Aiga Pelane: Esot uz vietas Ukrainas frontē, daudzas lietas redzat pavisam citādāk. Mums, šeit dzīvojot, ir ļoti grūti iztēloties, ko nozīmē, ja blakus sprāgst lādiņš, ko nozīmē, ja paliec bez palīdzības, bezspēcīgs, ievainots. Taču arvien vairāk runājam, ka mums vajag būt gataviem dažādām situācijām. Kā jums šķiet – vai kļūstam gatavāki kara situācijai, vai mācāmies, vai lietas iet uz labo pusi?
Sarmīte Cīrule: Es ļoti uzmanīgi sekoju līdzi tam, kas notiek Latvijā, jo es esmu no Latvijas un latviete. Ja kaut kas notiek te, tad, protams, es pametu Ukrainu un braucu uz Latviju. Protams, esmu dzirdējusi par 72 stundu somu, kam jābūt. Manā uzskatā, frontes līnijā nevajadzētu būt civiliedzīvotājiem. Un es saprotu, ka šādā situācijā visgrūtāk ir ar vecākiem cilvēkiem – šīs ir manas mājas, šī ir mana zeme, te ir manas vistas un govis, un tā tālāk. Protams, arī Ukrainā ir cilvēki, kas ar visām savām vistām un govīm gāja projām.
Bet varbūt kaut kā tomēr var palikt? Uz laiku paslēpties un palikt.
Ko sarunāt? Tur bumbas lido apkārt. Krievijas orki bliež pa civiliedzīvotājiem. Viņi paņem viņus kā aizsargus. Jautājums arī ir par civiliedzīvotājiem, kas atrodas tuvu frontei – vai šie cilvēki ir pret vai par iebrucēju? Palikušie var arī ienaidniekam nodot ziņas. Vajag rēķināties arī ar nodevību. Tas ir bijis visos laikos.
Vienmēr būs cilvēki, kas būs godīgi, kas aizstāvēs savu valsti. Un protams, būs tādi, kas bēgs. Es viņus nenosodu, tad labāk, lai bēg un nevis traucē vai pat nodod savu valsti.
Cik izplatīta ir šāda nodevība Ukrainā?
Tas ir atkarīgs, par kādām teritorijām runājam. Ukrainā arī cilvēki tika izvesti tāpat kā Latvijā. Ukrainas okupācija jau sākās no pagājušā gadsimta 20. gadiem. Mums tajā laikā vismaz vienu mazu brīdi, bet bija Latvijas neatkarība. Tas radīja sajūtas, priekšstatu, kas tas ir. Tur tas viss bija daudz ilgāk. Tāpat ir daudz teritoriju, kur bija rusifikācija, kur tika vesti iekšā cilvēki no visas Padomju Savienības. Tie paši ogļrači, vai uz rūpnīcām – un šie cilvēki sevi nesaista ar Ukrainu. Protams, tajos reģionos nodevība būs daudz lielāka.
Ir cilvēki, kuri pārdodas par 300 vai 1000 eiro, kas Ukrainā ir liela nauda, īpaši kara apstākļos.
Mani patiesībā ļoti uztrauc tas, kas notiek Latvijā. Piemēram, Latgale ir brīnišķīgs reģions, bet ir no Latvijas valdības atstatumā. Un tāpēc man ir bijis jautājums, ko ir darījuši šie integrācijas institūti, kas Latvijā ir ļoti labu naudu saņēmuši? Kāpēc Latgales iedzīvotājus, kas nav latgalietis vai latvietis, nav integrēts, kāpēc viņš turpina dzīvot savā pasaulē?
Putins, pie varas esot visus šos gadus, ļoti cītīgi ir strādājis, lai caur masu medijiem viņus uzrunātu. Bet mūsu valdība ļoti daudz kur gulēja. Mums Latgalē vispār daudzās vietās nevar dzirdēt Latvijas Radio, nevar uztvert Latvijas Televīziju, bet ļoti viegli var uztvert citu valstu medijus.
Protams, varam jau domāt, ka ar mums nekas nenotiks. Un domājot par to, cik gatavi ir cilvēki, varam runāt par 72 stundu somu.
Tā soma jau ir teju tas, kas iet pa priekšu – galvenais jābūt mājā, lai spētu trīs dienas parūpēties pats par sevi.
Tās trīs dienas… Latvija ir maza teritorija, bet – ja ir lielceļi nobloķēti, tad kur var tikt un kā var tikt?
