Tas nenozīmē, ka obligāti viss ir slikti, bet tas nozīmē risku, ka problēmas var būt,” piebilda Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā speciālists.
Siņics stāstīja, ka kopējā atīrīšanas iekārtu darbības efektivitāte Latvijā nav slikta. Apmēram 90 % notekūdeņu pēc attīrīšanas ir pietiekami tīri, bet pārējie 10 % – joprojām netīri.
Vai un kāpēc pieļauj neattīrītu notekūdeņu nonākšanu vidē
Uzņēmuma “Salacgrīvas ūdens” valdes loceklis Kaspars Krūmiņš stāstīja, ka notekūdeņu apjoms pieaug, jo arvien vairāk mājsaimniecību pieslēdzas centralizētajai sistēmai. Lielākais kāpums bija pirms pieciem gadiem, kad “Salacgrīvas ūdens” sāka attīrīt ražošanas notekūdeņus no zivju pārstrādātāja “Brīvais vilnis”.
Lai gan uzņēmums nodrošina arī savu priekšattīrīšanu, pašvaldības notekūdeņu sistēma sākotnēji netika galā.
Valsts vides dienests par nepietiekami attīrītiem notekūdeņiem piemēroja uzņēmumam administratīvo sodu.
Ar attīrīšanu netīrus notekūdeņus “Salacgrīvas ūdens” vidē novadīja arī 2021., 2023. un 2024. gadā, ko no iestādēm uzzināja arī Liene Rijkure.
“Informācija ir nepatiesa, lai es neteiktu pat vairāk. Mums nav neattīrīti notekūdeņi novadīti vidē vispār,” apgalvoja “Salacgrīvas ūdens” pārstāvis Krūmiņš.
Taču to apliecina Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra statistikas dati. Krūmiņš, kurš notekūdeņu attīrīšanas jomā strādā jau vairāk nekā desmit gadus, teica, ka nesaprot, ko nozīmē oficiālajos datos lietotie termini. Viņš arī noliedza, ka iekārtas netiktu galā ar slodzi, lai gan faktiskā jauda dažos gados atšķiras pat divas reizes, un apgalvoja, ka jaudas mērīšana nav precīza.
Taču – kāpēc pašvaldība pirms 16 gadiem, kad attīrīšanas iekārtas būvniecībai saņēma Eiropas fondu naudu, izvēlējās novadīt notekūdeņus meliorācijas grāvī, nevis izbūvēt kolektoru un izlaist tos dziļāk jūrā?
“Pats klāt nebiju, bet, godīgi sakot, ja kāds būtu uzstājis uz šāda kolektora izbūvi, tad viņš būtu jātiesā par līdzekļu izšķērdēšanu. Valsts vides dienests sniedz savu ieteikumu, viņš neskatās, kādas ir izmaksas šim pasākumam,” skaidroja Krūmiņš.
Par iespēju nākotnē tādu izbūvēt “Salacgrīvas ūdens” valdes loceklis pauda: “Ekonomiska pamatojuma tam nav nekāda. Viņu neizbūvēs ne otrajā, ne trešajā, ne piecpadsmitajā kārtā – kamēr es te strādāšu, noteikti nebūs! Tā nav panaceja, kas uztaisīs absolūti tīru vidi.”
Uz norādi, ka “Salacgrīvas ūdens” notekūdeņu attīrīšanas iekārta var nelabvēlīgi ietekmēt jūras ūdeni un krastu, Krūmiņš mudināja aplūkot Veselības inspekcijas datus par pludmaļu ūdens kvalitāti.
“Sākot no 2012. gada, peldvietas kvalitāte visu laiku uzlabojas,” viņš pauda.
Uz piebildi, ka tā nav tiesa, jo pēdējos piecos gados Salacgrīvas peldvietā paaugstināta fekālā piesārņojuma dēļ peldēšanas ierobežojumi noteikti divas reizes, Krūmiņš atbildēja: ierobežojumu mūsu valstī ir daudz un dažādi.
Viņaprāt, Salacgrīvas pludmalē ar ūdens kvalitāti nav problēmu.
“Nav jau tā, ka Salacgrīvā dzīvo tikai mazohisti un visi ir gatavi peldēties netīrā ūdenī. Ja kaut kas tāds būtu parādījies, ka tas ūdens tur būtu netīrs, tad troksnis būtu sacelts pamatīgs.”
Viņaprāt, notekūdeņu attīrīšanas sistēma strādā labi.
Viņš arī noliedza bažas par Salacgrīvas pludmales piesārņojumu, par ko jau ilgāku laiku trauksmi cēla salacgrīviete Liene Rijkure.
