Īsumā
32 gadus vecais Latvijas čempions Liepiņš atzīst, ka viņam pirms septiņiem gadiem bija zināmas priekšrocības.
“Mums bija “Rietumu banka Rīga” komanda, kas bija ļoti liels atspēriena solis riteņbraukšanā. Bija arī “Alfa Baltica” – divas kontinentālās komandas, kur jauniem puikām izsisties. Mūs veda uz ārzemēm, sacensībām, un tur arī mēs dabūjām konkurenci, kur varējām kļūt stiprāki, sacensties ar labākajiem un iegūt to lielo pieredzi,” stāsta Liepiņš.
Šobrīd abas komandas vairs nepastāv, kas nozīmē, ka Latvijā tādu pieredzi iegūt vairs nevar: “Ja latviešu riteņbraucējs grib nokļūt augstākā līmeņa komandā, tad vienīgā iespēja ir braukt uz ārzemēm un mēģināt tikt kaut vai franču amatieru komandā.”
Viņš jaunos censoņus aicina nepalikt Latvijā un negaidīt uz “brīnumu”, ka lielās riteņbraucēju komandas viņus tāpat vien ņems savā paspārnē: “Ceru, ka jaunie puikas negaidīs, kā saka, uz brīnumu – nepaliks šeit uz vietas un tagad nu komandas, ņemiet mani! Bet arī tur nebūs viegli, uzreiz pasaku – dzīvošanas apstākļi un tā tālāk, taču, ja gribi kaut ko sasniegt riteņbraukšanā, ir jābrauc projām un [ikdienā] jādzīvo ar lielāku konkurenci, jo Latvijā tādas nav vispār nekādas. Tas nav vienkārši.
Toreiz es dzīvoju pie mehāniķa Kristapa Oša, mazā, mazā dzīvoklītī. Man šķiet, bija 23 kvadrātmetri liels, un es dzīvoju reāli pie tualetes durvīm. Gulēju uz tādas kā drāšu gultas, no žoga, kā armijā. Kristaps man palīdzēja, un tā es kaut kā arī izsitos.””
Kādreizējā trenere un Turīnas olimpisko spēļu dalībniece Evita Krievāne atklāj, ka šorttrekā gan konkurences, gan resursu pie mums pietiek līdz 15 gadu vecumam: “Tur vēl var kaut kā individuāli izbraukt, pat ja tā grupa varbūt nebūs tik stipra vai liela. Bet nu tā ir – 15 gadi ir tas vecums, kad principā jāmeklē, kur normāli trenēties. Arī tas, ka vairāk vajag ledu un celt treniņu kvalitāti.”
Tuvojoties profesionālajam līmenim, Latvijā uz vietas pienācīgu konkurenci šorttrekistiem atrast ir ļoti grūti gūt. “Mani vecāki Piņķos piecos no rīta lika borta sargus, lai es reizi nedēļā viena pati varētu slidot. Citreiz brīvdienās kādus divus gadus braucām uz Ventspili, lai būtu ledus. Tā bija problēma ar tiem sparinga partneriem, ka nav jau ar ko – tu esi viens pats,” atzīst kādreizējā sportiste un trenere.
Viņa pirmo reizi uz ilgāku laiku prom aizbrauca jau pieminēto 15 gadu vecumā, kad vispirms trenējās kopā ar Fracijas izlasi. Pēcāk 17 gados olimpiskajā sezonā pievienojās Beļģijas komandai.
Pašlaik Latvijā ir divi pasaules līmeņa šorttrekisti – Roberts Krūzbergs, kurš trenējas Polijā, un Reinis Bērziņš – Nīderlandē.
“Kad nonāc jau tādā augstākā līmenī – noteikti ir vajadzīgi, kā minimums, kādi četri, pieci [sparinga partneri], un tad varētu kaut ko izdarīt, bet bez tā diemžēl var nesanākt,” atzīst Krievāne.
Krievāne un Liepiņš uzsver arī Latvijas klimatisko apstākļu nepiemērotību treniņiem. “Svarīgs aspekts ir gan laikapstākļi, kas lielu gada daļu neļauj trenēties ārpus telpām, un arī reljefs – augstkalnes šeit nav…” komentē Krievāne.
