ĪSUMĀ:
Bijušajam BMX riteņbraucējam Gustavam Pētersīlim februārī apritēs 12 gadi kopš liktenīgā kritiena BMX treniņā. Pēc tā viņa dzīve rit ratiņkrēslā, bet Gustavs arvien jūt līdzi Latvijas BMX sportistiem.
“Nu labi, īkšķus man nesanāk turēt, man pirksti nekustas, bet turu īkšķus par Veroniku [Stūrišku], ka viņai viss izdosies,” sacīja Pētersīlis.
Vēl vienam bijušajam BMX riteņbraucējam Artim Žentiņam martā apritēs 16 gadi kopš viņa pēdējā kritiena BMX trasē. Tas pārvilka melnu svītru Žentiņa olimpiskajām cerībām.
“Notika tas, kas tika vismazāk gaidīts tajā brīdī. Kad likās, ka izšaušu uz Londonu [olimpiskajām spēlēm] vēl. Jo uz Pekinu jau neaizbraucu, jo bija cita trauma,” atzina Žentiņš.
Bijušais kalnu slēpotājs Kristaps Zvejnieks pirms pusotra gada uzveica ļaundabīgu audzēju.
“Es arī biju uz brīdi iesprūdis dīvānā. Starp dīvānu un televizoru. Tāpēc, ka bija grūti atrast kaut kādu…es neteiktu, ka atrast motivāciju dzīvot tālāk, bet bija tas periods, kad vienkārši negribējās neko darīt,” pastāstīja sporta psihologa profesiju apguvušais Kristaps Zvejnieks.
Visi trīs iepriekš minētie sportisti šobrīd dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Gustavs strādā privātā transfēru uzņēmumā, kas darbojas Francijā. Viņš organizē 20 autovadītāju darba grafiku un tūristu pārvadājumus. Iegūtie kontakti un zināšanas ļāvušas arī izmēģināt nobraucienu ar monoslēpi no kalna Francijā.
“Tieši ziedojumi, man liekas, deva to spēku cīnīties. Bija nedaudz atbildības sajūta – cilvēki manī investē, lai es varētu,” pastāstīja Pētersīlis. “Tad bija tā sajūta, ka vajag atrādīties, ko es daru. Re, kur es esmu Igaunijā, re kur iegādājos guļriteni pirms desmit gadiem. Tas arī maksā daudz, tiešām. Vēl joprojām viņš man ir, un vēl joprojām ar viņu braucu un tas ir forši, ka man viņš ir.”
Žentiņš skrien kā atspole arī pēc astoņām kājas operācijām. Cep picas, gatavo pastu, rīko vasaras nometnes bērniem.
“Nometnītes es arī sāku līdz ar to, ka man beidzās sportiskā karjera. Man patīk būt ar bērniem, man patīk būt pie dabas, veselīgs dzīvesveids bez telefona. Tā ir tā lieta, ko es daru katru vasaru, neatņemama sastāvdaļa,” paskaidroja Žentiņš. “Tieši “Vīnkalnos” kur es to daru, ir vislielākā dalīšanās ar jauniešiem, kur no manis paņem visvairāk to, ko es viņiem varu iedot.”
Kristaps Zvejnieks turpina sniegt psihologa konsultācijas pārsvarā sporta vides cilvēkiem – profesionāļiem, amatieriem, jauno sportistu vecākiem.
“Cenšos palīdzēt pārvarēt lietas, kas ir sportā un ārpus sporta. Tas ir ļoti svarīgi, kā mēs sevi mentāli nostādām un kā visu laiku paši sevi motivējam dzīvot tālāk. Jo sports beigsies katram,” uzsvēra Zvejnieks.
Neviens no trijiem bijušajiem sportistiem šobrīd nav lūdzējs. Drīzāk pašu piedzīvotais viņiem ļauj dot, bet atbalsts sākumā bijis ļoti svarīgs.
“Man bija tik daudz atbalsta sākumā, ka liekas – tagad man ir pašam jātiek galā. Ir citi cilvēki, kam vajag,” savu motivāciju atklāja Gustavs Pētersīlis.
