ĪSUMĀ:
Tie neož, uz ielas nemētājas un nerada diskomfortu. Tomēr digitālie atkritumi ir mums apkārt. Datu centri un mākoņdatošana ir kļuvusi par lielāku CO2 biedu, nekā aviācijas nozare. Katrs mūsu nosūtītais e-pasts un uzņemtā bilde telefonā rada emisijas.
Digitālie atkritumi ir jebkāds digitāls saturs, kas ir radīts vai tiek radīts, bet vairs netiek izmantots. Piemēram, e-pasta vēstules, bildes, video vai teksta dokumenti, kas krājas mūsu datoros, viedierīcēs vai virtuālajos mākoņos.
“Pasaules statistika rāda, ka praktiski 90% no visa digitālā satura, ko mēs šodien radām vai katru dienu radām, jau pēc trim mēnešiem vairs nekad netiks izmantoti un faktiski kļūs par digitālo atkritumu. Šķiet, ka digitāls ir kaut kas virtuāls, netverams, taču enerģijas patēriņš, kas ir nepieciešams, lai šos datus kaut kur glabātu, ir pilnīgi reāls un izmērāms,” skaidroja VAS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (LVRTC) pārstāve Vineta Sprugaine.
Tas tiešām arī tiek mērīts un izskaitļots. LVRTC stāsta – 2007. gadā pasaulē bija radīts 1 zetabaits datu. Ja vienā terabaitā ir 1000 gigabaitu, tad zetabaitā ir aptuveni 1 miljards terabaitu. Aprēķini liecina, ka 2035. gadā tiks radīti 2000 zetabaiti datu. Kā norādīja LVRTC pārstāve,
pasaulē jau sen vairs nav tik daudz koku, cik būtu nepieciešams šī papīra daudzuma saražošanai. Uz papīra nedrukāsim, bet datu centros gan tas viss tikai krājas un krājas.
“Tas, ko mēs redzam šobrīd, datu centri un mākoņdatošana ir kļuvusi par lielāku CO2 biedu, nekā kādreiz mēs uzskatījām visu aviācijas nozari kopumā. Ja mēs paskatāmies, viss pasaulē pieejamais digitālo datu apjoms ir radīts pēdējo 10 gadu laikā,” uzsvēra Sprugaine.
Datu centri, serveri nav kaut kas virtuāls. Lai tos darbinātu, vajag datortehniku un elektrību.
“Viena no problēmām ir, ka elektronika vai datori darbojoties silst. Ir jāsaglabā tiem atbilstošs temperatūras režīms. Tas nozīmē, ka tas ir jāatdzesē tādā vai citādā veidā, kas atkal jau prasa kaut kādu papildu aprīkojumu, papildus darbības. Tad, protams, ir jārēķinās ar to, ka pēkšņi elektrība var pazust. Dati nedrīkst pazust. Tas nozīmē, ka jānodrošina nepārtraukta barošanas iespēja,” skaidroja Elektronikas un datorzinātņu institūta (EDI) direktors Modris Greitāns.
Kas ir “mākonis”?
Datu glabāšana “mākonī” ir pavisam reāla fiziska lieta. Lielo kompāniju “Apple”, “Google” un citu datu centri faktiski ir daudzstāvu ēkas.
Tas ir kāda cita uzņēmuma, cilvēka dators, kas vienkārši atrodas citā vietā,” sacīja “Kursors.lv” galvenais redaktors Kristaps Skutelis. Tehnoloģiju entuziasts skaidroja, ka datu centru kļūst arvien vairāk, un tie ir arvien lielāki un jaudīgāki.
“Galu galā mēs radām arvien vairāk informācijas un pierodam pie dažāda veida pakalpojumiem, kas ir pieejami “mākonī”. Globāli raugoties, 1-3% visas pasaules enerģijas tiek izmantots, lai nodrošinātu šo datu centru darbināšanu,” lēsa Skutelis.
Tagad godīgi atbildiet paši sev – vai bildes, jokus un video, ko saņemat “WhatsApp”, jūs saglabājat telefona atmiņā un nekad nedzēšat ārā? Ja atbilde ir jā, tad jūs esat atkritumu vācējs.
