Īsumā:
Matīss Timofejevs: Kādas sajūtas ir, uzsākot izlases treniņnometni?
Harijs Vītoliņš: Protams, pozitīvas. Mēs visi gaidām to sākumposmu, un domāju, ka puiši arī ir noilgojušies pēc tās kopā satikšanās. Jau nedēļu kā trenējamies, bet šodien mēs oficiāli sākam. Atšķirība starp oficiālo un neoficiālo ir pusdienas (smejas). Sapulce vēl pirms treniņa būs, bet domāju, ka viss ir ļoti pozitīvi – būs interesants un saspringts sagatavošanās posms.
Nedēļu bija t.s. brīvie treniņi – puiši, kas ir Latvijā un grib, var iet trenēties un slidot. Kuri ir pievienojušies, un kādi viņi izskatījās?
Pirms diviem gadiem mēs šajā pašā laikā bijām trīs treneri un trīs spēlētāji. Tad pagājušajā nedēļā jau bija 20 spēlētāji, aizvadījām pilnu treniņu. Ir ļoti daudz studentu. Mēs jau smējāmies – ir Kaspars Daugaviņš un studenti, bet viņš jau tagad arī ir students.
Ir patīkami, ka puiši atrada iespēju atbraukt. Ir jāpasaka liels paldies mūsu menedžerim Rūdolfam Kalvītim, ka viņš komunicē ar viņiem un kaut kā dabūja [uz Latviju], jo tā ir vienīgā iespēja viņus redzēt. Problēma ir tā, ka mums ir daudz perspektīvu jauniešu, kas pēc junioru vecuma aizbrauc uz Ameriku, bet tu viņus vairāk neredzi un nezini, cik labi viņi ir, jo junioru un koledžas hokejs tomēr atšķiras no pieaugušo hokeja. Lai tos spēlētājus redzētu, [viņiem] vajag [trenēties] no paša [treniņnometnes] sākuma, lai varu aptaustīt, kā viņi spēlē, kas pietrūkst, ko var pielikt, kā tiek līdzi visam. Koledžas hokejs ir tikpat ātrs, bet mazliet haotiskāks. Pieaugušo hokejā taktikai arī ir sava nozīme.
Dans Ločmelis arī pošas ceļā uz Latviju?
Viņš vēl spēlē, bet ar viņu ir kontakts – Bostona apsolīja viņu palaist, bet, kamēr Ločmelis nav šeit, tikmēr mēs skatāmies, ka viņš ir prom. Cik saprotu, viņš grasās pāriet uz AHL (Amerikas Hokeja līga), un, tā kā Bostonas klubs tur spēlē labi, tad viss atkarīgs no tā, cik NHL klubs (Bostonas “Bruins”) labākos spēlētājus ar divvirziena līgumiem nosūtīs uz leju un vai Danam tur būs vieta.
Daugaviņš rudenī teica, ka hokejista karjerai liek punktu, bet drīz vien mani kolēģi arī ar tevi runāja, un tu teici – lai viņš nomierinās, atpūšas, izārstē savainojumus, un, iespējams, atgriezīsies. No Kaspara saprotu, ka tu ar viņu pietiekami bieži komunicēji. Kādas bija tās sarunas?
Hokejs ir emocionāls, un Kaspars pats par sevi ir emocionāls cilvēks. Vienmēr kādam ir brīdis, kad tu izdedz – cits noklusē un turpina tālāk, bet cits paziņo, ka tajā brīdī viņš vairāk negrib to darīt.
Izlasei tas tieši ir labāk, ka tu atvelc elpu, sagribi atkal spēlēt, un tagad var redzēt, ka viņš arī treniņos ir ļoti aktīvs un pozitīvi noskaņots. Jaunos biksta un māca, uztur tādā neliela stresa stāvoklī – tas ir labi, jo viņš atgriežas bez kaut kādas lielās traumas.
Iepriekš sevi uzturēja formā, tā kā pietrūkst tikai spēļu prakse. Es domāju, ka mums ir pietiekami daudz sagatavošanās spēļu, lai dabūtu viņu atpakaļ ierindā.
Cik svarīgs Kaspars ir Latvijas izlasei?
Katrs spēlētājs man ir svarīgs. Mēs zinām viņa kvalitāti un to, ko viņš var. Ja es zinu, ka spēlētājs vēl ir spēka pilns, tad man jādara viss, lai viņš turpinātu spēlēt, neskatoties uz vecumu.
Ģimenes iemeslu dēļ Roberts Bukarts un Renārs Krastenbergs paziņojuši, ka nespēlēs.
Puiši ir malači, ka var pateikt – šajā brīdī es nevaru! Es to mēģinu pateikt visiem spēlētājiem – ja tu ierodies izlasē, tad man vajag, lai šeit esi 100%. Tikai tad mēs varam sasniegt rezultātu, jo spēlētājiem pilnībā sevi jāatdod tam pusotram mēnesim.
