Vispirms jautāšu par veselīgi nodzīvotajiem gadiem. Latvijā dzīves ilgums kopumā palielinās, taču kādēļ mūsu valstī ir tik mazs veselīgi nodzīvoto gadu skaits? Sievietēm tas ir tikai 54 gadi, vīriešiem – 51. Eiropā vidēji virs 60. Kas, jūsuprāt, ir mūsu lielākā problēma?
Šis ir diezgan sarežģīts jautājums. Protams, mēs nemeklēsim ģenētiskus faktorus un tā tālāk. Vienkāršā atbilde ir: droši vien
mūsu cilvēki dzīvo neveselīgāk, iztērē savus resursus neprātīgi. Visi kaitīgie ieradumi – smēķēšana, alkohola lietošana, nepareiza, neprātīga ēšana, rīšana, ja es varu tā teikt.
Un viens no svarīgākajiem faktoriem – fizisko aktivitāšu trūkums.
Protams, ne visu var izārstēt un novērst ar veselīgiem ieradumiem, bet ļoti daudz ko var izdarīt. Izglītots cilvēks, inteliģents cilvēks saprot, ka kustība ir tā, kas saglabās viņa darba spējas, fiziskās un prāta spējas. Veselīgs, sabalansēts ēdiens. Protams, neredzu arī iemeslu, kāpēc būtu jāsmēķē vai jālieto kādas nejaukas vielas.
“Sanatorijas un kūrorti”
Dubļu vannas, minerālavoti, dūņas un garas pastaigas. Veselības uzlabošana sanatorijās populāra un arī nostāstiem apdvesta ir jau vairākus simtus gadu, un arī mūsu reģionā tā bijusi populāra un joprojām ir nozīmīga tautsaimniecības nozare. Tomēr dažādos reģionos sanatorijas attīstījušās dažādi – vienas izkopušas senās tradīcijas un ieviesušas inovācijas, citur saglabājuši vismaz to, kas labi strādājis gadu desmitiem, bet vēl citās reiz lepnās vietās tagad svilpo vējš un ieklīst alternatīvā tūrisma fani. Ir arī sanatorijas, kas slēgtas, jo pieder agresorvalstīm. Palūkosimies arī kaimiņu pieredzē – kāpēc Lietuviešiem izdevies šo nozari attīstīt, bet kā pārprofilējušies Ukrainas slavenie kūrorti?
Latvijas Radio ierakstu sērijā “Sanatorijas un kūrorti” pēta, kā šī nozare plaukst vai stagnē pie mums, kas tajā darbojas, kā arī lūko aizrobežu pieredzi.
Ja atskatāmies dažus gadus senā vēsturē, kovida un pēckovida laikā, vai jūs joprojām izjūtat kādu ietekmi uz rehabilitācijas nozari? Tā kā kovidam ir dažādas sekas, kas atstāj ilgāku laika ietekmi.
Kovida un tieši pēckovida laiks bija ļoti sarežģīts. Bija daudz pacientu, kuriem bija grūti atgriezties normālās dzīves aktivitātēs – un ne tikai fizisko ierobežojumu dēļ. Bija arī kognitīvi traucējumi.
No vienas puses, cilvēki bija depresīvi, mazaktīvi, noguruši, bet, no otras puses, tie, kas izturēja šo laiku, bieži arī spēja mainīt savu dzīvesveidu.
Taču šobrīd gandrīz nav kovida seku pacientu. Drīzāk šobrīd parādās jaunie gadījumi. Atkal kovids ir aktuāls. Tas vairs nav tik smags. Tā ir viena no saaukstēšanās slimībām.
Bet kad ir rehabilitējami jaunie pacienti?
Pārsvarā tad, ja ir kādas smagas blakus saslimšanas vai cilvēkam jau fonā ir dažādas problēmas. Tad, protams, kovids ir punktiņš, kas piebeidz cilvēka spējas funkcionēt neatkarīgi.
Tā arī ir valsts apmaksāta rehabilitācija? Un pieejama?
Lielākā daļa nepieciešamās rehabilitācijas ir valsts finansēta. Atsevišķi tiek izdalīti vēl joprojām pacienti ar kovida sekām un onkoloģiskie pacienti. Tie ir tā saucamie ārpuskvotu pacienti. Šīm abām pacientu grupām nav ierobežojumu. Tātad, ja ir vajadzīgs onkoloģiskajiem pacientiem, ja ir vajadzīgs kovida seku pacientiem, ja ir pieejami personāla resursi, tad (ārpus kvotām) valsts finansē rehabilitāciju.
Kā jūs kā Veselības ministrijas galvenā fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste definētu, kas varētu būt kopumā, ja neskaitām kādas konkrētas slimnieku grupas, lielākā problēma pacientam?
Pirmkārt, droši vien visiem ir apnicis dzirdēt, bet tas ir hroniskais naudas trūkums rehabilitācijas nozarei. Mēs varam no vienas pacientu grupas pārcelt naudu uz otru pacientu grupu, piešķirt kādu ārpuskvotas pakalpojumu, bet, ja naudas apjoms nozarē ir konstants un tas nepalielinās, protams, ka pietrūkst. Tātad viens ir finanses – vienkārši pakalpojumu apjoms.