Es kā mediķis gribētu padomāt par cilvēkiem, kuriem hroniskās saslimšanas. Galvenais – ir jābūt medikamentiem, un tas nebūs tikai trīs dienām. Tas var būt pat mēnesis, jo tas pirmais brīdis, kad ir haoss – aptiekas nestrādā, slimnīcas nestrādā, un jārēķinās – arī ārsti bēg.
Esmu jau stāstījusi citās intervijās, piemēram, Limanā, kur ir ļoti spēcīgi attīstīta traumatoloģija – sākās karš un uz turieni veda ievainotos kareivjus, un nebija neviena, kas viņus ārstē, sniedz palīdzību, tāpēc ka mediķi bija aizbēguši. Kamēr notiek organizēšanās un kamēr sabrauc brigādes ar mediķiem, paiet laiks.
Protams, mēs tagad varam izstrādāt scenāriju, kurš kur dodas un ko kurš dara. Mēs varam izstrādāt, bet kāda būs realitāte – tā jau cita lieta. Piemēram, ja runājam par armiju…
Ukrainā pirmie sāka pretoties civiliedzīvotāji, kamēr armija vispār varēja sagrupēties, aizbraukt un sākt kaut ko darīt.
Un armija nevar aizbraukt tāpēc, ka civiliedzīvotāju mašīnas uz ceļa stāv, neviens tanks netiek tālāk, jo viss ir vienkārši nobloķēts.
Bet ko ukraiņi tagad dara – viņi apmāca civilos, kā sniegt pirmo neatliekamo palīdzību, kā uzlikt žņaugu, kā palīdzēt ievainotajiem.
Vai Latvijā trūkst šādu apmācību?
Protams, ka trūkst. Tām ir jābūt. Vismaz tiem cilvēkiem, kas ir ieinteresēti to darīt. Ja valstiskā līmenī tas nav nokārtots, tad ir vismaz uzņēmīgi cilvēki, kas paši to organizē. Tikai jautājums, kas viņus apmācīs, kā uzlikt pareizi žņaugu?
Mēs tagad arī Latvijā beidzot sākam apzināt patvertnes. Rīgā ir bijuši arī vairāki semināri, kur tad tās patvertnes būs. Tiesa, ar patvertnēm ir švaki. Visiem kritērijiem atbilstošu ir ļoti maz…
Vispār māju pagrabiem vajag būt tīriem. Nevajadzētu būt pelējumam un visādām smakām. Tie tomēr ir mājas pamati un jebkurā gadījumā tas ir jāsaved kārtībā. Ukrainā pilsētās ir uztaisītas patvertnes virs zemes. Tās ir no betona, tur var ieiet iekšā un paslēpties. Nav jābūt nekādām ļoti smalkām. Arī es tādās esmu slēpusies. Šādas betona konstrukcijas ir sabūvētas ne tikai lielās pilsētās, bet arī mazos ciematiņos pie autoostām, pie pieturām, kur stāv cilvēki. Vēl jo vairāk, ja tur ir arī kāds veikals. Tur noteikti būs kareivji sabraukuši, pirms došanās uz fronti, viņiem gribēsies kafiju padzerties, viņiem gribēsies kaut ko nopirkt, paēst. Tur būs arī civiliedzīvotāji, kas gaidīs transportu un līdz ar to tur būs arī uzlidojums. Patvertnēm nav jābūt sazin kādām, tā var būt arī pamatīga betona konstrukcija.
Protams, ir atšķirība arī, kur cilvēks dzīvo – lielā pilsētā vai laukos, kur ir privātmāja. Jo, piemēram, arī mēs, kareivji, labāk apmetamies privātmājās – jā, māja var būt sabombardēta, bet tomēr var sastiķēt logus, kādu jumtu, ir arī vietējā aka. Ko darīt cilvēkam, kurš ir dzīvoklī, kur nav elektrības, kur nav ūdens, kur nav apkures? Tad lauku mājā būt siltumā ir lielāka iespēja. Nav elektrības, var pieslēgt ģeneratoru. Tāpat laukos ir arī sava zaptes burka un dārziņš. Laukos, pat ja nav tuvu frontei, izdzīvot ir vieglāk nekā pilsētā.
Ir ļoti daudz, par ko domāt. Bet varu tikai atkārtot – tiem cilvēkiem, kas dzīvo provincēs, laukos, iespējamība izdzīvot šādos apstākļos ir lielāka nekā tiem, kas dzīvo pilsētās.
