“Šeit, pie pašiem Lielajiem kapiem, ir mana dzimtā apkaime. Šeit mani kā atveda no dzemdību nama, tā arī es šeit izaugu, dzīvoju un netālu mācījos skolā. Un šeit, pārsvarā Lielajos kapos, man bija tāda vieta, kur visu izpētīt, arī pavisam mazā vecumā. Pēc tam, arvien tālāk un tālāk laikam ejot, man kļuva interesanti mazliet dziļāk to visu papētīt,” teic Parahins.
Viss sākās ar pieminekli Oto Tīcam
Ar Mihailu Parahinu Latvijas Radio tiekas Lielo kapu daļā – Jēkaba kapos pie baltas Rīgas Kristus evaņģēliski luteriskās baznīcas. Tā atrodas blakus Mēness ielai, līdz kurai stiepjas asfaltēts ceļš. No baznīcas kreisajā pusē, neaizejot dažus soļus līdz krustojumam, atrodas tumši pelēks postaments, uz kura būtu jāatrodas Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim vācbaltietim Oto Tīcam veltītam piemineklim, ko Parahins kopā ar speciālistiem pirms pāris gadiem brīvprātīgi atjaunoja.
Mihaila Parahina pirmais atjaunotais piemineklis. Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Oto Tīcs. Foto: No personīgā krājumaMihaila Parahina pirmais atjaunotais piemineklis. Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Oto Tīcs. Foto: No personīgā krājumaMihaila Parahina pirmais atjaunotais piemineklis. Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Oto Tīcs. Foto: No personīgā krājumaMihaila Parahina pirmais atjaunotais piemineklis. Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Oto Tīcs. Foto: No personīgā krājuma
Tagad šo vairāk nekā metru augsto akmeni atkal restaurējot.
“Mēs vienkārši sapratām, ka mēs gribam viņu mazliet dziļāk restaurēt, jo tur vēl palika mikroplaisas, [atlūzuši] elementi no malām.
Tad mēs sapratām, ka mūsu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri pa ziemu, pēc valsts svētkiem, noņemsim un aizvedīsim uz darbnīcu, kur iekštelpās restaurators varēs smalkāk un dziļāk atjaunot pārējos elementus,” stāsta Parahins.
Tiesa, var redzēt plaisas. Uz jautājumu, vai turpināsies atjaunošanas darbi, viņš atbild apstiprinoši: “Tieši tā. Pirmajā posmā mēs aizvedām augšējo daļu. Tā būs gatava. Tad mēs ķersimies [pie] lielās, un mēs abas salīmēsim atpakaļ kopā. Šeit ir otrs lielais projekts.”
Piemiņas plāksne vācbaltiešu dziedātājai
Tieši aiz Brīvības cīņās krituša Latvijas aizstāvja atrodas kantaina, melna pulēta piemiņas plāksne vācbaltiešu dziedātājai Marionai fon Klotai. Parahins stāsta, ka 22 gadus jaunā sieviete, kura vietējiem vācbaltiešiem bija kļuvusi par simbolu, gājusi bojā Centrālcietumā no boļševiku rokām.
Piemiņas plāksne vācbaltiešu dziedātājai Marionai fon Klotai Foto: Viktors Demidovs, Latvijas RadioPiemiņas plāksne vācbaltiešu dziedātājai Marionai fon Klotai Foto: Viktors Demidovs, Latvijas Radio
“Mēs uzzinājām, ka viņa bija apbedīta mazliet vēlāk, kad Rīga jau bija atbrīvota, šeit, Jēkaba kapos, un mēs atradām vienu tādu norādījumu uz to vietu, kur viņa varētu būt apbedīta. 1919. gads tāpat kā Oto Tīcam, un izrādās, ka šeit kapi jau bija pārpildīti, jo ļoti veci kapi, bet palika vietas ap baznīcu un ap mazo aleju, kas ved no ielas līdz baznīcas durvīm.
Mēs sapratām, ka vienīgā vieta, kur var apbedīt cilvēku, kuram šeit nav dzimtas kapavietas, ir vai nu pie ceļa, vai nu pie asfalta.
Un mēs izdomājām, ka šeit viņai būs jauna piemiņas plāksne.”
“Ļoti, ļoti kaprīzs akmens”
Kopumā Parahins kopš 2021. gada pavasara atjaunojis vai uzstādījis jaunu pieminekli vairāk nekā desmit vietās. Tā, piemēram, no netīrumiem un apsūnojuma ir notīrīts akmens pirms 200 gadiem apglabātajam Karlam Hermanim fon Vrangelim un viņa dzimtai. Parahins stāsta, ka Vrangelis ir vecvectēvs pazīstamajam Baltās armijas ģenerālim Pjotram Vrangelim, kurš cīnījās pret Sarkano armiju.
