Vispārējās un profesionālās izglītības iestādes vērtē pēc 12 kritērijiem ik pa sešiem gadiem. Par šo kritēriju izpildi iespējams saņemt četru līmeņu vērtējumu – “nepietiekami”, kas ir zemākais, “jāpilnveido”, “labi” un “izcili”.
Vērtēšanu rīko Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD), taču skolās viesojas un ziņojumus par tām raksta ne tikai IKVD speciālisti, bet arī citu skolu direktori, viņu vietnieki un pašvaldību izglītības pārvalžu vadītāji. Visi viņi ir apmācīti un ieguvuši eksperta titulu. IKVD pēc Latvijas Radio lūguma sagatavotie dati liecina, ka pēdējo trīs gadu laikā izglītības kvalitātes vērtēšana vai akreditācija notikusi 849 izglītības iestādēs, no kurām 399 gadījumos vērtēta pirmsskolas izglītības iestāžu vadītāju profesionālā darbība. Bērnudārzus neakreditē, tikai izvērtē to vadītāju darbu.
Pārsvarā skolas un to vadītāji saņem vidējo vērtējumu “labi”. Minētajā laika posmā kādā no kritērijiem tikai 6 skolas saņēmušas vērtējumu “izcili”. Vērtējums “jāpilnveido” piešķirts 165 iestādēm; 66 gadījumos tieši pirmsskolu vadītāji saņēmuši šādu atzinumu. Vērtējumu “nepietiekami” saņēma 15 iestādes, no kurām astoņi bija bērnudārzu vadītāji.
Viedokļi politikas veidotāju un ierēdņu vidū atšķiras
Skolu akreditācijas sistēmai uzmanību marta beigās pievērsusi Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, kas devusi IKVD mēnesi laika sniegt detalizētus priekšlikumus, kā uzlabot skolu akreditāciju.
Jau notikušajā sēdē skaidri parādījās, ka izglītības politikas veidotāju un ierēdņu vidū ir atšķirīgi viedokļi par to, ko gaidīt no akreditācijas. Tālāk lasāms komisijas priekšsēdētājas Agitas Zariņas-Stūres (“Jaunā Vienotība”) un IKVD vadītājas Initas Juhņēvičas diskusijas fragments.
Zariņa-Stūre: “Vai akreditācijai nevar būt tāda nozīmīgāka loma? Jo mēs nonākam visu laiku pie kaut kāda rezultāta, ka mums ne skolu tīklu sakarā, ne vienotas skolas sakarā nepalīdz iepriekš veiktās akreditācijas.”
Juhņēviča: “Jā, šeit ir lielais jautājums, vai akreditācijas mērķis ir identificēt sliktās skolas, lai tās varētu likvidēt, vai akreditācijas mērķis ir konstatēt, kas skolā ir labs, kas ir slikts, un nodrošināt atbalstu skolas izaugsmei? Bet tie ir tādi diskusiju jautājumi.”
Zariņa-Stūre: “Kāpēc ne abi, jo jūs atbildat par kvalitāti izglītībā?”
Komisijas sēdē izskanēja bažas, ka skolas, kuras kādā kritērijā saņem vērtējumu “jāpilnveido”, var arī ekspertu ieteikumus neņemt vērā. Tā nav gluži taisnība.
“Šī kvalitātes vērtēšanas sistēma, kāda ir šobrīd, savu darbu sāka 2021. gadā, un šie noteikumi paredz, ka, ja iestāde atkārtoti ir novērtēta vienā un tai pašā kritērijā ar “jāpilnveido”, tad dienests akreditāciju anulē,” skaidroja IKVD Kvalitātes vērtēšanas departamenta direktora vietniece Sarmīte Dīķe.
Šāda iemesla dēļ akreditācijas vēl nav anulētas, jo nav pienākusi atkārtota akreditācija nevienai no skolām, kas vērtētas pēc jaunās sistēmas.
Turklāt, sekojot uzdevumu izpildei, redzams, ka 90% gadījumu situācija skolās uzlabojas.
Dīķe piebilst: “Kas tad notiek ar tiem 10 procentiem? Nu, tajos ietilpst biežāk tie vadītāji, kuri maina darbu, kuri saprot, ka viņi nevar izpildīt šos uzdevumus, un mainās vadītāji [izglītības iestādei]. “
Cik patiesu ainu akreditācija parāda?