Kristaps Zvejnieks par ļoti svarīgu uzskata savas atbalsta grupas veidošanu.
“Pilnīgi noteikti vajag izmantot visas iespējas, kuras mēs varam atrast un just, ka tas ir nepieciešams. Dažāda veida ārsti, dažāda veida terapijas. Jā, protams, es gāju pie terapeita saistībā ar šo. Pie vairākiem, lai saprastu kā iet tālāk,” savu ceļu atklāja Zvejnieks.
Savukārt Žentiņš neslēpa iepriekš pārdzīvotos melnos brīžus neziņā par nākotni.
“Ļoti depresīva sajūta, “brīnišķīgiem” vārdiem var pateikt – depresija. Tās ir tās paģiras, kad nezini, kur likties, kā būt. Dzīves pārdomas, kā dzīvot tālāk, kā būt, kādai gaitai jāseko. Ļoti apmaldījies, apmulsis,” par savām sajūtām dzīves krustcelēs teica Artis Žentiņš.
Pētersīlis atceras, ka smagāks laiks bija vēlāk, nevis pāris pirmos gadus pēc traumas.
“Pirmo gadu, divus es tā līdz galam neapzinājos. Drīzāk bija domas galvā, ka es turpināšu strādāt, strādāt un būs jau labi,” teica Pētersīlis. “Vai tās bija domas, ka pēc diviem, trim gadiem viss būs atpakaļ kā agrāk? Vai būs pa pusei atpakaļ kā agrāk, es nezinu. Drīzāk tas sākuma periods bija tāds, ka saproti mazāk manā gadījumā.”
Zvejnieks uzsver, ka ir vajadzīgs grūdiens, cilvēki, kas varētu palīdzēt paskatīties uz situāciju no cita skatu punkta. Vēl viena nianse – sportista domāšanas veids ir tendēts slēpt savu vājumu, bet krīzes situācijā tam jāspēj tikt pāri.
“Nevajag to norakt sevī, vajag, tāpat kā ar ļoti daudzām citām lietām, atrast uzticamības personu, kurš var tev palīdzēt,” norādīja Zvejnieks. “Tas ir tas, ar ko es saskāros, kad vairāk sāku strādāt mentāli ar sportistiem, ka sportistam ir varbūt grūtāk par tām lietām runāt, jo sportisti iemācās un mācās, ir tendēti uz to, ka mēs esam supermeni. Mēs tādi vēlamies būt.”
Žentiņš neslēpj, ka viņam bija grūti sevi pārvarēt, lai lūgtu palīdzību.
“Es taču pats visu varu, un tad meitenes bija tās, kas man visvairāk palīdzēja. Par ziedot.lv, ja mēs runājam, viņas mani iedrošināja. Tās draudzenes manas – lika pamatu tam, ka varētu būt palīdzība no ārpuses. Tad Kaspars Garda, tāds foršs puisis – mums operators – viņš teica tos vārdus, ka bieži vien ir grūtāk lūgt nekā dot,” sacīja Žentiņš.
Pēc tik smagām traumām, kas izmaina visu dzīvi, ļoti grūts ir brīdis, kad pēc reanimācijas un pirmās rehabilitācijas dodies mājās, atceras Pētersīlis.
“Ir vajadzīgi līdzekļi, lai pielāgotu vidi mājās. Piemēram, funkcionālā gulta – ar pulti var pacelties augšā lejā. Kādus vingrošanas piederumus nopirkt, man bija arī pacēlājs sākumā, kad mani var pārcelt ar pacēlāju gultā. Visas lietas maksā, un tādas lietas nekompensē valsts,” paskaidroja Pētersīlis.
Žentiņš saskata, ka ziedo cilvēki, kuriem atliek vismaz nedaudz brīvu līdzekļu.
“Svarīgi ir paēst ģimenītei, uzlikt uz galda svētkos ēdienu, Ziemassvētkos it sevišķi, un, ja mazliet paliek pāri, tad, ja ne baznīcai, tad vismaz katliņā ielikt. Jo kādam tas ir noteikti vajadzīgs,” piebilda Žentiņš.
