Kāpēc nolēmāt kļūt tieši par matemātikas skolotāju? Tas ir mācību priekšmets, kurā daudziem klājas grūti!
Jā, matemātikā ir ļoti grūti, it sevišķi tad, ja nav iekalts reizrēķins pirmajās klasītēs. Man tas viss aizgāja laikam tāpēc, ka man bija pamatskolā ļoti laba skolotāja. Es mācījos Jaunpiebalgas vidusskolā līdz 9. klasei pie skolotājas Ivetas Bērziņas. Man tur diezgan labi gāja, vismaz pamatskolā bija ļoti gaiša galva. Pēc tam aizgāju uz Cēsu Valsts ģimnāziju, kur mācījos vidusskolā.
Man tā atslēga un ideja par to, ka es varētu būt matemātikas skolotāja, nāca, visticamāk, tāpēc, ka 12. klasē palīdzēju vairākām klasesbiedrenēm ar matemātiku. Tas pats arī bija fizikā. Tad arī savilku to domu, ka, ja es to varēju viņām paskaidrot un viņas nokārto eksāmenus un kontroldarbus, varbūt arī citiem varu to paskaidrot. Un tad arī kaut kā cēlās tā ideja – iesniegums, apstiprinājums fakultātē. Un te nu esmu!
Vai nebiedēja tas, ka tik daudz dzirdēts: skolotājiem mazas algas, skolēni viņus neciena, vecāki viņus vajā, sūta ziņas pat pusnaktī? Vai tas neaizbiedēja?
Tad man īsti neviens tā nebiedēja. Es arī pati personīgi nedomāju par skolotājas darbu: “O, tagad iešu un pelnīšu.” Es daru šo darbu vienkārši no labas sirds, tāpēc ka man patīk, piemēram, paskaidrot. Man patīk darbs ar bērniem. Citi kolēģi reizēm smejas, ka vajadzēja iet uz sākumskolas skolotājiem. Es pati ik pa laikam esmu tāda aktīva, tāpēc kādreiz varu entuziastiskāk pasniegt stundas. Citas reizes atkal var būt pagurums, bet kaut kā man tā degsme bišķiņ tur pie kādas noskaņas un es varu saņemties vadīt stundas. Ir citi, kuri saka – “jā, kāds tur atalgojums”, bet tas jau ir atkarīgs, protams, no tā, cik mācību stundas pasniedz nedēļā vai, piemēram, kaut ko papildus dari, vai arī strādā tikai pāris stundas, un tad ceri, ka būs brīnumalga. Tā nekad nenotiek.
Vai ar algu esat apmierināta vai arī vienkārši patīk darbs?
Nē, nē, alga mani apmierina. Protams, citi biedē ar skolēniem, kādi būs un kādi vecāki, bet mums jau kā pedagogiem jāstrādā ar skolēniem. Ja kāds tur sacepsies, nav jau problēmas sazināties ar direktora vietniecēm, aiziet pie direktora paprasīt, kā rīkoties šajā situācijā. Pats svarīgākais jauniem skolotājiem, pat ja baida, cik tur grūti, ka tur vecāki bombardēs vai kādam kaut kas neiet, tā, pirmām kārtām, ir komunikācija. Skolotājam bez komunikācijas pilnīgi neiztikt. Tāpēc, jā, noteikti, komunikācija un nebaidīties pajautāt, ja tiešām ir neskaidrība.
Kā sākāt strādāt tieši šajā skolā?
Jau studiju laikā mums bija prakses jāiet, un es arī biju vienā citā skolā praksē. Kaut kā uzreiz sapratu, ka tā nav mana skola. Tā no vienas prakses! Varbūt uzreiz saskaņa veidojas ar, tā teikt, topošajiem kolēģiem vai arī ne. Tad sanāca, ka studiju laikā mana pasniedzēja Dzintra Damberga no Latvijas Universitātes ieteica, ka varbūt kāds grib aiziet izvēlēties praksi pamatskolas klasē, un teica, ka Rīgas 49. vidusskolā…
Rīgas 49. vidusskola Foto: LETA, Paula Čurkste
Atnācu uz tām pārrunām, parunāju ar tā laika direktora vietnieci Antru, un tad viņa saka: aizejam pie direktora. Mēs aizgājām, un viņa ar to pozitīvo noskaņu mani nostādīja fakta priekšā pie direktora: “Re, kur mūsu jaunā matemātikas skolotāja!” Un tad šeit skolā kolēģi atvērti sagaidīja! Tā joprojām varam sastrādāties, un, ja kādreiz vajag palīdzību, kādam pajautāt vai pašai rodas kāda ideja, visi ir pretimnākoši, un to realizēt.
Tātad, lai gribētos strādāt skolā, ļoti liela nozīme ir kolēģiem?
