ĪSUMĀ:
Pēc Parīzes spēlēm Graudiņai bija sajūta, ka ir noslēdzies liels cikls un pat ēra, jo kopš Tokijas spēlēm bija pagājuši tikai trīs gadi. Šovasar augustā un septembrī pludmales volejbolistēm bija neliela apjukumam līdzīga sajūta, vai turpināt visu tāpat kā līdz šim, taču atpūtas brīdis palīdzēja izvērtēt situāciju un apzināties, ka abas turpinās spēlēt kopā, par galveno mērķi nākamajā sezonā izvirzot pasaules čempionātu.
“Mūsu atbilde ir skaidra – mēs ar Nastju [Samoilovu] turpinām nākamajā gadā iet uz lieliem mērķiem, uz pasaules čempionātu. Turpināsim darīt to, kas mums sanāk, – tas ir pludmales volejbols,” apņēmību pauda Graudiņa.
Latvijas duets patur prātā arī 2028. gada Losandželosas olimpiskās spēles kā mērķi, bet apzinās, ka tās vēl ir tālu, un Graudiņa piebilda, ka mūsdienu pasaulē četri gadi teju līdzinās mūžībai.
“Pa tiem četriem gadiem var tik daudz lietu notikt, tāpēc mēs, kā jau spēlē, domājam par katru punktu atsevišķi. Šobrīd mēs domāsim par katru gadu atsevišķi, un nākamgad mums ir pasaules čempionāts,” paskaidroja Graudiņa.
Graudiņai un Samoilovai noslēdzās sadarbība ar Polijas speciālistu Damjanu Vojtasiku, un sportistes jau ir apzinājušas iespējamo nākamo treneru loku. Viņas ar trenera meklēšanu gan nesteidzās, jo pēc Parīzes spēlēm vispirms vajadzēja atpūsties un saprast savas gaidas nākamajai sezonai. Trenera izvēlē svarīgs būs viņa spēles redzējums, jo tehnikas jomā Graudiņa/Samoilova jūtas sasniegušas līmeni, kur maz ko var pielikt, bet svarīgi būs atrast speciālistu, kas pārzina mentālo un pludmales volejbola stratēģisko aspektu. Trenerim arī jābūt gatavam strādāt Latvijā.
“Skatāmies gan uz latviešu, gan ārzemju treneriem,” piebilda Graudiņa.
Aizvadītajā sezonā Graudiņa pārliecinājās, ka duetā ar Samoilovu abas gadu pa gadam ir kāpušas pa karjeras kāpnītēm uz augšu, un iepriekš ieguldītais darbs nekur nepazūd.
Ja pērn turnīros bieži bija ceturtās vietas, tad šogad beidzot izdevās pārvērst ceturtās vietas medaļās, uzsvēra Graudiņa. Par svarīgu aspektu viņa uzskata dueta iekrāto pieredzi, – lai gan 26–27 gadu vecums spēlētājām pludmales volejbolam nav daudz, astoņos gadus tūrē apēsto smilšu daudzums palīdz pārvērst svarīgus spēles mirkļus medaļās.
Graudiņai/Samoilovai izdevās teicams sezonas noslēgums, decembrī izcīnot bronzu tūres finālā Katarā. Uz sezonas noslēgumu abas latvietes brauca bez īpašiem plāniem, jo pēc Parīzes olimpiskajām spēlēm duets iepauzēja, turklāt turnīra pirmajā dienā Tīna pamatīgi saslima ar vīrusu infekciju. Pagāja laiciņš, līdz viņa atlaba, taču vislabāko sniegumu varēja parādīt turnīra noslēgumā izšķirošajās spēlēs.
“Tas mums bija mazliet pārsteigums, jo tiešām atbraucām īsti negatavojušās,” sekmīgo startu Katarā novērtēja Graudiņa.
Gada otrā puse Latvijas pārim bija daudz mierīgāka, un Graudiņa atzīst, ka sadalīt panākumus vērtīguma kategorijās ir ļoti grūti.
Taču Parīzes iespaidos Tīnai bija tik daudz pozitīva, ka, spēlējot pie Eifeļa torņa, viņa izjuta īsto olimpisko spēļu garšu, un emocionālais piepildījums par dalītu 5. vietu bija pat lielāks nekā par 4. vietu Tokijas spēlēs.
“Atceroties, vēl tagad skudriņas mazliet skrien, jo tās sacensības bija tik skaistas, un tāpēc arī 5. vieta man šķiet ļoti skaista,” Parīzes noskaņu atmiņās uz mirkli gremdējās Graudiņa.
No pludmales volejbola mazliet brīvāko laiku gada otrajā pusē Graudiņa izbaudīja praksē Latvijas pārstāvniecībā ANO, un sportiste to atcerēsies uz visu mūžu. Graudiņa darbā ANO sajuta, ka kopā ar kolēģiem dara visu Latvijas labā. Gluži tāpat, kā kopā ar Anastasiju Samoilovu pludmales volejbola laukumos pasaulē.