Vides dienests regulāri redz problēmas notekūdeņu attīrīšanas sistēmās Latvijā
Valsts vides dienests (VVD) uzrauga 1269 notekūdeņu attīrīšanas iekārtas visā Latvijā. VVD Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes direktord Kalvis Avotiņš stāstīja, ka dienests pārbauda iekārtu darbu, taču ne visas iekārtas fiziski klātienē.
“Es nevarētu teikt, ka tas pelēkais lauks ir ļoti liels. Protams, ka šeit varētu būt lielāka analītika saistībā ar dažādu sistēmu savstarpējo integrāciju, lai varētu daudz datus salīdzināt,” viņš teica.
Ir trīs veidi, kā dienests izvēlas, kurus operatorus pārbaudīt. Pirmais ir iedzīvotāju sūdzības. Otrs – ikgadējais inspekcijas plāns. Trešais – testēšana valsts mērogā, testējot problemātiskās notekūdeņu stacijas.
Pērn 56 attīrīšanas iekārtu pārbaudēs vairums no tām nenodrošināja atbilstošu attīrīšanu. 28 no testētajām notekūdeņu attīrīšanas stacijām VVD atzina par problemātiskām, jo tās vidē novadījušas nepietiekami attīrītus notekūdeņus.
“Rīki, lai uzlabotu konkrēto situāciju, savā ziņā ir limitēti. Mēs varam mudināt un vai veicināt, saucam, kā gribam, ar šiem sodoša rakstura pasākumiem rīkoties,” skaidroja Avotiņš.
Viņš runā par administratīvajiem sodiem – pēdējos piecos gados dienests piemēroja vairāk nekā 80 sodus, kuru kopējā summa sasniedz 70 tūkstošus eiro. Šogad līdz šim – 8700 eiro, pērn 15 350 eiro, 2023. gadā – 16 150 erio, 2022. gadā – 13 200 eiro, 2021. gadā – 16 605 eiro.
Problemātisko iekārtu sarakstā nebija “Salacgrīvas ūdens” attīrīšanas stacijas. Avotiņš piebilda, ka šis operators pirms dažiem gadiem gan nonāca VVD redzeslokā, jo vietējie iedzīvotāji raizējas, ka iekārta nedarbojas, kā nākas, un vidē nonāk piesārņojums.
“Esam tās arī vērtējuši. Ir vēsturiski arī šie administratīvie lēmumi. Mēs runājam par diezgan paseniem notikumiem, kas ir saistīti ar 2020. un 2021. gadu, un 2022., saistībā ar notekūdeņu nepietiekamu vai nestabilu attīrīšanu.” teica VVD Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes direktors.
“Salacgrīvas ūdens” valdes loceklis Krūmiņš sacīja, ka uzņēmums administratīvo sodu paskaidroja, jo netika galā ar zivju produkcijas pārstrādātāja “Brīvais vilnis” piegādātajiem notekūdeņiem. Savukārt Avotiņš uzsvēra, ka tā ir operatora atbildība – kanalizācijas ūdeni pienācīgi attīrīt.
Vai attīrīšanas iekārtas risinājums varēja būt labāks?
Tomēr – vai pirms 16 gadiem Salacgrīvā notekūdeņu attīrīšanas sistēmu varēja izveidot labāku? Toreiz VVD ieteica Salacgrīvas notekūdeņus novadīt dziļāk jūrā un izbūvēt šim nolūkam kolektoru, kas būtu videi draudzīgāks risinājums, bet pret to izmaksu dēļ iebilda pašvaldība.
“Es varbūt detaļās nemācēšu to vēsturisko fonu ieskicēt, bet šinī gadījumā izpildījums nav bijis pretrunā ar vides normatīvo regulējumu. Jautājums droši vien vairāk ir par to, cik efektīvs vai vizuāli pievilcīgs ir faktiskais izpildījums,” teica VVD pārstāvis Avotiņš.
Viņš nenoliedza, ka izplūde piekrastes tuvumā var ietekmēt krasta zonu un ka var būt peldūdens kvalitātes problēmas.
“Šeit arī varētu skatīt peldvietas ūdens kvalitāti, kas varētu būt nedaudz pazeminātāka pie šāda izpildījuma.”
Peldvietas ūdens kvalitāti apliecināja arī Veselības inspekcijas ikgadējās pārbaudes – pēdējos piecos gados ne vienmēr Salacgrīvā bija atļauts peldēties. Bijuši divi mikrobioloģisko rādītāju pārsniegumi un bijuši divi ieteikumi nepeldēties, apliecināja Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas speciāliste Dace Būmane. Gan neesot pilnībā skaidrs, vai tas bija saistīts ar notekūdeņu attīrīšanas iekārtas darbības traucējumiem vai citiem piesārņojuma avotiem.