Jūs tagad esat atbraukusi uz Latviju. Vai Latvija jums ir miera osta?
Jā, man kaut kur ir tāda sajūta, ka es nekad neesmu aizbraukusi no Latvijas, bet tad atkal ir sajūta, ka es tiešām esmu ļoti ilgi bijusi prom.
Vai Latvija ir miera osta? Grūti saprast. Mums ir ļoti liela sabiedrības noslāņošanās. Tas sadalījums sākās jau kovida laikā. Cilvēki, kas ir bijuši, piemēram, pret vakcināciju, viņi tika sadzirdēti no konkrētiem politiskiem spēkiem, kuri, izrādās, ir bijuši tajā laikā finansiāli atbalstīti no Putina puses un viņi arī zina, uz kādiem vēlētājiem spēlēt. Man liekas, ka tas ir drošības apdraudējums.
Ir jau arī tāda cilvēku grupa, kas ir pret Latviju un baidās runāt sabiedrībā par savu nostāju, jo zina, kādas var būt sekas. Latvijā ir nulles tolerance pret kara Ukrainā atbalstītājiem. Tagad varbūt arī paklusēs, bet kas būs tajā brīdī, kad nāks tas tanks pāri robežai? Cik daudz būs tādu cilvēku – mēs jau īsti to nezinām. Nevaram pat iedomāties. Un tad, piemēram, man ir jautājums – cik droša par savu dzīvību es varu justies Latvijā, zinot to, ka esmu bijusi Ukrainā un palīdzējusi Ukrainas kareivjiem.
Jā, mēs varam lasīt arī komentārus – ko jūs ar tiem ukraiņiem? Jā, es zinu, ka Latvijā arī ir problēmas. Es sekoju līdzi. Un es nesaprotu, kā interesēs strādā Latvijas valdība, kā interesēs strādā ministri un – kaut kas ar Latviju nav kārtībā.
Cilvēki brauc projām. Rīga ir tukša. Uzņēmumi veras ciet, veikali stāv tukši. Kaut kas nav kārtībā, jo mēs jau varējām attīstīties. Jā, ir skumji.
Es nezinu, kā to atrisināt. Bet, kā saka – ja ir vāja sabiedrība, tad ir vāja valdība. Ja ir vāja valdība, tad ir vāja sabiedrība. Diemžēl Latvijā cilvēks ir spējīgs ilgi ciest.
Es gribu vērsties pie tiem, kas runā krievu valodā vai arī latviešiem, kas gaida krievu pasauli – nevajag aizmirst, ka Ukrainā tieši visvairāk tika iznīcināta tā teritorija, kur ir krieviski runājošie iedzīvotāji. Tur nešķiro – vai tas ir ukrainis, vai tas ir krievs. Un tā ir naiva domāšana, ka, lūk, es – krievs, tagad gaidīšu, kad atnāks krievu pasaule un būs labāk. Nē. Es redzu to realitāti.
Protams, ir tādi, kas ir pilnīgi aizgājuši krievu pasaulē. Taču ir arī tādi, kas to gaidīja, bet tad redzēja, kas notika Irpiņā un Bučā… Turklāt tās jau nebija vienīgās vietas. Tās bija vietas, kas tika visplašāk parādītas medijos. Bet tādas Irpiņas un Bučas ir ļoti daudz. Lūdzu, ticiet man. Un arī tur bija krieviski runājošie. Un tas pats krievs tur guļ masu kapos ar sasietām rokām un ar šautu brūci pakausī. Cilvēki dzīvo kaut kādās ilūzijās. Nu jābeidz to darīt.
Es domāju, ka visiem jāapvienojas. Jebkādas nacionalitātes cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, ir jādara viss iespējamais, lai kara šeit nebūtu.
Piemēram, daudzi saka – diez vai vajadzēja stāties Eiropas Savienībā vai NATO. Varbūt tomēr vajadzēja stāties, vai ne? Jo mēs tomēr esam mazliet citādā situācijā nekā Ukraina. Protams, var teikt – vai tad NATO nāks mums palīdzēt, bet man gribētos cerēt – ka nāks gan.
Es ļoti ceru, ka Latvijā kara nebūs. Es ļoti ceru. Karš ir ļoti dārgs, un karš nepiedod kļūdas, jo kļūda maksā cilvēka dzīvību. Ar to vajag rēķināties.