Savukārt, ja vērtējums ir nepietiekami, skola akreditāciju nesaņem. Tas gan nenozīmē, ka tā uzreiz jāslēdz. Skola var strādāt, tikai nedrīkst izsniegt diplomus. Nesenā gadījumā, kad skolai liedza akreditāciju, tajā nebija izlaiduma klašu. Tāpēc tā turpināja darbu, cenšoties uzlabot sniegumu. Nu tā lūgusi atkārtotu akreditāciju.
Iespējama arī ārkārtas akreditācija, ja skolā saskatāmas kādas ļoti asas problēmas, bet dienests pats to nevar ierosināt: tikai Izglītības un zinātnes ministrija vai skolas dibinātājs.
Dīķe teica, ka skolu darbu ārpus akreditācijām IKVD kontrolē pārbaudēs, kā arī reaģējot uz sūdzībām. Pērn dienesta pārstāvji apmeklējuši 167 skolas, notikušas 120 pārbaudes, izskatītas 570 sūdzības.
Atgriežoties pie akreditācijas, būtisks ir jautājums, cik patiesu ainu tā par skolu parāda. Brīdī, kad ierodas eksperti, viss varbūt ir tā sakārtots, ka īsto skolas ikdienu eksperti neredz.
Saeimas deputāts Česlavs Batņa (“Apvienotais saraksts”), kurš iepriekš bijis gan skolas direktors, gan akreditācijas eksperts, Latvijas Radio uzsvēra, ka,
lai akreditācija būtu nopietna, ekspertiem vajadzētu skolā varbūt pavadīt pat mēnesi, nevis divas vai trīs dienas, kā tas ir šobrīd.
“Skolas šajā akreditācijā jau nerunā par mīnusiem, nerunā, kas nav labi. Skolas neapšaubāmi saka, ka viss ir labi. Nu, varbūt ierakstiet tur [akreditācijas ziņojumā], ka mums trūkst interaktīvo tāfeļu, tad es iešu pie pašvaldības un prasīšu naudu,” sacīja Batņa.
Jāpiebilst, ka šogad akreditētajā Bebru pamatskolā eksperti bija tikai vienu dienu, Latvijas Radio sacīja skolas direktore Zita Šteinberga. Iepriekš gan notikušas attālinātas intervijas.
Akreditācijas ziņojums ir pa vidu starp skolas pašvērtējumu un ekspertu secinājumiem
Juhņēviča ir skaidrojusi, ka skolas akreditācijas ziņojums objektivitātes ziņā ir pa vidu starp skolas pašvērtējumu, no kura arī eksperti smeļas informāciju, un to, ko eksperti redz skolā. No vienas puses, skola varot “uztaisīt teātri ekspertiem.” No otras puses, lielākā daļa ekspertu spēj saprast, kas ir teātris un kurš dokuments tapis pēdējā naktī. Arī skolēni attiecīgi reaģējot, ja skolotājs stundā uzvedas ne tā, kā ierasts.
Tam piekrīt Preiļu novada Izglītības pārvaldes vadītājs un akreditācijas eksperts Andrejs Zagorskis: “Pilnīgi piekrītu tam, ka, ieejot stundā, var redzēt, vai nu skolēni nesaprot, kas jādara, ja skolotājs rīkojas ne tā, kā parasti. Vai arī sarunās ar pedagogiem, ar skolēniem, kas norit, visas šīs lietas atklājas. Profesionāls eksperts redzēs, vai tā ir spēlēšana.”
Turklāt skola precīzi nezina, kurā dienā tieši eksperti ieradīsies. Cik dienas eksperti uzturas skolā, atkarīgs no tās lieluma. Var pietikt arī ar vienu dienu.
Dīķe atzīst – nav labi, ka direktori brauc akreditēt savus amata brāļus un viņu vadītās skolas.
IKVD pārstāve sacīja: “Es esmu vienas skolas direktors, nu, tagad atbrauks kolēģis un vērtēs mani. Protams, mēs skatāmies, lai pēc iespējas novērstu subjektivitāti.”
Ekspertiem pašiem sevi jāatstādina, ja ir kādas draudzīgas vai radniecīgas saites ar akreditējamās skolas vadību, bet tik un tā dažkārt koleģialitāte var aizstāt objektivitāti.
Skolu vadītājus, kuru skola akreditācijā saņem vērtējumu “jāpilnveido”, IKVD kā ekspertus neaicina.