Kolēģi, skolēni. Nu, protams, tas ir izaicinājums jaunam pedagogam ieiet skolā, jo nekad nevar zināt, kādi skolēniem būs radziņi. Var būt dažādas metodes, bet tās metodes ne vienmēr strādās uz visām klasēm. Tur nākas padomāt. Vajag vienkārši vienotus principus visu laiku. Ja pasaka – klasē tādi noteikumi, kuri jāievēro –, un tad skolēni redz, ka skolotājs ir konstants, tad arī viņi paši saprot, un tā uzvedība piezemējas.
Ko iesakāt darīt, ja skolēniem neveicas matemātikā?
Pārbaudīt metodes. Varbūt gada sākumā gluži nē, bet ir kaut kāds labs periods, kurā viņi strādā. Tad es varbūt kaut ko izdomāju pamainīt tajā, kā es strādāju vai kā es materiālu uz ekrāna rakstu vai lieku, kas vairāk palīdzētu. Bet to nevar mainīt tā regulāri, tad skolēniem radīsies haoss.
Protams, ir klases, par kurām no sākuma liekas, ka ļoti traki, bet pirmais ir aicināt skolēnu uz konsultācijām.
Bieži vien lielai daļai skolēnu, kaut ne visiem, pietiek ar vienu divām konsultācijām, un daudz vieglāk viss aiziet. Protams, ir atsevišķi gadījumi, kad tas ir ilgāks laika periods.
Tās mācību metodes un uzvedības metodes, tās diezgan savijas kopā. Klases, kas ir bez problēmām, tur jebkura metode strādās, bet klasēs, kur ir uzvedības problēmas, tur mācību metodes ir mainīgākas, un, protams, tur vajag arī uzreiz tādu stingrību. Bet pēc tam kaut kā viņi pierod pie manis un es pierodu pie viņiem. Atrodam kaut kādu zelta vidusceļu. Un tad var strādāt.
Pašus pirmos trīs gadus ik pa laikam kā tāda “pelīte pīkstīte” es ar skolēniem runāju. Kaut kā balss nostabilizējās un tas tonis. Tad skolēni kaut kā vairāk bišķiņ, manuprāt, respektē nekā pirmos trīs gados.
Pirmajos gados, kad sākāt strādāt, jūs droši vien bijāt ļoti jauna?!
Vienā gadā es biju jaunākā skolas skolotāja. Man liekas, ka bija 19. Un tajā pašā rudenī palika 20. Pirmajā gadā man bija 8. un 7. klase. No sākuma vienā semestrī viena klase, un tad man pamazām pielika klāt skolā vēl klases. Nu jā, tad es iepriekš biju strādājusi ar pamatskolu. Šajā mācību gadā man pielika klāt arī vidusskolu optimālo līmeni. Tas tāds arī man izaicinājums, jo, kā es studijas pabeidzu, vidusskola man bija tā kā sveša, ja neskaita to, ka man bija arī, protams, pedagoģiskā prakse jāiet vidusskolā, ko es arī šeit gāju. Tas gan bija kovida laikā un attālināti, un tas ir pilnīgi citādāk, nekā klātienē strādāt.
Bet tādā ziņā man ļoti paveicies, ka mani kolēģi uzreiz, piemēram, paprasa, vai viss ir kārtībā.
Izglītības un zinātnes ministrijā regulāri saka, ka vajag jauniem skolotājiem mentorus vai indukcijas gadu. Bet jums laikam oficiāli nav neviena mentora, bet vienkārši ir atsaucīgi kolēģi?
Nu, ir tā, ka viena kolēģe ir – es neteiktu kā mentors, bet kā atbalsts, pie kuras var vērsties, ja kaut kādas problēmas. Jo mēs abas mācam optimālo līmeni matemātikā. Tad viņa man arī ir atbalsta plecs, mācot vidusskolu. Bet mums arī skolā ir prakse, ka bija uz visiem jauniem skolotājiem mentors, kas tad gada sākumā vai pa gadam ejot, vai stundās iet novērot, iesaka, kā uzlabot darbu un tamlīdzīgi.
Tagad arī izskan idejas, ka jaunajiem pedagogiem nevajadzētu strādāt pirmajā studiju gadā, bet sākt strādāt pakāpeniski, lai jaunais skolotājs nav pārāk noslogots. Un tajā pirmajā gadā nevajadzētu tāpēc, ka pietrūkstot to zināšanu. Ko jūs domājat par to, cik ātri var palaist skolā jauno, topošo pedagogu? Cik viņam liela slodze var būt?
Jā, es teiktu, ka jaunie pedagogi skolā var sākt strādāt arī pašā studiju sākumā. Bet man liekas, ka tad viņi paši tad zaudē to studiju jēgu kā studenti.
Es pati arī pašā pirmajā gadā studijās biju studējošo pašpārvaldē, Latvijas Universitātes vēstnešu programmā, kur uz skolām devāmies stāstīt par studiju iespējām. Tad tā es paņēmu studiju pieredzi.
