“Tas bija tiešām milzīgs pārsteigums. Man ir ļoti liela pateicība par šo skaisto brīdi, jo tas patiešām bija ļoti pārdomāts, ļoti emocionāls, ļoti silts. Tiešām milzīgs paldies cilvēkiem, kas to visu organizēja, domāja, jo pilnīgi visi klātesošie jutās ieaicināti tajā brīdī. Tas bija ļoti skaisti. Jā!”
Tā skolotāja Agnese Puķe atceras 12. novembra pēcpusdienu, kad saņēma balvu kā labākā latviešu valodas un literatūras skolotāja. Sarunā viņa gan norādīja, ka iebildusi skolā izskanējušajai idejai pieteikt viņu šai balvai.
“Man ir tāds teikums no “Ziemassvētku jampadrača”: “Pa maliņu, pa maliņu!” Un jā, man laikam patīk pa maliņu. Tad nu pamatoja [pieteikšanu balvai] ar to, ka tiešām tiek darīts daudz, bet man tas vienkārši tā sanāk, tas nav tā mērķtiecīgi.”
“Vienkārši sanāk labi strādāt?” – “Jā! Vienkārši sanāk!”
Par saņemto apbalvojumu skolotāja pauda, ka tā ir balva visiem, kas ikdienā ir līdzās: gan kolēģiem, gan arī skolēniem, kas liek būt ieinteresētai, darīt, pētīt un pilnveidoties.
Foto: Ilze Kuzmina / Latvijas Radio
Āgenskalna Valsts ģimnāzijas direktore Iveta Ratinīka pauda, ka Puķe jau sen bija pelnījusi būt pamanīta, jo strādā kvalitatīvi un precīzi.
“Kolēģe vienlīdz talantīgi strādā gan ar bērniem, kam ir nepieciešams atbalsts, gan ar tiem, kas ir izcili un virzāmi uz olimpiādēm, konkursiem, dažādām sacensībām. Kopumā viņa ir dziļas kultūras cilvēks, arī ētikas un estētikas cilvēks,” uzsvēra Ratinīka.
Puķe nekad neskaitot darbā apmaksātas stundas un minūtes, bet strādā tik, cik skolēniem tas nepieciešams.
Skolā pedagoģe ir jau vairāk nekā 20 gadus, sākusi šo darbu Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Latviešu valodas un literatūras skolotājas amatā nonākusi teju nejauši, jo vispār interesējusies par filozofiju. Liels nopelns tam, ka joprojām strādā skolā, bijis arī Latvijas Universitātes pasniedzējiem.
“Es esmu pilnīgi introverta un, man liekas, neesmu pilnīgi nekāds skolotāja tips, bet viņi saka: tev izdosies, un, man liekas, ka tas ir vissvarīgākais, ka tu cilvēkam esi līdzās un vienkārši tici viņam, ka viņam izdosies! Nerunā un nestāsti tādus iedvesmojošus teikumus, tu vienkārši esi viņam blakus un tici viņam,” stāstīja Puķe.
Viņa priecājas par skolēnu lielo interesi par latviešu valodu un literatūru.
Ir tādi, kas konsultācijām piesakās jau 2. septembrī.
“Tas, kas ļoti palīdz būt, ir tieši tā skolēnu interese, tāda ļoti gaiša attieksme pret kultūru, literatūru: gribas redzēt, mums gribas iepazīt. Tā ir nu tāda, man liekas, tāda milzīga pateicība, ka tev līdzās ir kolēģi, kuri tev ļoti daudz dod, un skolēni.”
Bieži vien, lasot un analizējot literāros darbus kopā ar skolēniem, skolotāja šos tekstus ierauga pavisam citām acīm.
Tā, piemēram, noticis dienā, kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā un 11. klasē lasīta Raiņa luga “Indulis un Ārija”.
“Un skolēni raudāja, lasot šo lugu, jo viņi teica: kā Rainis tik trāpīgi uzrakstīt par varu, par savstarpējām attiecībām, tik precīzi, kas atbilst tām noskaņām, tām visām izjūtām, kas mums bija šajā laikā,” atcerējās skolotāja.
Skolotāja Puķe strādā klasēs, kur latviešu valodu un literatūru apgūst padziļināti. Tomēr arī viņai dažkārt nākas saskarties ar to, ka skolēniem grūti uztvert kādu tekstu vai nav vēlēšanās lasīt. Skolotāja saka: ja nav lasījis, tad vismaz dzird klases diskusijas un, cerams, tās liek domāt.
Visvairāk biedē vienaldzība, nevis nezināšana, pauda Puķe.
Savukārt teksta izpratnei var palīdzēt dažādi resursi: skolēni var lasīt pētījumus par literāriem darbiem, klausīties par tiem intervijas.
“Skaisti, ka šajā laikā var izmantot tik daudz resursu vai var uzaicināt kādu ekspertu.
Vai var satikties ar kādu aktieri, kurš var izstāstīt, kā viņš šo lomu jūt. Jā, tā ir, ka 21. gadsimts, man liekas, piedāvā tādas brīnišķīgas iespējas.
Man ļoti gribētos, lai šīs iespējas visiem ir līdzvērtīgas visā Latvijā,” uzsvēra pedagoģe.
Piemēram, pēc tam, kad Puķes skolēni redzēja Valmieras teātra izrādi “Jāzeps un viņa brāļi”, viņiem bija iespēja tikties ar tās veidotājiem. Taču ir jādomā par to, kā piedāvāt vairāk iespēju un celt izglītības kvalitāti reģionos, pauda skolotāja.
Zināms, ka skolēni mācībās daudz izmanto tā saukto čatiņu – mākslīgā intelekta rīku, kas spēj atbildēt uz daudziem jautājumiem. Skolotāja smej, ka latviešu literatūru šis rīks, par laimi, vēl nav apguvis augstā līmenī.
Kopumā sevi viņa uztver kā mazu lāsīti lielajā kultūrtelpā, jo būt pedagogam, jo sevišķi latviešu valodas un literatūras skolotājam – tas nenozīmē tikai stundu vadīšanu, bet skolēnu iepazīstināšanu ar kultūras procesiem, aicinot talkā pētniekus un nozares profesionāļus. Jāpiebilst, ka Puķe strādā ne tikai skolā: viņa iesaistījusies pedagogu grupā, kas izstrādā mācību līdzekļus padziļinātai latviešu valodas un literatūras apguvei, izstrādājusi standartus centralizēto eksāmenu labošanai.
Jautāta, kā latviešu valodas un literatūras stundās var veicināt piederību Latvijai un patriotismu, Puķe atbildēja:
“Ja tava sirsniņa deg par to, kas top Latvijā, ir tapis Latvijā, tad, man liekas, to piederību tu izjūti un, jā,
mēs ļoti daudz runājam par latviešu literatūru un kultūru. Mēģinām būt iekšā: daudz klausāmies, ejam.
Tas, man liekas, veido to piederību, ka tu vienkārši esi, ka tu esi priecīgs par to, kur tu esi. Bieži runā, ka mīlestība ir darbības vārds. Man liekas, ka patriotisms ir darbības vārds.”
Skolotāja uzsvēra: jābeidz šķiest enerģija strīdos un konfliktos, vairāk jādara kopā.
