Zirņu platības Latvijā pēdējos gados ir būtiski pieaugušas. Ja pirms desmit gadiem zirņus audzēja 2300 hektāru platībās, tad šogad to apjoms pārsniedzis jau 37 000 ha. Tiesa, pelēko zirņu platības Centrālā Statistikas pārvalde atsevišķi neapkopo.
Zinot to, ka pēdējos gados zirņu platības mērķtiecīgi tiek palielinātas, lai tos pārstrādātu jaunajā rūpnīcā Jelgavā, tad pieaugums, visticamāk, bijis uz šī rēķina.
Krimuldas novada saimniecības “Zutiņi” saimniece Rūta Beirote stāsta, ka šogad pelēkie zirņi labi padevušies. “Zutiņu” saimnieki lielos pelēkos zirņus audzē aptuveni 16 ha platībās, un tās pēdējos gados nav mainījušās. Svētkos zirņu pietikšot visiem.
“Zirņu latviešiem nekad nav trūcis un arī noteikti šogad pietiks pilnīgi visiem svinētājiem, gribētājiem, un sanāks gan pirmajā vakarā apēst zirņus ar speķi, gan nākamajā dienā uzcept zirņu kotletes,” teic Beirote.
Pelēko zirņu platības neesot plānots palielināt.
“Šī ir ļoti specifiska kultūra. Lai gan mēs, latvieši, sevi uzskatām par kārtīgiem zirņu ēdājiem, ko patērē tikai ziemā un liela daļa tikai Ziemassvētkos, tādēļ mēs uzturam tikai to apjomu, kas ir mūsu spēkos, lai izaudzētu un apmierinātu mūsu klientus. Bet īsta eksportprece šī nebūs – tos neēd ārpus Eiropas. Tos ēd Holandē, Vācijā, nedaudz Lielbritānijas ziemeļos, ēd arī Zviedrijā, Dānijā un arī Somijā nelielos apjomos. Tas nav ikdienas produkts nevienā no šīm valstīm. Tāpēc mēs saprotam, ka šīs būs un saglabāsies nišas produkts,” turpina saimniece.
To, ka lielos pelēkos zirņus varētu audzēt vairāk, atzīst arī ZS “Kotiņi” saimnieks Aldis Ločmelis. Tomēr neesot vēlme bojāt dzīvi mazajiem zemniekiem, tāpēc apjomi ir nelieli. “Kotiņos” gadā izaudzē aptuveni 7–15 tonnas zirņu, un daļu no tiem saimnieks piedāvā tūristiem Rekovas dzirnavās, bet daļu pārstrādā miltos un humusā.
Ločmelis uzskata, ka katrā novadā būtu vajadzīgs pārstrādes uzņēmums: “Tikai tā mēs varam dabūt to, ka vietējie sāk lietot vietējo ražojumu un nepērk importu.
Cilvēku ēšanas paradumi mainās un jaunās paaudzs nezina, kas ir speķis. [Viņi] zina burgeru, zina kebabu.
Mums būtu jāstāsta jaunajām paaudzēm, kas ir [kas]. Šie trīsdesmit gadi, kas bijuši Latvijā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, nav bijis pareizs ceļš ar to. Mēs esam pirkuši visu no ārzemēm, un esam aizmirsuši savu pārstrādi ļoti lielā novārtā.”
Ločmelis domā, ka pilnībā jāmaina pieeja šim jautājumam. Krievijas iebrukums Ukrainā parādījis, ka savai pārstrādei jābūt katrā reģionā, lai varētu nodrošināt valsts apgādi ar pārtiku.
Jautājām Vidzemes tirgū sastaptajiem iedzīvotājiem, vai viņi seko tradīcijām un zirņus ēd tikai Ziemassvētkos vai arī ikdienā:
– Noteikti ēdīšu. Speciāli tos lielos nopirkšu. No bērnības atceros, kā tētis vārīja un mēs visi tos zirņus ēdām. Man ir četri bērni, es tos [zirņus] izvāru un lieku viņiem pagaršot. Tradīcijas ir dzīvas, tās jāuztur un es viņus pat spīdzinu ar zirņiem ne tikai Ziemassvētkos. Es viņus vāru šad un tad, jo man ļoti garšo pākšaugi.
– Speciāli Ziemassvētkos nē, bet salīdzinoši reti, tomēr mēdzu tos vārīt. Man vēl patīk, kā [darīja] vecmāmiņa – zirņi ir kopā ar sīpoliņu. Visi pākšaugi ir veselīgi, ar ko gan mūsu zirnis būtu sliktāks par daudzajām pupiņu šķirnēm, kas te gozējas apkārt? Tas prasa mazliet ilgāku laiku sagatavošanai, varbūt tāpēc mēs tos neēdam tik bieži. Tā nav ikdienas lieta, kā uzvārīt olu vai uzsmērēt sviestmaizi.
– Man ļoti garšo pelēkie zirņi. Man liekas, bez tā svētki man nav svētki. Es beidzot arī pati esmu sākusi tos vārīt, bet vairāk Jaunajā gadā.
– [Kā ar ticējumiem?] Varbūt tur tā vaina? Es daudz raudu. Varbūt tomēr jāapēd visi?
Rīdzinieku teiktais liecina – tradīcijas joprojām tiek turētas cieņā un arī šogad svētku galdā būs gan pīrāgi, gan lielie pelēkie zirņi.
