Balss ir darba “instruments” ne tikai radio žurnālistiem, bet arī neskaitāmu profesiju pārstāvjiem. Balsi nereti uztveram pašsaprotami, un raizes rodas tikai tad, kad tā nestrādā, kā nākas.
Bet tieši klausoties kāda balsī, mēs veidojam priekšstatu par šo cilvēku, un reizēm mēs pat uzreiz nevaram skaidri pateikt, kāpēc mums viena vai otra cilvēka balss šķiet patīkama vai tieši otrādi – nepatīkama.
“Nešaubīgi balss ir absolūti unikāls mūsu zīmols, tā varētu teikt, un tam ir daudzi un dažādi iemesli, kāpēc tā ir tik atšķirīga no citām balsīm. Skaidrs, ka vienmēr cilvēki kaut kā dala un savā prātā klasificē, un saka – tas izklausās pēc tā, vai viena aktrise pēc citas, vai tas prezidents runā līdzīgi kā vēl kāds,” pauda Daudziņa.
Taču vienalga – vērīgāks klausītājs atpazīs otra balsī nianses, kas atšķir to no visām citām. Tāpat kā pirkstu nospiedumi katram cilvēkam ir unikāli, arī katra cilvēka balss un runa ir unikāla, vērtēja Daudziņa.
“Visi mūsu dobumi, kuri atskan, pamattonim atskanot mūsu deguna blakus dobumos, mutes dobumā un tāpat arī krūšu rezonatoros, trahejā un lielajos bronhos, veido virstoņus, un šie virstoņi katram ir atšķirīgi, jo arī tie dobumi katram ir atšķirīgi.
Nav tā, ka, ja ir vienāda tilpuma deguna blakus dobumi, tad būs arī vienāda tilpuma krūšu rezonatori. Vienmēr būs kaut kādas atšķirības,” skaidroja Sumerags.
Piemēram, vīriešu balss galvenokārt ir dobjāka un zemāka, jo tiem ir lielāki trahejas un lielo bronhu tilpumi. Tāpat jāņem vērā, ka cilvēks aug un dzīves laikā šie tilpumi palielinās, līdz ar to arī balss mainās. Tāpēc katram ir sava – unikāla balss, Sumerags norādīja.
“Turklāt mēs runājam tagad tikai par fizioloģiskajiem aspektiem, bet katra cilvēka uztvere, iztēle, atmiņa un dažādi psihiski rīki ir pavisam unikāli un atšķirīgi no citu cilvēku iedarbīgajiem aspektiem, kas arī ietekmē balss krāsu, intonāciju, toni, modulāciju, arī intensitāti –
ne tikai mūsu fizioloģija, bet arī mūsu psihe lielā mērā ir saistīta ar balss skanējumu,” uzsvēra Daudziņa.
Viņai piekrita Sumerags, apliecinot, ka emocijas ļoti maina balss krāsu un arī spējas. Pat profesionāliem dziedātājiem paaugstināts stress un slodze var ietekmēt un nereti arī ietekmē balss skanējumu.
“Emocionālā sastāvdaļa ir ļoti svarīga,” uzsvēra Sumerags, skaidrojot, ka savulaik, strādājot operas aizkulisēs, viņam kā ārstam bija svarīgi dziedātājam, kuram, kā nākas, neskanēja balss, pateikt arī kādu uzmundrinošu vārdu, jo emocionālais lādiņš palīdz.
Balsi cilvēka organismā primāri veido divas balssaites, kas saslēdzas kopā un, gaisam virzoties caur šo balss spraugu, tiek ievibrētas. Tā veidojas balss pamattonis, un tas savukārt ievibrē visus mūsu organisma tilpumus.
“Šie visi tilpumi tad veido virstoņus, tāpēc ir tā, ja cilvēks izmanto šos dobumus kā rezonatorus un veido obertoņu vai virstoņu pilnu skanējumu, tad tā mums skaitās tāda bagātīga, krāsaina balss, un to dzird arī pēdējā rindā teātrī, lai arī tas dziedātājs dzied klusu,” skaidroja Sumerags.
Viņš atklāja, ka mūsdienu medicīnas iespējas pat ļauj izmērīt šos virstoņus un noskaidrot, cik daudz to ir. Jo vairāk virstoņu, jo skaistāka un pilnīgāka ir balss. Atrast šos virstoņus un izmantot tos nav vienkārši, ne visiem tas izdodas, piemēram, mācoties Mūzikas Akadēmijā. Katram tas ir individuāls process, un nereti tas prasa lielu daļu dzīves un garas stundas.
“Zinātnē ir bijuši daudz mēģinājumu formulēt to skaņas fenomenu un kā vispār nomērīt to skaņas pilnīgumu, skaistumu, pilnskanīgumu, virstoņu kuplumu. Tad viens no zinātniekiem bija teicis, ka varētu mēģināt balsi dalīt Monro – tā kā pēc Merilinas Monro. Cilvēka balsij piešķirt vērtējumu – divi Monro, četri Monro. Protams, visi saprata, ka tas ir absurds. To nav iespējams nekādi nomērīt,” atzina Daudziņa.
Balss ir cilvēka neredzamā daļa. Tas nav muskulis, ko var apzināti trenēt. Tas ir vesels muskuļu, orgānu darbības, mūsu uztveres un gribas akts. Līdzīgi kā smaids, žests vai solis.
