Raksta ceļvedis:
Sociologs Kaktiņš: Pārmaiņas ir vairāk kosmētiskas, nevis fundamentālas
Sociologs, pētījumu centra “SKDS” direktors Arnis Kaktiņš izmaiņas valdības sastāvā raksturoja kā “vairāk kosmētiskas, nevis fundamentālas”.
“Ņemot vērā, kāds jau ilgstoši ir šīs valdības darba vērtējums, uzticēšanās līmenis visiem kopā un katram ministram atsevišķi, ir grūti iedomāties, ka šīs izmaiņas saistībā ar sabiedrības attieksmi, uzticēšanos un valdības darba vērtējumu varētu “restartēt” tik lielā mērā, ka sabiedrības attieksme varētu būtiski mainīties,” pauda Kaktiņš.
Lai sabiedrības attieksme būtiski mainītos, izmaiņām jābūt tādām, lai cilvēki redzētu, ka “vecā saule vakar norietēja, bet, redzot, kas šodien uzlecis, ir pilnīgi jauna saule – tiešām viss ir mainījies”.
Tas būtu – ja patiešām būtu mainījušās partijas, kas ir valdībā, visas personālijas un ideoloģiskie uzstādījumi.
Taču arī tad ļoti lielai daļai Latvijas iedzīvotāju pret valdību un varu kopumā “ir ļoti ciniska un neticības pilna attieksme, kas ir veidojusies ilgstošā laika posmā”.
“Pat ja šīs pārmaiņas būtu kardinālas, arī tad nebūtu tā, ka sabiedrība 100% teiktu – jā, šiem mēs uzticamies un dodam viņiem uzticības kredītu. Skaidrs, ka kaut kādas izmaiņas ir, un jādomā, ka būs arī kādi, kas tās pamanīs un pozitīvi novērtēs, bet man nav pamata domāt, ka tas varētu ļoti būtiski ietekmēt sabiedrisko domu,” secināja Kaktiņš.
Satiksmes ministrs Atis Švinka
Atis Švinka dzimis 1973. gada 24. martā Rīgā. 2002. gadā Latvijas Universitātē ieguvis sociālo zinātņu bakalaura grādu vadībzinātnē. Uzreiz arī iesaistījies uzņēmējdarbībā – līdz ievēlēšanai parlamentā gandrīz 30 gadu vadīja uzņēmumu grupu, kas ietver “LIC Gotus”, “LIC”, “Ammolite”, “U42G” un “MUSH”.
20 gadu vecumā Švinka tika iecelts arī par “Junior Achievement Latvija” izpilddirektoru. Kopā ar komandu ieviesa ekonomikas mācību priekšmetu skolās, vadīja šobrīd plaši pazīstamos projektus: Skolēnu mācību uzņēmumu (SMU) praksi, Līderu programmu un “Ēnu dienu”. Švinka dibinājis stipendiju talantīgu skolēnu attīstībai.
Par “Progresīvo” biedru kļuva 2018. gada novembrī – pēc Saeimas vēlēšanām. No 2021. līdz 2023. gadam bija “Progresīvo” līdzpriekšsēdētājs, šobrīd ir partijas valdē.
2020. gadā kandidēja Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās no “Attīstībai/Par!” un “Progresīvo” kopējā saraksta, netika ievēlēts. 2022. gadā kandidēja 14. Saeimas vēlēšanās kā “Progresīvo” Zemgales saraksta līderis un tika ievēlēts. Pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās nekandidēja.
Priekšvēlēšanu laikā kā svarīgākos jautājumus savā darbībā, ja tiktu ievēlēts Saeimā, nosauca energoresursu cenu un inflācijas krīzes risināšanu. Tāpat viņa uzmanības lokā būtu lauksaimniecības, mežsaimniecības un jaunuzņēmumu attīstība, industriālā politika un digitālā pāreja. Švinka strādāja Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijā, bet kopš Evikas Siliņas (“Jaunā Vienotība”) valdības apstiprināšanas 2023. gada septembrī bija Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs un turpināja darboties Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, kā arī tika ievēlēts Saeimas Nacionālās drošības komisijā. Švinka bija arī vairāku apakškomisiju deputāts.
Politiskās karjeras laikā sabiedrības pastiprinātu uzmanību izpelnījās saistībā ar pretrunīgi vērtēto dalību palestīniešu piemiņas pasākumā.
Brīvajā laikā aizrāvies ar hokeju – spēlē amatieru līgā trešās šķiras turnīrā “Patriotu” komandas sastāvā, šosezon ne ar ko īpašu nav izcēlies.
Satiksmes jomā pieredzes Švinkam nav. Lai nodrošinātu darbu nepārtrauktību, Švinka savā komandā plānojis iekļaut daļu no līdzšinējā ministra Kaspara Briškena (“Progresīvie”) biroja un parlamentāro sekretāru Ģirtu Dubkēviču.