Sprugaine aicina kritiski izvērtēt savu privāto e-pastu un mobilā tālruņa bilžu sadaļu: “Mēs vienkārši vācam tāpēc, ka nespiež kabata. Fiziskā vidē vākšana vienā brīdī kļūst par apgrūtinājumu, jo tev trūkst vietas, ja tu krāmē, krāmē, krāmē… Digitāli it kā netraucē.”
Protams, mūsdienu dzīve nav iedomājama bez digitālas vides un tās piedāvātajām iespējām. No tā nav jāatsakās. Bet ir nepieciešams nodalīt, kas ir digitālie atkritumi un kas ir nepieciešamais saturs, nevajadzīgo dzēšot ārā. Tas arī ļaus mūsu ierīcēm strādāt ātrāk.
“Vajag skatīties video, ja jums tas dara prieku. Bet man ļoti bieži uznāk vēlme savas draudzenes arī iepriecināt ar šiem video. Es neesmu kritiska, es neuzdodu jautājumu – vai jums tas interesē, vai jūs gribat no manis saņemt šos smieklīgos video, ko es uzskatu par smieklīgiem. Mani tas ir iepriecinājis, bet tas nenozīmē, ka tajās lielajās draugu grupās, kurās mēs nereti pārsūtam visdažādāko saturu, cilvēkiem tas interesē. Principā es varētu sūtīt tikai tām divām draudzenēm, nevis visu draugu pulkam,” sprieda Sprugaine.
Miglainie saulrieti un nevajadzīgās e-pasta vēstules
Garas stundas pie datora, stundām pavadīts laiks tālrunī – gan transportā, gan ejot pa ielu, gan mājās dīvānā. Tas viss prasa apstrādi un vietu datu centros. Viedtālrunī glabājas visa mūsu “dzīve” – e-pasta sarakste, maksāšanas līdzekļi, foto arhīvs.
Sprugaine iesaka, ka mums katram vajadzētu sākt ar sava telefona revīziju.
LVRTC pārstāve atgādināja daudziem tik ļoti pazīstamu situāciju. Mēs uzņemam desmit saulrieta bildes, līdz izdodas iemūžināt īsto un vienīgo, bet pārējās deviņas tā arī paliek tālrunī. Neskaitāmi vasaras koncertu video, no kuriem viens vai divi nonāk sociālo tīklu platformās, bet pārējie iegulstas telefona atmiņā un tumšajos ziemas vakaros, visticamāk, tā arī netiek pārskatīti.
“Katru dienu pasaulē tiek uzņemti 5,3 miljardi fotoattēlu. Pašiņi jeb selfiji ir tikai 4% no šiem miljardiem. Kas ir satraucoši, ka 20-30% no šīm ikdienas fotogrāfijām, ko mēs radām, ir nekvalitatīvas vai dublējošas,” aicināja ņemt vērā Sprugaine.
Lai cik neticami tas sākotnēji šķistu, pat tik vienkārša lieta kā e-pasts rada emisijas. Latvijas Valsts radio un televīzijas centrā skaidro, ka katra e-pasta vēstule ir četri grami CO2 izmešu, bet e-pasta vēstule ar pielikumu – pat 50 grami CO2. Šādi apjomīgi pielikumi pārsvarā tiek sūtīti uzņēmuma vai organizācijas iekšienē.
“Kāpēc mēs neizmantojam daudz mūsdienīgākas un videi draudzīgākas datu apmaiņas vietnes, bet sūtām viens otram tik “smagos” pielikumos? Pandēmija ir beigusies, bet daudzi no mums nav iznākuši no pandēmijas zilā ekrāna aizsega. Mums aizvien liekas komfortablāk sazināties e-pastā, nekā pieiet pie blakus galda un aprunāties ar kolēģi,” atzina Sprugaine.
Uz e-pastiem, ko darba devējs, piemēram, izsūtījis par kādām mācībām, savus jautājumus vajag uzdot sūtītājam, nevis spiest pogu “atbildēt visiem”. Kritiski jāizvērtē, vai tiešām mums ir nepieciešams regulāri saņemt jaunumus no dažādiem veikaliem par jaunākajām atlaidēm.
