Uzreiz pēc sasveicināšanās un kafijas pasūtīšanas un vēl pirms intervijas uzsākšanas Mateo pieminēja jēdzienu “ciešanas” (“suffering” angļu valodā, kurā norisinājās mūsu saruna) – ciešanas, ko viņš bija izjutis pagātnē.
Ātri ieslēdzu mikrofonu, ieskicēju sava pētījuma uzdevumus – izzināt ārvalstu pētnieku pieredzes dažādos nacionālajos kontekstos – un uzreiz jautāju, ko gan Mateo bija domājis ar ciešanām. Kā izrādījās, par ciešanām viņš dēvēja savu pieredzi, strādājot universitātē Lielbritānijā. Tur, kā Mateo pauda, viņš darīja trīs darbus par vienu algu; viņam bija milzums administratīvo pienākumu un nebija laika pētniecībai; viņa vērtība universitātē bija atkarīga no piesaistītā ārējā finansējuma.
Protams, Mateo atzina, arī viņš būtu varējis šajā laikā raudzīties uz notikumiem un pienākumiem citādāk – taču ciešanas tas nebūtu mazinājis. Tā vietā, Mateo uzsvēra, viņš nolēma meklēt darbu citur, un tas, ka viņa sieva – satikta doktorantūras studiju laikā – bija no Japānas, iezīmēja vienu no ceļiem, kā viņš meklēja jaunu darbu. Tas ir, Mateo un viņa dzīvesbiedre bija kopā nolēmuši, ka vēlas dzīvot tuvāk vienai no ģimenēm. Sapratis, ka valstī, no kuras pats nācis, akadēmiskā darba vide ir izteikti pārsātināta un nestabila, viņš sāka aplūkot izsludinātās amata vietas Japānā. Viens no amatu konkursiem arī izrādījās liktenīgs – un atveda Mateo kopā ar sievu un nu jau arī bērnu uz pilsētu un institūciju, kas bija pavisam netālu no viņa sievas ģimenes mājām.
Mūsu sarunas laikā Mateo šo savas dzīves posmu tvēra kā atalgojumu par ciešanām, ko bija piedzīvojis Lielbritānijā.
Domājot par Mateo un reizē pārskatot savu interviju materiālu nu jau Latvijas kontekstā, atminējos sarunu ar kādu pētnieku – no kādas pārtikušas Eiropas valsts – tepat Rīgā, kurš arī mūsu sarunas laikā pieminēja ciešanas. Taču atšķirībā no Mateo Lūkass runāja par ciešanām – un, kā viņš pauda, pat traģēdijām –, ko piedzīvoja vai piedzīvo nevis viņš pats, bet viņa doktorantūras laika kolēģi un draugi. Kamēr Lūkass kādā augstākās izglītības institūcijā Rīgā ir ieņēmis gana stabilu un pašam jēgpilnu amatu, viņa studiju biedri mētājās pa vairākām valstīm un institūcijām, docējot vairākās universitātēs un mēģinot nodrošināt vidusslāņa dzīvi savām ģimenēm. Lūkass bija priecīgs par dzīvi Rīgā – un, līdzīgi kā Mateo uz Japānu, arī Lūkasu uz Latviju bija atvedusi personīga saite ar šo valsti. Tas ir, Lūkasa sieva ir no Latvijas, viņa bija šeit atradusi darbu pēc ilgāka ārzemēs pavadīta laika un vēlējās būt tuvāk saviem radiniekiem, plānojot arī ģimenes pieaugumu.
Gan Mateo, gan Lūkass apzinājās to, ka viņu pozīcijas – gan institūcijā Japānā, gan augstskolā Latvijā – ar savu salīdzinošo stabilitāti bija unikālas kopējā zināšanu radīšanas darba sistēmu kontekstā.