Pie uzlabojumiem talkā jānāk arī pašvaldībām
Šteinberga uzskata, ka viņas vadītā skola novērtēta objektīvi, kaut tāpat saņemti daži vērtējumi “jāpilnveido”. Direktore norāda, ka ne visu iespējams uzlabot skolai vienai. Šur tur jānāk talkā pašvaldībai.
“Piemēram, viens no kritērijiem ir attiecībā uz izglītības vides pieejamību. Un tas ir finanšu jautājums un lieta, kas jārisina sadarbībā ar skolas dibinātāju,” uzsvēra Šteinberga.
Kopumā akreditācija direktorei šķiet noderīga – ekspertu ziņojums ir kā ceļa karte, kā uzlabot skolas darbu.
Latvijas Radio jautāja Dīķei, vai eksperti agrāk pievēruši acis uz to, ka mazākumtautību skolās skolotāji nezina un nelieto latviešu valodu, ja tikai tagad, pārejot uz vienoto skolu, atklājas, ka ir simtiem šādu skolotāju un arī skolēnu valsts valodas prasme nav atbilstoša mācībām latviski. Viņa atbildēja noliedzoši. Eksperti esot ziņojuši par šādām problēmām. Cits jautājums, vai uzmanību tam pievērsa Valsts valodas centrs vai skolas dibinātājs. Turklāt bija gadījumi, kad tieši akreditāciju laikā daļa skolotāju nebija darbā slimības dēļ.
Tomēr bijis arī gadījums vēl pērn, kad tieši valodas neprasmes dēļ pēc akreditācijas atlaists kādas Rīgas skolas direktors.
“Aiziet akreditācijas ekspertu komisija un redz, ka direktors diemžēl nespēj komunicēt latviešu valodā. Nu tad tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir nepietiekams vērtējums un kāpēc ir rosinājums dibinātājam atbrīvot no amata, ir šis ekspertu komisijas ziņojums un lēmums,” teica Dīķe.
Arī citos gadījumos, ja direktora darbs vērtēts kā nepietiekams, sekas parasti ir atlaišana.
Vislielākās problēmas ir vardarbība un mācību procesa organizācija
Kopumā runājot par to, kādas problēmas Latvijas skolās uzrāda akreditācija, Dīķe stāsta, ka tie ir vardarbības gadījumi, uz kuriem vadība nepietiekami reaģē, kā arī problēmas mācību procesā. Skolotāji bieži vien joprojām neprot strādāt diferencēti un individualizēti.
Zariņa-Stūre, jautāta, ko tieši sagaida no IKVD, atbildēja: “Jo tā sajūta rodas, ka šobrīd tai skolai tas ir izdarīts! Mēs iedodam atkal sešus gadus, mēģinām vēlreiz pēc sešiem gadiem, nu, vai pēc diviem, ja tur ir akūtāka situācija. Tā kā man ļoti gribētos, lai viņi spētu atnest tādu moduli, kur pieslēdzas arī kaut kāds atbalsta mehānisms – vai nu no valsts puses, vai no pašvaldības puses.”
Viņa piebilst – nav tik daudz runa par sistēmas maiņu, bet par filozofiju, par attieksmi. Jābūt skaidrībai, kāpēc vispār skolas akreditē. Tāpat svarīgi, lai akreditācijas dati būtu izmantojami, lemjot par skolu tīklu, tātad skolu reorganizāciju vai slēgšanu.
Arī Batņa piekrīt, ka akreditācijas dati būtu jāizmanto pilnvērtīgāk. Savukārt ikgadējā skolu darba uzraudzībā vairāk jāiesaistās pašvaldībām, kas tās dibinājušas. Piemēram, vairāk jāanalizē centralizēto eksāmenu rezultāti.
Jāpiebilst, ka akreditācija vispārējai skolai izmaksā 3600 eiro, 991 eiro no šīs summas izmaksā direktora akreditācija. Saeimā izskanējis, ka tas ir par dārgu, pat ja šīs izmaksas ir tikai reizi sešos gados. Profesionālajās un profesionālās ievirzes skolās tas izmaksā dārgāk atkarībā no skolas piedāvāto programmu skaita. IKVD apsver iespēju samazināt izmaksas – vai nu algojot mazāk ekspertu, vai viņiem maksājot mazāk, vai arī samazinot pašas akreditācijas apjomu vismaz tām skolām, kuru darbības rādītāji ir labi.
Turklāt skolu akreditācija varētu būt reizi septiņos gados. Pēc trim gadiem gan raudzītos, kādi ir darbības rādītāji, un, ja tie būtu vāji, akreditācija būtu ātrāk.
