“Tikpat, cik būtiska ir brīvība, tikpat būtiski ir arī simboli, kas par šo brīvību atgādina. Un, ja mēs šodien uz viņu [Brīvības pieminekli] skatāmies tā kā uz tādu vietu, kur atnākt svētkos, tad okupācijas gados, nu, neapšaubāmi, ka cilvēki ar cerībām skatījās uz viņu un neļāva aizmirst brīvību, tā kā šādas zīmes noteikti ir vajadzīgs nācijai,” sacīja Zemītis.
Jau 1921. gadā radās ideja par Latvijas neatkarības karā kritušo kareivju pieminekļa celšanu. Latvijas Ministru kabinets 1922. gadā uzdeva izstrādāt priekšlikumu “piemiņas staba” izveidei Rīgā. Tika izsludināti četri konkursi un pēdējā vērtēšanā no 32 metiem par labāko atzina Kārļa Zāles projektu ar nosaukumu “Mirdzi kā zvaigzne”.
Pēc ilgām diskusijām par atrašanās vietu pieminekli uzbūvēja Rīgas vēsturiskajā centrā un tā celtniecību atbalstīja arī iedzīvotāji ar saviem ziedojumiem. Vēsturnieks Guntis Zemītis atgādināja, ka Latvija tolaik bija jauna valsts un aizvadītā gadsimta 20. gadi bija arī smags laiks, bet piemineklis tomēr tapa.
“Cilvēki jau nebūt nebija tik turīgi arī tai brīdī, kā pēc kara. Visu Pirmo pasaules karu fronte bija Latviju pārgriezusi uz pusēm, rūpniecības iekārtas izvestas uz Krieviju, vēl pēc tam Neatkarības karš, pauda Zemītis. Viņš uzsvēra, ka
“Pēc visa šī posta vēl atrast kaut kādu lieku naudu, ko ziedot pieminekļa celtniecībai, nu, tur tiešām jābūt milzīgam entuziasmam, domāju, arī kaut kāda zināma pašuzupurēšanās”.
“Tā kā bija gan konkurss, gan arī dažādas varbūt subjektīvas ķildas un strīdi un tamlīdzīgi. Konkursi vairākkārtīgi arī tika atliktu, kamēr beidzot šis variants, bet, šķiet, ka varam priecāties, vai ne? Ka tieši šis variants tomēr ir tas, kas ir uzvarējis,” sacīja Zemītis.
Zemītis arī atcerējās padomju laiku, kurā Brīvības piemineklis tika lēni nīdēts ar aizliegumiem pulcēties pie tā vai iemūžināt fotogrāfijās, kā arī ar satiksmi, kas virzījās caur tagadējo Brīvības laukumu.
“Lai gan bija tie okupācijas gadi, bet es augu tik tālā pagātnē, ka vēl bija tā, ka laukos cilvēki brauca tādās ekskursijās – kravas mašīnā ielika solus un mēs braucām arī uz Rīgu un bijām kaut kur Mežaparkā, bet tomēr arī atbraucām pie Brīvības pieminekļa, jo cilvēkiem tas tomēr bija svarīgi,” akcentēja Zemītis.
“Un vēl atceros, ka arī tolaik varēja nopirkt tādas bronzas nozīmītes ar Lāčplēša attēlu, un apakšā, ja nemaldos, bija rakstīts “Latvija” un es zinu, ka es to nopirku un biju skolnieks, un ilgi nēsāju, un ļoti lepojos, ka man viņa bija,” sacīja Zemītis.
Viņa ieskatā ir skaisti, ka Brīvības pieminekli apmeklē skolēnu grupas un visskaistākie ir svētki. “Īpaši 11. novembris varbūt ir tāds, kad tiešām tur ir tā, ka cilvēki paši iet un liek svecītes un priecājas. Tas jau ir tas, kas dzīvo, kas nāk no sirds, nevis tā kā padomju laikā, kad vajadzēja iet obligāti demonstrācijā un tad visādi domāja, kā no viņas izvairīties un tas zaudē jēgu, bet, nu, šeit tas, kas tā nāk no sirds un patiesi, tas ir tas, kas dzīvo!” norādīja Zemītis.
Pētot pieminekļa izskatu vēsturnieks stāstīja, ka bērnībā lielāko iespaidu uz viņu radīja Lāčplēša tēls, kā arī ainas ar Brīvības cīņām un latviešu strēlniekiem.
Tikmēr studiju gados jau vairāk apzinoties padomju laika ietekmi uz valsti, Zemīti vairāk uzrunājis pelēkajā granītā veidotais Vaidelotis, kas tur roku uz pleca jauneklim ar gar sāniem nolaistu zobenu.
“Tas tēls, kur ir tas Vaidelotis, kurš tā kā mierina to sagurušo cīnītāju, pieminot kritušos karavīrus, bet okupācijas gados tas vairāk tiešām bija kā tāds mierinājums, kad meklējām kaut kādu tautas spēku, kas kaut kur varbūt vēl slēpjas. Tajā laikā es tā kā varbūt aizdomājos arī par to,” norādīja vēsturnieks.
“Es kļuvu par vēsturnieku, un, tie nav tikai skaisti vārdi, bet es tiešām dzīvoju ar tādu domu, ka man ir jādzīvo latviešu tautas vidū un jāpalīdz viņai neaizmirst savu vēsturi. Tur es redzēju to savu misiju,” pauda Zemītis.
Pieminekļa simboli viņaprāt ir ļoti skaidri – vajag tikai skatīties. “Tur ir viss, tur ir gan ilgas, gan vēsture, gan tie svarīgākie pagrieziena momenti, gan brīvība, gan arī visi tie sabiedrības slāņi – zemnieks, strādnieks, zvejnieks, karavīrs, dziesmu svētki – nu, viss tur ir,” sacīja Zemītis.
Vēsturnieks Guntis Zemītis Foto: Sintija Ambote / Latvijas RadioVēsturnieks Guntis Zemītis Foto: Sintija Ambote / Latvijas Radio
Guntis Zemītis valsts svētkos aicina iedzīvotājus novērtēt brīvības dotās iespējas, kā arī katram pašam šajā laikā pavaicāt sev, vai to izmantojam pietiekami, lai piepildītos kopējais sapnis par saules mūžu Latvijai.
“Mana izpratne par brīvību ir apmēram tāda pati, kā tālā pagātnē – grieķu Polisāls un arī pēc tam viduslaiku pilsētās, ka vispirms to saprot kā pilsētas brīvību, nu, mūsu gadījumā kā valsts brīvību, un pēc tam kā personīgo brīvību, jo, es domāju, es nevaru būt personīgi brīvs, ja mana valsts nav brīva. Garā, jā, bet ne izpausmes veidos,” sacīja Zemītis.
“Es domāju, ka garā mēs jau bijām, atļaušos teikt, tomēr diezgan brīvi arī jau padomju laikā. Redziet, tas sapnis par to brīvo Latviju, varbūt tai laikā es ļoti sāpīgi izjutu to, ka latvieši kā nācija iet bojā. Mēs bijām minoritāte lielajās pilsētās un kļuvām par minoritāti pakāpeniski, un tā primārā doma, kas varbūt tai brīdī bija – kaut tauta varētu izdzīvot. Protams, tautas izdzīvošanai vislabākā forma ir sava valsts un tā mums tagad ir. Vai mēs spējam tās iespējas, kuras mums ir dotas, labi realizēt, tas jau ir cits jautājums, bet iespēja mums ir, neapšaubāmi,” norādīja vēsturnieks.