Sprugaine norādīja, ka tā ir “potenciāli labvēlīga augsne pikšķerēšanas uzbrukumiem”, jo piesārņotā digitālā vidē ir viegli zaudēt modrību un “uzķerties” uz kādu kaitniecisku e-pastu.
Ja jūs joprojām glabājat sarakstes no, piemēram, 2016. gada, varbūt ir pienācis īstais brīdis privātās pastkastītes ģenerāltīrīšanai. Savukārt uzņēmumos to, cik bieži e-pasta saturs tiek dzēsts vai arhivēts, nosaka nevis darbinieks, bet uzņēmuma politika.
Arī sistēmas paziņojumi jeb notifikācijas ir kaut kas, kur, iespējams, ir vērts mainīt uzņēmuma līdz šim ierasto politiku.
“Notifikācija neatrisina problēmu. Problēma ir darba disciplīna,” ir pārliecināta LVRTC pārstāve.
No risinājuma meklēšanas neizsprukt
Digitāli atkritumi neož, tie rokas nesmērē un uz ielām nemētājas, bet tie turpina krāties un krāties. Viens klikšķis, kuru veicam, ieejot jebkurā interneta vietnē, ir 0,8 grami CO2. Neliela izmēra interneta vietne ar 10 000 apmeklējumiem mēnesī rada 102 kilogramus CO2. Statistika pasaulē rādot, ka vidēji viens biroja darbinieks ar savām digitālajām darbībām gada laikā saražo 168 kilogramus CO2.
“Mums nav jāatgriežas laikmetā, kad mēs drukājām papīra lapas, rakstījām ar roku un nesūtījām e-pastus, bet ar zirgu pastu, bet mums ir kritiski jāizvērtē pārmērības, nejēdzības, kuras mēs, iespējams, digitālajā vidē šobrīd pieļaujam,” aicināja Sprugaine.
Visticamāk, neizbēgami tas kādā brīdī būs jārisina arī valstiskā līmenī. Ir Eiropas klimatneitralitātes mērķi, ir jāveic emisiju samazināšanas pasākumi.
Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors atzīst – lai digitālos atkritumus ražotu mazāk, ir vajadzīgs saprāts. Greitāns min sava vadītā uzņēmuma pieredzi. Datiem tiek veidotas kopijas, bet ar to nepietiek, jo vēl citas kopijas obligāti ir jāsūta uzglabāšanai valsts informācijas sistēmās. Visas šīs mūsu darbības noved pie tā, ka neizbēgami nākotnē vajadzēs arvien jaunus un jaunus datu centrus.
“Vairāk siltuma rodas brīdī, kad dati tiek apstrādāti. Šobrīd, ņemot vērā mākslīgā intelekta straujo uzplaukumu un pielietojumu visās jomās, tas ir, es gribētu teikt, viens no nospiedošākajiem nākotnē siltuma ražošanas momentiem datu centros,” prognozēja Greitāns.
Šobrīd pasaulē arvien vairāk tiek strādāts pie tā, lai iekārtas patērētu mazāku elektrības apjomu un ražotu mazāk siltuma, kā arī tiek prātots, kā šo siltumu gudri izmantot.
“Mēdz uzbūvēt datu centrus pie pilsētām un izmantot gluži vienkārši ūdens uzsildei, apkurei. Nīderlande ir slavena ar tomātiem, tulpēm. Datu centrus mēdz uzbūvēt tā, lai blakus ir siltumnīcas, kuras tiek apsildītas no siltuma, kas ir datu centros. Somi pēta veidus, kā koku kaltēs izmantot siltumu,” pastāstīja Skutelis.
Arī Latvijā drīz būs viens pozitīvs piemērs. Salaspilī tiek būvēts jauns datu centrs, kas iegūto siltumu pēc tam novirzīs uz vietējo uzņēmumu, kas nodrošina visu pilsētu ar apkuri un silto ūdeni.
Līdzīgi kā šķirot un izmest atkritumus, mums tagad ir jāiemācās šķirot un izdzēst digitālos atkritumus.
