Īsumā:
Izcilais hokejists norāda, ka padomi no apkārtējiem palīdzējuši pieņemt lēmumu: “Te varētu daudz lietu salikt kopā, negribu tur kaut ko baigi gudru [spriest]. Bija cilvēki, kas mani uzrunāja, neļāva padoties. Liels paldies jāsaka, sākot ar [Latvijas hokeja izlases galveno treneri] Hari Vītoliņu, kurš jau no paša sākuma ielika tās domas galvā, lai es vienkārši atpūšos, nomierinos, savedu sevi kārtībā. Tad jau arvien vairāk un vairāk tikāmies, pārrunājām.
Un, protams, arī mana vecākā meita – tētis ir apsolījis būt uz ledus Itālijā [Milānas–Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs nākamā gada februarī], un viņa būs tribīnēs un skatīsies.”
Atskatoties uz paziņojumu, kas tika laists klajā pagājušā gada izskaņā, Daugaviņš uzsver, ka tajā brīdī tas bijis pareizais solis: “Neko nenožēloju – tajā brīdī [kad paziņoja par karjeras beigām] es biju mentāli tukšs, un man ķermenis vienkārši aizgāja līdzi. Biju vājš fiziski, nepazinu sevi, bija sportiskais kauns par savu sniegumu. Visi var teikt, ka biju rezultatīvākais [Slovākijas līgas Mihalovces “Dukla”] komandā, bet pats uz sevi katru dienu nevarēju paskatīties, kā gribēju. Kad atbraucu mājās, zināju, ka ķermenis un visas lietas, kas man sāpēja, būs pirmais, ko savedīšu kārtībā.”
Taču domas joprojām atgriezās pie hokeja, tāpēc, kā pats hokejists stāsta, bija kaut kā sevi jānodarbina. “Tālāk pievērsos mācībām. Gribēju ielēkt kaut kur, kur sevi nodarbināt, lai nav jāskumst pēc hokeja. To baudu pilnā apjomā, un mani tas ļoti interesē.” Daugaviņš studijas uzsācis Rīgas Stradiņa universitātē, kur apgūst sporta pedagoģiju un C kategorijas trenera zinības.
“Tagad es saprotu, ka varēju pats sev palīdzēt, ja būtu ātrāk izmācījies, kā tikt galā ar sevi psiholoģiski un kā izvairīties no “izdegšanām”,” stāsta hokejists.
Taču tāpat bez savas sirdslietas neiztikt – uzbrucējs ne tikai sāka trenēt jauniešus, bet turpināja pats sevi uzturēt sportiskajā formā. “Ledus laikam ir tas vienīgais ķeksītis, kuru gribētos vairāk, bet laikā līdz pasaules čempionāta sākumam pa vidu vēl ir diezgan daudz draudzības spēles, un spēļu praksi var uzņemt tikai caur to. Bet slidot slidoju diezgan intensīvi – pēdējo mēnesi 3–4 reizes nedēļā [hokeja] formā biju, pirms tam divreiz nedēļā tādā, teiksim, amatieru levelā prieka pēc. Arī šeit, “Kurbada” skolā (kur Daugaviņš ir treneris), uzvilku formu kopā ar jauniešiem un notestēju sevi.”
Neskatoties uz pauzi no hokeja, par latvieti, kā pats atklāj, joprojām ir interese. “Īstas sarunas [ar potenciālajiem klubiem] nav, un, es domāju, tādas arī nebūs, kamēr kāds neredzēs mani darbībā (smaida). Piedāvājumu braukt kaut kur ir vairāk nekā tad, kad bija [manas] labākās sezonas, bet par to, kamēr uz papīra nav uzlikts, nav īsti vērts runāt.
Pašlaik nosprausts viens mērķis – olimpiskās spēles, bet, lai tur nokļūtu, sākumā jātiek sastāvā uz pasaules čempionātu. “Tur vēl labi jānostartē, lai būtu opcija dabūt darbu un sagatavoties olimpiādei. Tas ir liels risks, bet man patīk tādi izaicinājumi.”
Hokejists gan piebilst, ka viņa paziņojums par atgriešanos vēl nenozīmē, ka obligāti tiks iekļauts sarkanbaltsarkano rindās. “Nevienam vieta izlasē nav apsolīta. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc pēdējos gados mums hokejs iet uz augšu, jo nav vienu un to pašu spēlētāju, kas sev ir “nogarantējuši” vietu. Katrā nometnē Haris par to arī runā – viņš skatīsies pēc attieksmes, pēc darba, kas tiek izdarīts, un pēc varējuma. Lēmumu pieņems treneri, tā kā man būs, ko pasvīst.”
Latvijas izlases treniņnometnes sākums paredzēts 31. martā.