Otrs – varbūt pacientiem būtu nepieciešami skaidrāki ceļi, kur viņš nokļūst, ja ir situācija A, B, C. Kas notiek, ja ir politrauma, kas notiek, ja ir insults, kas notiek, ja ir onkoloģija.
Bet mēs ar finansējumu arī tiekam līdzi jaunākām inovācijām rehabilitācijas jomā?
Jā, piemēram, tehnoloģiskā ziņā mēs esam diezgan labi ekipēti, bet tas ir vairāk katras ārstniecības iestādes nopelns. Nekādā veidā netiek stimulēta tieši jauna tehnoloģiju iegāde, atskaitot, protams, ja ārstniecības iestāde piesakās Eiropas fondiem. Tad tas mūs visus glābj.
Mums izdevās pirms jau vairākiem gadiem ļoti labi ekipēt ar tiešām jaunākās paaudzes robotu tehnoloģijām Nacionālo rehabilitācijas centru “Vaivari.” Būtībā joprojām, lai arī pagājuši kādi trīs gadi un, iespējams, nekas jauns tagad nav iegādāts, “Vaivari” ir kā izcilības centrs gan rehabilitācijas sakārtotības ziņā, gan arī tehnoloģiskā nodrošinājuma ziņā. Šobrīd patiesībā arī Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca.
Jūsu darba vieta…
Jā, mana darba vieta tehnoloģiju ziņā ir ļoti labi ekipēta, bet mums nav vietas. Iedomājieties, universitātes slimnīcā nav normāli, kur attīstīt subakūto stacionāro rehabilitāciju. Vienkārši telpas nav. Ja būtu, tad mums ir tehnoloģijas, mums ir jau brīnišķīga komanda. Mēs mākam, mēs darām, bet mums nav, kur to darīt.
Telpa ir viens, bet kā ir ar rindām uz tādu pakalpojumu un cilvēkiem, kas to nodrošina?
Rindas būtībā ir atkarīgas no finansējuma – no jau pieminētajām kvotām. Ja kvotas būtu bezgalīgi lielas, tad mēs skatītos, vai mums pietrūkst personāla resursi, lai to nodrošinātu. Protams, ir sarežģīti.
Sevišķi šobrīd sarežģīti ir fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstu jomā, jo šīs nozares speciālistu trūkst ļoti, trūkst visur.
Īpaši trūkst stacionāros, jo stacionāros ir smags darbs. Vieglāk varbūt ir ambulatori strādāt. 2024. gadā Latvijā bija 148 sertificēti fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsti. Viņu vidējais vecums ir 55 plus. Un tikai 56 ārsti ir līdz 55 gadu vecumam.
Kāpēc nenotiek paaudžu nomaiņa?
Tādēļ, ka visu laiku bija ārkārtīgi mazs valsts finansēto rezidentūras vietu skaits. Nu jau otro gadu izdevās Veselības ministrijā gūt atbalstu jau pietiekamam valsts finansēto rezidentūras vietu skaitam. Taču paiet jau milzīgs laiks, kamēr sagatavo – tie ir četri gadi.
Šogad ir pirmais gads, kad rezidentūra ir ne tikai Stradiņa universitātē, bet arī rezidentūra fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā ir Latvijas Universitātē. Patiesi lepojos, esmu studiju programmas vadītāja un domāju, ka tas ir liels sasniegums. Tā ir zināma konkurence starp universitātēm, bet tas nav galvenais. Galvenais, ka ir iespēja izvēlēties un lielāks jauno doktoru skaits spēs apgūt šo specialitāti.
Vai šobrīd jūsu speciālistus neizkonkurē tā sauktie kouči? Tagad dažādi cilvēki parādās internetā ar dažādām izglītībām. Viņi arī piedāvā visādus rehabilitācijas pakalpojumus.
Jā, tā ir liela problēma. Tā ir sprādzienbīstama problēma rehabilitācijas jomā un vispār medicīnas jomā. Šobrīd notiek milzīgas pārmaiņas.
Jā, ārstu sagatavošana ir laikietilpīga, ļoti dārga, ļoti sarežģīta, un tad vienkāršāk ir uzticēt medicīniskos pakalpojumus veikt, es teiktu, ne tikai ārstu palīgiem, kas ir brīnišķīga profesija, bet jau tehniskiem cilvēkiem ar, teiksim, divu, trīs gadu izglītību. Mēs jau varam izmantot mākslīgo intelektu, paņemt vadlīnijas un ārstēt, nevis, ka medicīna ir zinātne un māksla, bet vienkārši tehniski izpildīt noteiktus uzdevumus, konstrukcijas.
Tas tiešām izplatās, un tā ir milzīga bīstamība tieši pacientam. Mums jānosargā Latvijā šī profesionalitāte.
Ka šīs kompetences ir un katrs dara savu kompetenču robežās, nemēģinot pārkāpt robežas un solīt, ka mēs varam izdarīt vairāk, nekā mēs esam mācījušies. To nevajadzētu.