Jaunais ministrs solījis, ka satiksmes jomā rūpīgi pārskatīs rēķinus un līgumus, lai atteiktos no liekā un nepārmaksātu. Kā prioritātes viņš nosaucis autoceļu fondu, sabiedrisko transportu, mikromobilitāti un pasta nodaļu tīklu. Attiecībā uz “Rail Baltica” būvniecību, kura neveiksmes maksāja Briškenam amatu, Švinka atzinis, ka tā ir “jāpaātrina bez liekām diskusijām – Iecava ar Lietuvas robežu jāsavieno pēc iespējas ātrāk, nodrošinot militāro kravu plūsmu nākotnē”.
Izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde
Dace Melbārde dzimusi 1971. gada 3. aprīlī Rīgā, bet bērnību un skolas gadus aizvadījusi Valmierā, kur beigusi 1. vidusskolu.
Latvijas Universitātē ieguvusi vēstures zinātņu bakalaura grādu un maģistra grādu sabiedrības vadībā, Kultūras akadēmijā – maģistra grādu kultūras teorijas, administrācijas un vēstures specialitātē.
Savu gana raibo karjeru Melbārde sāka Latvijas Kara muzejā kā izglītības un informācijas darba galvenā speciāliste, vadīja arī Policijas akadēmijas Kultūras centru.
Deviņdesmitajos gados strādāja Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes iniciatīvu centrā kā direktora vietniece un padomniece. Bijusi UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre un prezidente. Savulaik bijusi arī vairāku dziesmu un deju svētku mākslinieciskajā padomē, kā arī Ministru kabineta padomē “Izglītība visiem”. Vadījusi Rīgas vēsturiskā centra salgabāšanas un attīstības padomi, Britu padomes pārstāvniecību Latvijā un Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centru. Bijusi vairāku augstskolu vieslektore.
Politisko karjeru sāka 2013. gadā, kad pēc Žanetas Jaunzemes-Grendes demisijas Melbārdi apstiprināja par kultūras ministri Valda Dombrovska (“Jaunā Vienotība”) valdībā. Viņu šim amatam kā bezpartejisku kandidāti virzīja Nacionālā apvienība (NA) – partijā viņa iestājās pēc dažiem mēnešiem. Saglabāja kultūras ministres krēslu vairākās valdībās līdz pat 2019. gada vidum, kad kļuva par Eiropas Parlamenta deputāti.
Nacionālo apvienību pameta 2022. gada vasarā un iestājās “Vienotībā”, kļūstot par “Jauno Vienotību” veidojošās partijas valdes locekli. Politiskās piederības maiņa esot bijis “ilgstošu pārdomu rezultāts, ko primāri noteicis” Melbārdes un partiju apvienības “kopīgs redzējums par Latvijas un Eiropas vērtībām un attīstības prioritātēm”.
Īsi pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2024. gada maijā darbu sasaukumā pārtrauca, jo kļuva par Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāri.
Melbārde kandidēja pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās no “Jaunās Vienotības” saraksta, bet neveiksmīgi.
Izglītības ministres amatā Melbārde vispirms plānojusi izvērtēt līdz šim sāktās reformas un novērst to īstenošanā konstatētos trūkumus.
Pirms katra jauna reformas soļa viņa solījusi iegūt atgriezenisko saiti no visām iesaistītajām pusēm. “Man ir svarīgi pārliecināties, ka piedāvātās izmaiņas ir saprotamas, atbalstāmas un sasniegs izvirzīto mērķi. Tas arī attiecas uz izglītības kvalitātes monitoringa projektu un programmu finansēšanas modeli,” aģentūrai LETA sacīja Melbārde.
Labklājības ministrs Reinis Uzulnieks
Reinis Uzulnieks dzimis 1986. gada 28. jūlijā Talsos.
Latvijas Policijas akadēmijā (2009. gadā) ieguvis bakalaura grādu publiskajās tiesībās un jurista kvalifikāciju, bet Biznesa augstskolā “Turība” (2012. gadā) – maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā, uzņēmumu, iestāžu vadītāja kvalifikāciju.
Pirmā darba pieredze bija saistīta ar vadošiem amatiem sporta veikalos “Vivasport” un “Sportland”. Strādājis par pārdošanas un mārketinga vadītāju SIA “Telecom”.
Politisko karjeru sāka agri – 2012. gadā iestājās Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS) veidojošajā Latvijas Zemnieku savienībā (LZS), vadījis LZS Jaunatnes nodaļu, četrus gadus bijis ievēlēts arī LZS valdē (šobrīd nav). Patlaban ir LZS Rīgas pilsētas koordinators, Rīgas nodaļas vadītājs, kandidē uz partijas vadītāja vietnieka un valdes amatu.