Caur darbu mēs viens otru paspiežam uz augšu. Ja tu atnāc, bet to fokusu visu laiku kaut kas nosit… Piemēram, Krastenbergam sieva ir gaidībās – es zinu, cik tas ir grūti. Pagājušajā gadā es biju pateicīgs, ka bija ieradušies pieci studenti, tad tagad mums viņi laikam ir jau 13, un vēl grib braukt, vienkārši dažādu iemeslu dēļ viņi netiek. Ir pietiekami daudz spēlētāju, lai cīnītos par vietu sastāvā.
Šogad Latvijai plaša pārstāvniecība ir NHL – seši hokejisti. Parunājam par debitantu – Rodrigo Ābols sezonas izskaņā [Filadelfijas “Flyers rindās] spēlē arvien biežāk, un skaidrs, ka komanda netiek izslēgšanas spēlēs. Kāda situācija ir ar viņu?
Kontakts ir, bet tur nedaudz jāpagaida, jo to, ko nolems [komandas] vadība, ir grūti prognozēt. Viena neveiksmīga spēle, un viņi var pateikt – Rodrigo ir mūsu īpašumā un mēs ar viņu darām, ko gribam. Protams, gribētos viņu redzēt, jo Ābols aizbrauca uz Ameriku, lai spēlētu NHL.
Viņa mērķis nav fārmklubā spēlēt. Domāju, ka viņam pašam interesantāk un foršāk ir uzspēlēt pasaules čempionātā, kur arī būs NHL spēlētāji, nekā braukt uz fārmklubu.
To mēs redzēsim tālāk, kā viņi nolems, jo mēs zinām, ka Rodrigo mums ir ļoti vajadzīgs kā pirmais centra pozīcijas spēlētājs.
Hokeja vārtsargi arī Eiropā spīd – Kristers Gudļevskis, jaunie džeki Slovākijā un Čehijā. Bet tie divi, kas ir otrpus okeānam – Elvis Merzļikins, Artūrs Šilovs. Kā tu skaties uz viņu sezonām, un vai viņi varētu pievienoties?
Plāns ir iesaistīt visus, bet, kā tu redzi, mums ir ļoti liela rezerve. Sanāk tā, ka jau pašlaik mums ir pieci vārtsargi – Gudļevskis, [Mareks] Mitens, [Gustavs Dāvis] Grigals, [Bruno] Brūveris un [Ēriks] Vītols. Tā kā mums jau bija galvassāpes, vēl nesākoties nometnei, kurus vārtsargus paturēt.
No kāda laikam būs jāatsakās, jo nevar turēt piecus vārtsargus. Pēc idejas arī četrus netur, bet mēs skatīsimies, kāda ir situācija. Mēģināsim katram dot iespēju, un tas, ka atskaita, nenozīmē, ka viņš nav novērtēts. Izlase ir kā bonuss – tu atbrauc, šoreiz nesanāca, bet tas nozīmē, ka ir jācenšas atkal nākamgad.
Aizsargs Uvis Balinkis (Floridas “Panthers”) un uzbrucējs Zemgus Girgensons (Tampabejas “Lightning”), visticamāk, spēlēs [NHL] izslēgšanas spēlēs.
Mēs skatīsimies līdz tam brīdim, cik tālu viņi var aiziet. Jo arī pēc pirmās “play-off” kārtas var pieslēgties izlasei. Visi ir izteikuši vēlēšanos to darīt, ja izkritīs. Līdz šim vienmēr esam darījuši tā, ka atstājam vienu [vietu], lai var samainīt ar kādu no esošajiem [spēlētājiem]. Varbūt tas ir sāpīgi tam hokejistam, kurš tiek paņemts līdzi.
Tas parasti ir jaunais spēlētājs, vai ne?
Jā, un viņam būtu jābūt pateicīgam, ka viņš ir izlasē. Tāda ir dzīve, tas ir hokejs – ir jāatbrīvo vieta labākam spēlētājam, bet tai jābūt motivācijai nākamreiz sevi parādīt vēl labāk.
Ko tu vari pateikt par pretiniekiem mūsu A apakšgrupā?
Man šķiet, ka tās komandas visas ir izlīdzinājušās. Kā mēs redzam, visu vietējie čempionāti ir augstāka līmeņa nekā Latvijas, bet tajā pašā laikā daudziem [mūsu] spēlētājiem ir veiksmīgas sezonas, daudziem varbūt varēja būt labākas. Mums katru gadu ir jauna komanda ar jaunu enerģiju, ar citu skatījumu. Pret katru komandu mēs cīnīsimies, un mērķis ir uzvarēt katrā spēlē. Kā tas izdosies, būs atkarīgs no mums pašiem.
Hokejs ir interesants, ka tas ir komandas sporta veids, un, ja komanda ir saliedēta, pašaizliedzīga, viens par otru cīnās, tad var paveikt lielas lietas. To pierādīja arī U-20 izlase. Mūsu uzdevums ir sevi prezentēt kā komandu, kas var izcīnīt augstas vietas, nevis individuāli spēcīgus spēlētājus.