Šīs sistēmas, kā nu jau vairākus gadus norāda sociālie zinātnieki, pētot gan konkrētu valstu akadēmisko vidi, gan arī globālās tendences, kļūst arvien nestabilākas un nedrošākas – raugoties no pētnieka vai docētāja kā darba ņēmēja perspektīvas. Līgumi ar noteiktu termiņu uz dažiem mēnešiem vai pāris gadiem, atkarība no projektu finansējuma, darbs vairākās institūcijās, lai nodrošinātu iztiku, kustība no valsts uz valsti un no institūcijas uz institūciju, neziņa par nākotni – tā ir realitāte ļoti lielai daļai pētnieku un docētāju visā pasaulē. Tā ir realitāte lielākajai daļai pētnieciskā darba darītāju arī Latvijā un Japānā, lai gan, protams, zinātnes finansējums un arī kopējais novērtējums abās valstīs ir krasi atšķirīgs. To apzinoties, gan Mateo Japānā, gan Lūkass Latvijā novērtēja savas darbavietas un nodarbinātības apstākļus, it īpaši tāpēc, ka viņiem bija, ar ko salīdzināt – vai nu savās iepriekšējās darbavietās, vai citu kolēģu dzīvēs.
Taču faktors, ko īpaši gribu izcelt šeit minēto pētnieku stāstos, ir tas, cik lielā mērā viņu izvēles noteica attiecību tīkli. Gan Mateo, gan Lūkasa gadījumā tās bija partneres, taču ne tikai – tie bija arī viņu radniecības un cita veida atbalsta tīkli, kas iedzīvošanos un dzīvi abās valstīs padarīja vienkāršāku un iespējamāku. Gan Latvijā, gan arī Japānā intervēju pētniekus, kas bija nolēmuši pārtraukt iesāktos mobilitātes ciklus un daudzos gadījumos arī riskēt ar savu konkurētspēju un nodarbināmību gan lokāli, gan globāli, jo attiecību tīklu dēļ izvēlējās palikt kādā noteiktā vietā. Tāpat arī runāju ar zinātniekiem, kas saikņu trūkuma dēļ kopā ar citiem sev svarīgiem cilvēkiem nolēma nepārvākties uz lokācijām, kas teorētiski gan karjerai, gan arī, piemēram, vērtību un kopējās labsajūtas līmenī varētu šķist pieņemamākas. Un, nudien, lielākā daļā personīgo stāstu, ko uzklausīju, izgaismoja plašākus attiecību tīklus, kā sākotnēji varētu šķist. Jā, protams, galvenokārt sarunās ieskanējās dzīvesbiedru un bērnu apsvērumi, taču bieži tika pieminēti arī draugi un reizēm arī, piemēram, kāds īpaši atbalstošs bērnu skolotājs vai ārsts. Tāpat tika minēta arī cerība, ka kādas attiecības potenciāli varētu izveidoties nākotnē, vai izskanēja pietāte pret pagātnes attiecībām, pieminot mūžībā aizgājušo vēlmes.
Kad kādai no manām pētījuma dalībniecēm uzdevu jautājumu par viņas lēmumu par spīti dažādiem izaicinājumiem strādāt zinātniskā institūcijā Latvijā, viņa man atbildēja vārdiem, ko esmu likusi arī šī nelielā raksta virsrakstā – ka “dažreiz dzīvē ir kas vairāk par zinātni”. Šis nu ir “mesidžs”, kas būtu jāņem vērā zinātnes politikas veidotājiem un ieviesējiem arī Latvijā, domājot par to, kā piesaistīt jaunus spēkus pētniecībai un augstākajai izglītībai. Galu galā, tie nav tikai prāti, kas tiek nodarbināti – tie ir cilvēki, kas līdzīgi kā ikviens no mums mājo savos attiecību tīklos, kas viņiem ir svarīgi. Šo tīklu ignorēšana var paātrināt pētnieku aizplūšanu uz institūcijām citās valstīs, savukārt skaidra apzināšanās, ka pētnieki kustas pāri robežām un starp institūcijām līdz ar saviem attiecību lokiem, var palīdzēt veidot zinātnes rīcībpolitiku, kas ir iekļaujoša un, svarīgi –, arī globāli konkurētspējīga.
Rakstā minētie dati un secinājumi gūti divu pētniecības projektu ietvaros:
Pēcdoktorantūras projekts “Mobilizējot zinātni: Pētnieku pārrobežu mobilitāte salīdzinošā skatījumā”;
FLPP projekts “Attiecības kustībā: tuvniecība mūsdienu mobilajos darba režīmos”
