Brīvības piemineklis bija kā neredzama, nepārraujama saikne ar neatkarīgo Latviju. Gan tiem, kas dzīvoja Padomju Latvijā, gan tiem, kas dzīvoja izsūtījumā vai trimdā. Okupācijas muzeja krājumos saglabājušās latviešu leģionāru atmiņas.
“Ticība bija tā, kas daudzus izglāba, – ka reiz Latvijā mēs atgriezīsimies un aiziesim, un noliksim ziedus pie Brīvības pieminekļa. Mēs sirsnīgi visi ticējām, ka tas būs, un mēs ticējām, ka tas diezgan ātri būs, un tas mums palīdzēja izdzīvot,” atminas Jānis Ādolfs Āpša.
Par pagrieziena punktu kļuva 1987. gada 14. jūnijs. Pieminot komunistiskā terora upurus, cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki 86” izplatīja aicinājumu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Lai nepieļautu cilvēku pulcēšanos, Rīgā steigšus tika sarīkoti riteņbraucēju svētki, taču pie pieminekļa tik un tā bija simtiem cilvēku, kas ielenca “Helsinki 86” dalībniekus un neļāva miličiem un čekistiem viņus apturēt.
“Tas bija ļoti atklāts izaicinājums padomju varai, jo tieši šie vēsturiskie notikumi jau bija visnepatīkamākais. Bija skaidrs, ka liela sabiedrības daļa apzinās, ka tie ir meli. Un, tiklīdz to publiski pasaki vai afišē, ir grūti to savākt, jo tas nav maz zināms fakts,” norāda Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks Toms Ķikuts.
Akcijai 1987. gada 23. augustā gatavojās gan “Helsinki 86”, gan padomju vara. Gar Brīvības pieminekli izvietoja satiksmes autobusus, miliču rindas, tomēr latviešiem tik svarīgajā vietā sanāca tūkstoši. Milicija pielietoja vardarbību, lai nomierinātu pūli, vairākus cilvēkus aizturēja. Tā paša gada 18. novembrī pieeju Brīvības piemineklim noslēdza pavisam.
“Tas, protams, ļoti ātri aizķēra sabiedrību. Tas, ka tas notika pie Brīvības pieminekļa, tā jēgu varbūt vēl tikai padziļināja,” piebilst Ķikuts.
Pēc gada situācija jau bija mainījusies. 1988. gada jūnijā notika Rakstnieku savienības plēnums, kurā Mavriks Vulfsons paziņoja, ka Latvija 1940. gadā tikusi okupēta. 14. jūnijā pirmo reizi cauri visai Rīgai – no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem – tika iznests sarkanbaltsarkanais karogs.
Bet Latvijā turpināja dzimt jaunas ģimenes, un 1989. gadā Brīvības piemineklis kļuva par sākumpunktu ne vienai vien.
1982. gads. Ieva un Uldis Tenteri 1982. gads. Ieva un Uldis Tenteri 1984. gada jūnijs. Dace un Elmārs Cielavi 1984. gada jūnijs. Dace un Elmārs Cielavi 1992. gads. Laila un Māri Bremši 2022. gada 11.novembris. Anda un Gints Lasmaņi 2024.gada 12.decembris. Mārtiņš un Madara Vērīši Foto: Guna Oškalne-VējiņaFoto: Guna Oškalne-VējiņaFoto: Guna Oškalne-VējiņaFoto: Guna Oškalne-VējiņaFoto: Andris Pulkstenis
Ivaram un Ivetai kāzu dienā vedēji sagādāja pārsteigumu – fotografēšanos pie Brīvības pieminekļa.
“Es jutos personīgi kā eiforijā, jo tas bija īpašs brīdis manā mūžā. Tikai tad, kad es precējos, kad es biju klātienē klāt Brīvības piemineklim,” atminas Iveta.
Iveta atceras – fotografējoties viņus gandrīz neticīgi vērojuši cilvēki, jo Brīvības piemineklis tomēr nebija parasta vieta.
“Mans tētis toreiz vienkārši tādu jautājumu pateicis: “Vai jums tomēr nebūs bail iet?” Tātad saprotiet, kā tās bailes no paaudzes paaudzē [bija iesakņojušās]?” saka Iveta.
Ivars vēl piebilst: “Toreiz bija Tautas fronte, bet bija arī Interfronte un bija VDK [Valsts drošības komiteja]. Kā sacīt, kompartija ar Rubiku priekšgalā. Tie laiki bija tādi neskaidri, bet mums bija viena pārliecība skaidra – mēs dzīvosim brīvā Latvijā, arī mūsu bērni dzīvos un mazbērni.”
Ivetai un Ivaram kāzu bildes ir liels dārgums. Katru gadu tās tiek pārskatītas kopā ar bērniem un mazbērniem.