Līdzšinējā karjerā Uzulnieks katru reizi bijis Ulda Auguļa (ZZS) komandā –
kad Augulis bija labklājības ministrs Laimdotas Straujumas valdībā, Uzulnieks bija ministra biroja vadītājs un parlamentārais sekretārs (2014–2016), bet, kad Augulis bija satiksmes ministrs Māra Kučinska valdībā, Uzulnieks bija Auguļa padomnieks (2016–2019).
Pēc tam politiskajā darbībā bija pauze – Uzulnieks strādāja par juristu “Pasažieru vilcienā”, projektu vadītāju SIA “E-aprūpe”, izpilddirektoru AS “Ramers – Rīga” un dažādos amatos Latvijas Valsts radio un televīzijas centrā.
2023. gadā Auguli apstiprinot labklājības ministra amatā Evikas Siliņas (“Jaunā Vienotība”) valdībā, Uzulnieks atkal kļuva par Labklājības ministrijas parlamentāro sekretāru.
Uzulnieks kandidējis gan Eiropas Parlamenta, gan Saeimas, gan pašvaldību (Ķekavas domes) vēlēšanās, bet neveiksmīgi.
Uzulnieks ir ļoti aktīvs sociālajā tīklā “Facebook”, kur dalās ar informāciju un fotogrāfijām no dažādiem pasākumiem, sarunām ar labklājības nozares organizācijām. Viņam ir arī “Youtube” konts, kurā pēdējie ieraksti ir pirms diviem gadiem, kad viņš kā ZZS Rīgas saraksta kandidāts Saeimas vēlēšanās intervēja ZZS premjera amata kandidātu Aivaru Lembergu par “Ventspils veiksmes stāstu” un viņa nopelniem tajā, kā arī uzskatiem attiecībā uz NATO un Krievijas agresiju, izglītības jautājumiem un tā brīža valdību.
Pirms 14. Saeimas vēlēšanām Uzulnieks bija ZZS labklājības ministra amata kandidāts.
Uzulnieks ir arī basketbola amatieris. 1999./2000. gada sezonā bija pat Latvijas jaunatnes basketbola līgas čempions, bet vēlāk spēlējis Ikšķiles komandā, kuras sastāvā pašlaik nav.
Labklājības ministra amatā Uzulnieks vēlas turpināt jau iesāktos darbus, īpaši pievēršoties demogrāfijas, ģimeņu un bērnu atbalsta pasākumu pilnveidošanai, kā arī pensiju un nodarbinātības jautājumiem. Svarīga būšot turpmākā bāzes pensiju sistēmas variantu izvērtēšana un ieviešana, kā arī komisijas maksas samazināšana pensiju otrajā līmenī. “Visi jautājumi ir vienlīdz būtiski,” aģentūrai LETA sacīja Uzulnieks.
Latvijas Pensionāru federācija (LPF) Uzulnieku uzskata par “otru labāko izvēli” labklājības ministra amatam – labākais esot līdzšinējais ministrs Augulis. LPF uzskata, ka Uzulnieks labi pārzina labklājības nozari un atbilst amata prasībām, jo jau līdz šim bijis klātesošs šajos procesos.
KONTEKSTS:
21. februāra darbadienas noslēgumā premjere Siliņa lūdza atkāpties trīs ministrus – izglītības ministri Andu Čakšu (“Jaunā Vienotība”), satiksmes ministru Kasparu Briškenu (“Progresīvie”) un labklājības ministru Uldi Auguli (Zaļo un Zemnieku savienība). Ministru atlaišanai koalīcijas piekrišana nav nepieciešama.
Premjere sākotnēji bija plānojusi jau pagājušajā nedēļā lūgt Saeimu balsot par jauno ministru iecelšanu amatos, bet premjere saslima, tāpēc process ievilkās.
Atlaistie ministri atgriezās Saeimā, Čakša kļuva par Budžeta komisijas vadītāju.
“Jaunā Vienotība” izglītības ministra amatam izvirzīja Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāri Daci Melbārdi. ZZS labklājības ministra amatam izvirzīja līdzšinējo Labklājības ministrijas parlamentāro sekretāru Reini Uzulnieku. Bet “Progresīvajos” visu nedēļu notika asas diskusijas par to, ko darīt: virzīt jaunu satiksmes ministru, uzstāt uz amatu rotāciju vai vispār atteikties no trešā portfeļa valdībā un palikt ar diviem ministriem. Uz to, ka “Progresīvajiem” satiksmes nozares pārraudzība būtu jāturpina, uzstāja nu jau bijušais ministrs Briškens.
Siliņa pēc ministru apstiprināšanas solījusi vēl pārmaiņas valdības darbā.