Ir arī dzirdēts par reformu ambulatorajā jomā. Ko tā varētu mainīt?
Ja stacionārajā rehabilitācijā ir diezgan skaidri atlases kritēriji un procesi, tad ambulatorā rehabilitācija ir milzīgi plašs lauks. Protams, ka reformas ir vajadzīgas, jo ir jāmainās un jāuzlabo. Un šobrīd ir plānā mainīt ambulatorās rehabilitācijas apmaksas noteikumus funkcionālo speciālistu nodarbībām. Tas ir vairāk tehnisks apmaksas jautājums, kā uzskaitīt darbu un kā apmaksāt.
Šī sadaļa ir ļoti skaidra un laba. Bet klāt tiek paņemta vēl viena sadaļa, un varbūt tā nav īsti pārdomāta šobrīd.
Tātad valsts apmaksā bērniem – tikai bērniem – ļoti nelielu apjomu monoprofesiālus pakalpojumus – bērnu masāžu un fizikālās medicīnas pakalpojumus. Ar šo reformu, vienlaikus mainot apmaksas noteikumus, ir nolemts arī izslēgt no pakalpojumu klāsta bērnu masāžu un fizikālo medicīnu.
No vienas puses, it kā nav jau nekas traks – pāries tas uz maksas medicīnu…
Bet vai tiešām mēs šobrīd varam atļauties likt bērnu vecākiem par kaut ko vēl maksāt?
Diskusijas notiek ļoti dažādas – par to, ka bērnu masāža un fizikālā medicīna nav stingros pierādījumos balstītas metodes. Bet rehabilitācijā gandrīz nekas nav stingros pierādījumos balstīts tādā nozīmē kā farmācijā. Ja mēs pieejam no šādas puses, tad kādēļ viņus izmest no ambulatorās rehabilitācijas, bet atstāt dienas stacionārā un stacionārā?
Rehabilitācijas definīcija pasaka, ka rehabilitācija ir visu līdzekļu izmantošana, lai mazinātu slimības vai traumas sekas, lai paātrinātu ārstēšanās procesu.
Vēl par “vieglā gala” rehabilitāciju gribēju pajautāt – ir dzirdēts, ka Lietuvas rehabilitācijas centri Latvijā diezgan aktīvi reklamē savus pakalpojumus un varbūt pat mūs izkonkurē. Ar ko?
Lietuvā ir ļoti labi organizēta rehabilitācija, kā jau jūs teicāt, arī vieglākajam galam.
Pacientiem, kuriem nav tik smagi funkcionēšanas traucējumi, rehabilitācija tiek nodrošināta dažādās sanatoriju un kūrorta iestādēs, kur vienlaicīgi ir gan valsts finansēti pakalpojumi, gan atpūtas pakalpojumi. Tie vairāk ir pakalpojumi, kas domāti veselības atgūšanai, darbaspēju saglabāšanai.
Zināmā mērā jau ļoti sen, kad mēs vienā rāvienā iznīcinājām Latvijas kūrortus un sanatorijas, lietuvieši saglabāja. Bija gudrāki, kā saka, nenogrieza to uzreiz. Saglabāja un attīstīja, un šobrīd viņiem tā bāze ir ļoti laba. Beigu beigās cilvēki ir gatavi maksāt no savas kabatas, lai atgūtu veselību.
Tas būtu jādara arī mūsu cilvēkiem. Mums ir droši vien mazāk iespēju šeit Latvijā, un nez kādēļ man ir sajūta, ka bieži vien mēs gaidām no valsts, ka tā visu nosegs.
Bet pagaidiet!
Mēs paši atbildam par savu veselību – lai mēs kustētos, lai mēs nepīpētu, kā es teicu, lai mēs nerītu, lai mēs nelietotu sliktās vielas.
Un ko darāt jūs, kā jūs sevi rehabilitējat? Jūs neesat tāds kurpnieks bez kurpēm, jums ir savi paņēmieni. Riteņbraukšana?
Man fiziskās aktivitātes visu mūžu ir klāt stāvējušas. Labi, paņēmāt par riteņbraukšanu!
Tātad ļoti, ļoti sen – tad, kad vēl bija Padomju Savienība, – es pat biju PSRS sporta meistare riteņbraukšanā.
Skriešanā ar suņiem?
Jā, kanikrosā suns skrien pa priekšu. Sunim vienmēr jāskrien pa priekšu. Nevar būt tā, ka suns skrien no aizmugures. Kaut gan, protams, augstas klases sacensībās tā nav, bet “Stirnu bukā” esmu redzējusi, ka suns netiek līdz tam skrējējam.
Vēl man patīk slēpot – gan ar distanču slēpēm, gan kalnu slēpēm, patīk līst aukstā ūdenī.
Mēs visu laiku runājam par to evidenci – pierādījumos balstītu (medicīnu). Tie gan ir ļoti stingri pierādījumi, ka ne tikai tie 10 000 vai 5 000 soļi, bet jebkura kustība ir lielāks ieguvums nekā nekustēties. Tātad pilnīgi skaidrs – jākustas!
