“Mans Brīvības piemineklis”
Šogad 18. novembrī aprit 90 gadi kopš Brīvības pieminekļa atklāšanas. Tēlnieks Kārlis Zāle tajā iemūžinājis Brīvības tēlu – sievieti ar trim zelta zvaigznēm izstieptajās rokās un 13 skulptūru grupās izkalti kopumā 56 tēli. Brīvības piemineklis tapa par tautas ziedojumiem un, neraugoties uz dažādiem laikiem, arvien ir Latvijas neatkarības un brīvības simbols. Latvijas Radio ierakstu sērijā ‘’Mans brīvības piemineklis’’ stāsta par cilvēkiem, kuru ikdienā šis piemineklis ir klātesošs viņu darbā vai tradīcijās. Kuri pieminekļu tēli uzrunā katru no šiem cilvēkiem un, ko viņiem personīgi nozīmē brīvības jēdziens?
es esmu Latvijas seja, kura reprezentē valsti, un man par to ir gandarījums.”
Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona Godasardzes rotas 2. kājinieku vada 2. kājinieku nodaļas komandieris Aleksandrs Matvējevs dien jau 10 gadus un sargā arī Brīvības pieminekli. Godasardzi pie Brīvības pieminekļa norīko katru dienu no plkst. 10 līdz 16. Tās maiņa notiek ik pēc stundas, un
Aleksandrs stāstīja, ka kareivja formā nekustīgi stundu nostāvēt ir arī fiziski izaicinoši, īpaši mitrā un aukstā laikā.
Netrūkst arī mirkļu, kad cilvēki uzrunā pašus sargus, bet viņi ir kā no akmens, teju kā pieminekļa turpinājums, teica Aleksandrs. Uz jautājumu par domām galvā, kad notiek godasardzes maiņa, viņš atbildēja šādi:
“Kādreiz man bija doma tikai viena: izskaitīt pareizi soļus. Divi, vienpadmit, trīs, divi, divi! Ne, vairāk, ne mazāk soļu, lai būtu vienāds ar savu kolēģi.”
“Īstenībā tu sāc noskaņoties jau kādas 15 minūtes pirms tam. Tu uztaisi visu rutīnu jau tā saucamajā “sardzenē”, kur
tu sagatavo formu, uzpulē siksnu un ieroci, pie cepures zvaigznīti un ģerboni. Visu uztaisi tā, kā vajag, un tajā brīdī tu jau saproti, ka tūlīt būs kārtējā stunda, kas jānostāv.”
Godasargi bieži arī vēro cilvēkus Brīvības laukumā. Matvējevs atklāja, ka pieminekli tuvumā pētīt lielākoties nāk tūristi un skolēni, bet viņam pašam Brīvības piemineklis ir ikdiena un Kārļa Zāles radītie tēli un simboli kareivim nav sveši. Viņš izcēla tieši vienu no četrām stūru skulptūru grupām – sarkanajā granītā izkaltos Tēvzemes sargus.
Godasargs Aleksandrs Matvējevs pie Brīvības pieminekļa Foto: Sintija Ambote / Latvijas Radio
“Ja mēs paskatāmies, tad labajā pusē ir senlatvju karavīrs, un viņam uz ceļiem ir 20. gadsimta karavīri.
Es arī esmu karavīrs, un arī es sevi saskatu tur.
Un arī labajā pusē ir bareljefs “Latvijas tauta”. Es tomēr arī esmu Latvijas tauta, jo mūžīgi nedienēšu, un es arī esmu tauta, kura dzied un dejo, jo savulaik es arī dziedāju un dejoju. Tā kā tas arī mani mazliet saista,” viņš pauda.
Godasardze pie Brīvības pieminekļa atradās kopš tā atklāšanas 1935. gada 18. novembrī. 1940. gadā, neilgi pēc Latvijas valdības pieņemtā Padomju Savienības ultimāta un Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā, tā tika noņemta un to atjaunoja tikai 1992. gadā. Sargi savu darbu dara gan aukstā, gan karstā laikā. Uz jautājumu, vai ir kādi mirkļi svētku vai piemiņas pasākumos pie Brīvības pieminekļa, kad grūti noturēt minēto “akmens seju”, tad ilggadējais godasargs Aleksandrs Matvējevs īpaši atminējās savu pirmo valsts svētku pasākumu, pildot pienākumu.
“Tas bija mans pirmais 4. maijs Godasardzes rotā 2016. gadā un ziedu nolikšanas ceremonijā sāk skanēt Latvijas himna. Tajā brīdī
man bija gandarījums gan par sevi, gan par maniem kolēģiem, kas man stāvēja blakus, un gribējās bezmaz vai asaru palaist, jo tā ir mana himna, mana valsts.
Visas vienības ir svarīgas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, bet man patīk tas, ko es daru ikdienā, un ceru to turpināt darīt vēl vairākus gadus.
Uz jautājumu, vai 90 gadi piemineklim ir arī Godasardzes svētki, jo tā pie pieminekļa bija jau no pirmās dienas, Matvējevs atbildēja apstiprinoši:
“Jā. Un šogad 11. novembrī būs arī 33 gadi, kopš atjaunota goda sardze. Tie ir arī mani svētki.”
Vai viņam ir svarīgi turpināt šo tradīciju. “Ja neievērosim tradīcijas un necienīsim mūsu vēsturi, tad mūsu vēsture pazudīs, mēs pazudīsim kā tauta, un es ceru, ka tas nekad nepiepildīsies.”
Aleksandrs sevi sauc arī par dubultpatriotu, jo bez tā, ka ilgstoši ir godasardzē, Aleksandrs ir gan dzimis patriotu mēnesī, gan arī svin vārdadienu novembrī. Uz jautājum, ko viņam nozīmē brīvība, godasargs atbildēja:
“Brīvība man daudz ko nozīmē.
Dzimis brīvā valstī, man ir brīva izvēle šodien. Neatkarīgā valstī es arī varu aizbraukt, kur es gribu.
Man kā Eiropas Savienības pilsonim nav robežas Eiropā, un arī mani neviens nevar iespaidot no malas,” viņš uzsvēra.
Šīs vērtības guvušas arī citu, plašāku nozīmi, ņemot vērā ģeopolitiskos notikumus pasaulē.
“Man īstenībā bija viens posms manā dzīvē un viss, kas sākās 2022. gadā, bija viens brīdis – stāties ārā no dienesta un braukt uz turieni. Varbūt labi, varbūt slikti, ka neaizbraucu, bet, nu, es joprojām esmu godasardzē,” pauda Matvējevs.
Valsts neatkarības svētkos, 18. novembrī, viņš kolēģiem novēlēja izturību, brašu soli parādē. Pārējiem cilvēkiem viņš novēlēja būt saliedētiem valsts svētkos.
“Mēs esam dažādi cilvēki, katrs ar saviem uzskatiem, bet novembris ir tas mēnesis, kad Latvijas Republika svin savu neatkarību, – lai šajos svētkos mēs esam saliedēta tauta!”
“Mans Brīvības piemineklis”