Es teiktu, ja vien pats students grib arī pabaudīt studenta dzīvi un draugus, noteikti pirmajā gadā nevajadzētu iet jau sākt strādāt. Pirmajā gadā, kamēr ir studijas, vari ņemt, cik tu vari, un tad tu pamazām ierotē. Man bija kursabiedri, kuriem lielāka slodze jau bija skolā, man bija mazāka slodze, un domāju, nu labi, es vēl daudz ko citu papildus studijām darīju pašpārvaldē un visu pārējo, bet savā ziņā ieiet tik jauns skolā, un, ja gadās varbūt skolēni, kuri mazliet grib patestēt limitus, viņi ļoti ātri var aizbaidīt no skolas.
Bērni bišķīt varbūt pēc tā kovida laika ir citādāki, un ir jau daudz mainījies ar visām tām tehnoloģijām, mobilajiem. Tāpēc domāt, kā interesantākas stundas padarīt, tas ir ļoti grūti, kā viņiem uzmanību noturēt.
Runājot par apbalvojumu, kā jūs domājat, kāpēc tieši jums tas tika? Kas jūs paceļ pāri citiem jaunajiem skolotājiem?
Tad, kad man teica, ka mani kaut kur nominē, tad es domāju, ka tā ir kaut kāda parastā pedagogu balva. Tikko pateica, ka “Zelta pildspalvas” balva, tad bišķīt uz pauzītes paliku, tā teikt.
“Zelta pildspalvas” balva Foto: Privātais arhīvs
Es no sākuma arī domāju, kāpēc un ko es tādu daru. Un tad, protams, man galvā kaut kā salikās tā bilde un vīzija. Ka, piemēram, man ir darbs papildus ar skolēniem, kurus gatavoju olimpiādēm. Piemēram, arī iesaiste skolas dzīvē kā tādā, piemēram, līdzi braukt sporta skolotājiem avantūrā, piemēram, uz ziemas festivālu, kur sanāk pat pavadīt ilgāku laiku, nekā tā būtu darbadiena skolā, vai arī braukt līdzi skolas koriem ārzemju braucienos, vai tepat iet uz filmēšanu Mežaparkā. Nesavtīga iesaistīšanās jebkādās skolas aktivitātēs. Un varbūt arī man tā savelkas kopā, jo man ļoti patīk sports un mūzika. Koris, sports un tas viss tā savijās. Bet kā citādāk iedzīvoties skolā, ja ne iesaistoties!?
Nu, tur jau tās visas aktivitātes un iesaiste sasummējas. Tā ka es no sākuma nesapratu, kāpēc man tā balva, bet pēc tam es to visu saliku: es tik ilgi strādāju, ir rezultāti, piemēram, olimpiādēs, un tā tas viss sasummējas, tāpēc galarezultāts tāds ir.
Kas jums patīk skolotāja darbā?
Varbūt tas, ka īsti neviena diena nav identiska? Varbūt stundu grafiks nedēļā sakrīt, bet nekad nevar zināt, kurā pusē būs mēness, kā nostāsies, kā uzvedīsies skolēni, un varbūt tas, kā citi saka, arī ir rutīna, bet es teiktu – tiešām tā nenoteiktība, ka tu nezini, ko sagaidīt no nākamās dienas.
Bet arī tas varbūt patīk, ka tu zini, ka tu dod kaut ko Latvijas nākotnei un ka pretī nāk tie bērni smaidošie, kuri priecājas tevi tur redzēt, un ka viņiem palīdz tas, ka tu tur esi. Tas varbūt ir tas galvenais, kas arī palīdz iet uz priekšu: gan skolēni, gan arī kolēģi.
Vai ir kaut kas, kas savukārt nepatīk šajā darbā? Vai ir kāda garoziņa?
Nē, nu kā jau jebkurā darbā būs kaut kādi mīnusiņi vai kaut kas sasummēsies, bet… Rīgas skolās ir drausmīgi lielas klases-tajās ir 30 un citās skolās pat 30 pluss bērni. Tas, ka tik liels skolēnu apjoms un tad, ja runa par iekļaujošo izglītību, lielajās klasēs to ļoti grūti izdarīt vai kaut ko diferencēt, tāpēc ka nevar jau stundā paspēt pie tiem visiem bērniem pieiet, kam būtu vajadzība. Tas viss sasummējoties rada tādu lielu informācijas apjomu, ar ko īstenībā skolotājam jātiek galā ikdienā.
Cerams jau, ka kaut kādā veidā tas pedagogu trūkums atrisināsies, jo citādāk jau, protams, skolotāji dabū ņemt lielākas slodzes, lai kaut kā tas viss nosegtos. Ir skolas, kurās veiksmīgāk, kurās nav veiksmīgāk.
