Doma, ka ir vajadzīga vieta, kur pieminēt kritušos karavīrus. Šāda doma sabiedrībā uzjundīja jau pēc Pirmā pasaules kara. Un sākotnēji par šādu vietu kļuva Brāļu kapi. Valstiski svarīgi pieminekļi kļuva par tādu kā modes kliedzienu Eiropā 20.gadsimta sākumā. Un arī Latvijā tādus sāka veidot.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks Toms Ķikuts skaidroja, ka vienkāršākais formāts būtu piemiņas plāksnes baznīcās, draudzēs, kur draudzes kritušie vai kara dalībnieki ir uzskaitīti. Tad mazāka izmēra pieminekļi tapa daudzviet jau sākot no divdesmito gadu sākuma.
“Faktiski, protams, daudzas pilsētas apsteidza Rīgu. Limbažos man šķiet, trešajā gadā, piemēram, bija Brīvības cīņu piemineklis pie baznīcas uzcelts, un tad likās, ka Rīgā kaut kam tādam ir jābūt,” sacīja Ķikuts.
Taču ar nesen proklamētās Latvijas politisko fonu process izvērtās garš un sarežģīts. 1922. gadā Ministru kabinets aicināja izstrādāt priekšlikumus par “Piemiņas staba” izveidi.
1935. gads, pastkarte ar Brīvības pieminekļa atklāšanu. To gada nogalē Juris Strēlis sūtījis Almai Straujais Iecavas pagastā. 1935. gads, pastkarte ar Brīvības pieminekļa atklāšanu. To gada nogalē Juris Strēlis sūtījis Almai Straujais Iecavas pagastā
Ķikuts vēstīja, ka izvērtusies diskusijas ne tikai par to, kādam piemineklim jāizskatās, bet arī par to, vai vispār vajag pieminekli, un “šīs diskusijas arī plašākā politiskā kontekstā īstenībā, jo kreisās partijas – sociāldemokrāti diezgan asi iestājās pret dažādu iepriekšējā laikmeta pagodinājumu ieviešanu demokrātiskā jaunā demokrātiskā valstī”.
“Tātad, vai vispār ir vajadzīgi ordeņi? Vai mums ir vajadzīgs šādā veidā iemūžināt Neatkarības karu? Labāk mēs izdarīsim kaut ko praktisku,” pauda Ķikuts.
Piemēram, bija ideja, ka nepieciešams jauns tilts pār Daugavu, kura abās pusēs novietotu īpašas piemiņas zīmes Neatkarības kara piemiņai. Vai arī nepieciešams celt bibliotēku vai jaunu Kara muzeja ēku, kas būtu vieta, kur pieminēt karavīrus. Īpaša ideja bija toreizējam Valsts vēsturiskā muzeja direktoram Matīsam Siliņam.
“Viņš bija tāds entuziastisks senvēstures pētnieks un etnogrāfijas interesents un vienmēr mazliet nestandarta idejas. Viņa ideja bija apmēram tajā vietā, kur šobrīd ir saules akmens “Swedbankas” ēka, ka vajag uzbērt 45 metru augstu kalnu – Svētkalnu ar senču svēto ozolu, ierīkot svētnīcu, un tas būs mūsu piemineklis. Tā kā nesekojot tai Eiropas pieminekļu modei 19., 20.gados, bet tas būs kaut kas latvisks pa īstam,” sacīja Ķikuts.
1936. gada 18.novembris, sardzes maiņa Foto: Foto no Jura Strēļa ģimenes arhīva1936. gada 18.novembris. Svinīgais pasākums pie Brīvības pieminekļa. No kreisās puses – Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, ģenerālis Jānis Balodis, ģenerālis Krišjānis Berķis Foto: Foto no Jura Strēļa ģimenes arhīva
Kad tika nolemts, ka piemiņas vietai noteikti jābūt piemineklim, no 1922. līdz 1930. gadam notika četri metu konkursi. Astoņus gadus risinājās arī diskusijas – kur tieši tam būtu jāatrodas.
Taču 1931. gadā tika nolemts, ka Brīvības piemineklis taps pilsētas centrā, bijušā Pētera I pieminekļa vietā. Ceturtajā metu konkursā uzvarēja Kārlis Zāle ar ideju “Mirdzi kā zvaigzne”, un 1931. gada 18. novembrī tika ielikts pamatakmens. Kapsulā zem pieminekļa iemūrēja tās dienas avīzes, naudu un valsts apbalvojumus.
1936. gada 16.septembris, Rūdolfs un Marta Ozoli Foto: Foto no Irēnas Ozolas ģimenes arhīva1946. gada janvāris, Marta Ozola ar meitu Irēnu un dēlu Andri Foto: Foto no Irēnas Ozolas ģimenes arhīva1950.gads, padomju okupācijas laiks. Marta Ozola ar meitu Irēnu un dēlu Andri Foto: Foto no Irēnas Ozolas ģimenes arhīva1956. gads, pastkarte, kurā redzams Brīvības piemineklis Foto: Iesūtījusi Aina Kaire1974. gada 1.janvāris. Fotografēts uz PSRS ražotās filmas ar fotoaparātu “Smena”. Tās autore Rasma Strēle raksta, ka neko nav zinājusi par to, ka pieminekli nevar fotogrāfēt. Filma attīstīta parastā fotodarbnīcā un nav konfiscēta. Foto: Rasma Strēle
Latvijas Televīzija saņēmusi ne vienu vien ģimenes arhīvu dārgumu ar unikālām fotogrāfijām un pastkartēm, kurās fiksēts Brīvības piemineklis dažādos laikos. Latvijas Televīzija aicina ar tām dalīties arī turpmāk.