Trešdaļa Baltijas jūras skaitās mirusi
Salacgrīvas pludmales aizaugšana un netīrais ūdens ir tikai neliela daļa no daudz plašākas Baltijas jūras vides problēmas. Pasaules Dabas fonda eksperte Magda Jentgena stāstīja, ka Baltijas jūrā un mūsu ūdeņos viena no lielākajām problēmām ir ūdens aizaugšana pārmērīga barības vielu apjoma dēļ. To veicina arī notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dabā novadītie ūdeņi.
“Mēs varam to norakstīt uz divām ķīmiskām vielām, kas ir slāpeklis un fosfors,” pauda Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena.
“Jūrā aizaugšana izpaužas ar aļģēm, kas neaug pie jūras gultnes, peld pa ūdeni un mazina ūdens caurredzamību. Tātad ūdenim netiek cauri gaisma,” skābekļa trūkumu ūdenī un tam sekojošo aļģu pūšanas problēmu skaidroja eksperte. “Rezultātā mums veidojas tā saucamās mirušās zonas Baltijas jūrā. Tās ir zonas, kurās nav skābekļa. Ja nav skābekļa, tad nekas tur nevar dzīvot.”
Tas nozīmē, ka tīra ūdens Baltijas jūrā palicis pavisam maz. Latvija atrodas Baltijas jūras sateces baseinā. Līdz ar to ikviens grāvis, upe un notekūdeņu stacijas izplūde galu galā aizved uz jūru.
Labā ziņa: piesārņojums kopš deviņdesmitajiem ir mazinājies, jo valstī pakāpeniski modernizēja notekūdeņu iekārtas. Tomēr reiz modernizētās iekārtas noveco.
Vienlaikus dabā ir cita, no iestāžu datiem atšķirīga realitāte, jo ne visu dokumentē un uzskaita.
“Ik pa laikam tiek atkal atklāta kāda notekūdeņu attīrīšanas stacija, kuras ilgstoši ir nelegāli laidusi neattīrītus notekūdeņus.” pauda Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja.
Viņa minēja piemēru, kas nebija iekļauts VVD problemātisko notekūdeņu iekārtu sarakstā. Piesārņojumu, ko dabā novadīja uzņēmuma “Talsu ūdens” notekūdeņu attīrīšanas stacija, atklāja kāds vietējais iedzīvotājs. Viņš tādējādi atklāja problēmas.
Pasaules Dabas fonds zina arī par Salacgrīvas gadījumu
Pasaules Dabas fonda redzeslokā ir nonācis arī Salacgrīvas piesārņojuma gadījums, un Jentgena ir redzējusi Lienes uzņemtās fotogrāfijas.
“Šādas situācijas nav visur Latvijā. Un, ņemot vērā to, ka Salacgrīvā vairākas reizes nav ieteikts peldēties, tāpēc ka tur ir šīs te E. coli baktērijas, kas norāda uz fekālo piesārņojumu, es domāju, ka tas nav tikai dabisks piesārņojums, tas ir viennozīmīgi,” pauda PDF pārstāve Jentgena.
Ekspertes vērtējums par šo situāciju – negatīvs. Ar sekām cīnīties būs vēl dārgāk.
“Ja mēs atļaujamies šādi novadīt netīrus ūdeņus, tad ir jautājums, kurš beigās maksās par to, ka mēs nesasniedzam mērķus līdz 2027. gadam sasniegt labu ūdens ekoloģisko stāvokli visos ūdens objektos? To ir daudz dārgāk izdarīt, kad tas jau ir jūrā.”
Eitrofikāciju vai aizaugšanu ar aļģēm, par ko runā Pasaules Dabas fonda eksperte, novērojusi arī Salacgrīvas iedzīvotāja Liene Rijkure.
“Kādreiz mēs bērnībā gājām tālu, tālu uz Rīgas pusi pastaigāties, jo tad tā jūrmala nebija tā aizaugusi, bet tagad pēdējos gadus tur vispār nav iespējams nekur aiziet. Tagad pašvaldībai tiešām ir jāar pludmale – jo biežāk, jo labāk,” viņa stāstīja.
Iedzīvotāja pauda cerību, ka pašvaldība sakārtos arī notekūdeņu attīrīšanu, lai piesārņojums vairs nenonāktu jūrā un viņai to vairs nevajadzētu fotografēt.
“Man noteikti ir pārliecība, ka šeit var plīvot zilais karogs,” teica Rijkure, par piemēru minot Saulkrastu pludmali, kurā tāds plīvo.