“Šis akmens ir ļoti, ļoti, ļoti kaprīzs akmens.
Tas ir smilšakmens paveids, tikai krietni stiprāks, nekā Siguldā mēs varam redzēt. Tur uz sarkanā smilšakmens var pat ļoti viegli zīmēt.
Šis ir no Vācijas, no Rūras baseina dabūts. Tur arī ir pieminekļi no tāda materiāla. Tas ļoti ātri apaug ar mikroaugiem, katrs caurumiņš aizpildās ar sūnām un tā tālāk. Zeme pielīp tām sūnām, un tas viss kopā veido, īpaši, ja viņš ir guļus, nenormālu slāni. Mēs dabūjām speciālu ierīci, profesionāls restaurators, kurš to darījis vairākās vietās Latvijā un citur, viņš to ar augstspiediena ūdeni iztīrīja, pēc tam viņš apstrādāja ar speciālu vielu, kas samazina augšanu tiem augiem,” stāsta Parahins.
Līdz ar totagad var beidzot redzēt nevis melni zaļu apaugušu pieminekli, bet “plus mīnus oriģinālu krāsotu tekstūru.” Tā ir gaiši pelēka krāsa. “Jā, gaiši pelēks. Dažreiz pelēks ar kaut kādiem dzeltenumiem. Tie arī ir dabiski,” piebilst Parahins.
“Man ir mani uzkrājumi”
Pieminekļus viņš attīrot un uzstādot par savu naudu. Tiesa, cik maksā tāda nodarbošanās, Parahins nevēlas atklāt.
Viens no Mihaila Parahina atjaunotajiem pieminekļiem Foto: Viktors Demidovs, Latvijas Radio
“Man ir mani uzkrājumi, man ir darba prēmijas, man ir atvaļinājuma nauda, un
es, piemēram, nekur nebraucu, nekādā ceļojumā. Nauda? Protams, tas ir sāpīgi budžetam, bet lai nu būtu,” viņš saka.
Bet kur ir šīs nodarbes šarms? “Es nereāli mīlu, dievinu tieši Latvijas vēsturi, jo, man liekas, diez vai kur citur ir tik neparasts vēsturiskais stāsts. Tik daudz vienā zemē mainījās laiki, tik neparasti. Īpaši Brīvības cīņu laiks. Tu kādu brīdi pat nevari saprast, kurš tur ir labs, kurš tur ir slikts. It kā vācbaltieši palīdzēja, bet kādu brīdi bija savstarpējs kašķis pie Cēsu kaujām. Pēc tam atkal viņi kļuva par sabiedrotajiem un vēlāk palīdzēja atbrīvot Latgali. Man liekas, ka par viņiem mazliet [ir] tā kā piemirsts. Man liekas, ka es varu kaut mazliet, kaut šķipsniņu kaut ko izdarīt lietas labā, nu, varbūt pieminekli sakārtot kapos,” teic Parahins.
Kāda ir sajūta, redzot atjaunotu pieminekli? “Kaut kāda piepildes sajūta. Tā kā ir kaut kas, kas izdarīts, ko vajadzēja izdarīt. Ļoti patīkami. Tas kā ar trauku mazgāšanu mājas virtuvē – bija tev vesels kalns ar netīriem traukiem, nesakārtota vieta. Pēc tam tu visu izmazgā. Viss spīd, laistās un ir smuki. Forši,” viņš saka.
Rūp, lai saglabātu bērniem un mazbērniem
Mihails Parahins Lielajos kapos ir vienīgais, kurš brīvprātīgi atjauno svešu cilvēku pieminekļus. Tādi novērojumi ir sociālās platformas “Facebook” grupas “Lielo kapu draugi” pārstāvei Antai Lapsiņai, kura kopā ar desmitiem aktīvistu brīvajā laikā labprātīgi sakārto kapavietas.
“Lielo kapu draugu” sakopto kapavietu piemēri. Foto: Viktors Demidovs, Latvijas Radio
“Neviens mums nespiež un neviens mūs nedzen, mums sāp un rūp, lai saglabātos mūsu bērniem un mazbērniem, jo tie ir mūsu valsts un Rīgas cēlāji. Priecātos, ja labo piemēru topā būtu to daudzo desmitu cilvēku neatlaidīgais, neatmaksātais, profesionālais un sirsnīgais darbs, daudzu tūkstoši brīvprātīgu stundu darbs, nesaudzējot savus spēkus burvīgo Lielo kapu nākotnei. Paldies jums par to,” teic Lapsiņa.
Pēc pašvaldības aplēsēm, no 18. gadsimta otrās puses līdz pagājušā gadsimta vidum Lielajos kapos apglabāja pat desmitiem tūkstošus cilvēku. Varenākās dzimtas būvēja kapličas un kapenes, ko pašvaldība palēnām atjauno.