“Pirms divām dienām nobraucu četras stundas pa pilnīgu lietu. Un es reāli jūtu to, ka šeit sagurstu divreiz ātrāk nekā, piemēram, Žironā, labos laikapstākļos braucot. Arī pilnīgi citus intervālus var uztaisīt jaudas ziņā,” norāda Liepiņš.
Latvijas rekordiste vidējās skriešanas distancēs Agate Caune ir apmierināta par iespēju saņemt valsts finansējumu treniņiem. “Esmu priecīga, ka vispār pēdējos gados Latvijā sāk atbalstīt augsta līmeņa sportistus, lai mēs varam braukt uz ārzemēm. Paskatāmies uz tiem pašiem biatlonistiem – viņi dzīvo tikai pa ārzemēm, kur ir augstkalnes un treniņu grupas. Tur viņi kopā [ar citiem sportistiem] var aizvadīt treniņus. Un tāpēc arī es kā skrējēja jau sāku par to domāt un izmantot šīs iespējas.”
Viņa skrien 3000 un 5000 metru distances, kur izcīnījusi arī Eiropas U-20 čempiones titulus. 20 gadu vecumā jau paspējusi piedalīties Pasaules un Eiropas čempionātos, kā arī Parīzes olimpiskajās spēlēs. Latvijā viņa konkurentēm ir neaizsniedzama.
“Mana disciplīna ir tāda, ko sauc par izturības sporta veidu, kur nedēļā ir nepieciešams skriet daudz kilometru – intensīvi treniņi, daudz intervāla darbiņi. Bet es jau no laika gala esmu trenējusies viena pati.
Protams, ir arī forši treniņus aizvadīt kopā ar sparinga partneriem. Tas palīdz vieglāk izjust tempu, vieglāk izdarīt darbiņu, un jūs varat [savā starpā] mainīties. Piemēram, ja tev ir jāvada piecreiz divi kilometri vienai pašai, – ir tā, kā ir, bet, ja jānovada tikai divreiz un trīsreiz, kur varu sēdēt aizmugurē, – ir daudz vieglāk.”
Vieglatlētikā, īpaši skriešanas disciplīnās, sāk dominēt treniņu grupas, kuras veido sporta apģērbu firmas.
“Pieņemsim, tagad “Nike” tieši mērķtiecīgi gatavojas Losandželosas [olimpiskajām] spēlēm, tāpēc tika izveidota grupa. Es zinu, ka viņiem bija interese arī par Agati – tika prasīts mans viedoklis, kā un kur viņa trenējas,” pastāstīja Latvijas rekordists 800m skrējienā, tagad Latvijas Vieglatlētikas savienības ģenerālsekretārs Dmitrijs Miļkevičs.
Pati skrējēja nenoliedz, ka tā ir lieliska iespēja: “Ceru, ka nākotnē es to izmantošu, jo gribas kaut ko jaunu pamēģināt. Man patīk izaicinājumi.”
Vidējo distanču skrējēja ir gatava pāriet nākamajā līmenī un lielāko daļu treniņu aizvadīt ārpus Latvijas.
“Jāsāk lēnām pāriet [trenēties] uz ārzemēm, jo tā ir lieliska iespēja paskatīties uz citiem augsta līmeņa sportistiem. Tu redzi, cik mazu brīdi viņi atrodas mājās un cik, ceļojot kopā ar citiem sportistiem un trenējoties, turklāt mans treneris nevar visu laiku būt blakus un kopā ar mani aizvadīt treniņu sesijas.”
Tas ir iemesls, kāpēc tiek meklētas iespējas, kā arī sponsori.
“Sponsors nosedz gandrīz 90% no izmaksām, par ko pašam vairs nav jādomā. Bet, protams, ir arī brīži, kad vienai pašai jāskrien Eiropā, kam pašai jāmeklē finansējums. Tās tādas divas dažādas lietas,” stāsta Caune.
Varam secināt to, ka augstkalnes un klimata dēļ sportistiem bieži būs jātrenējas ārpus Latvijas, bet konkurences trūkumu iespējams labot, izveidojot augsta līmeņa vietējās komandas. Riteņbraukšanā un šorttrekā tas ir paveicams, vieglatlētikā šobrīd nē, jo, kā saka Miļkevičs – pieaugušo vieglatlētikas Latvijā praktiski nav.
