Universālo analīžu nav
Bieži vien, dodoties pie ārstiem ar kādiem simptomiem, pirmais, kas pacientam jādara – jāveic asins analīzes. Pilna asins aina – vai tās tiešām ir analīzes, kas ļauj mediķiem lasīt mūs kā atvērtu grāmatu?
“Visām analīzēm ir mērķis. Ar katru mēģinām kaut ko analizēt, taču nav tādas universālas analīzes, kas pasaka visu – tu esi vesels absolūti,” uzsvēra Orelāne.
Ārste norādīja, ka var būt gadījumi, kad pacientam veiktās analīzes ir absolūti normālas, bet reālajā situācijā viņš ir smagi slims, piemēram, ar kādu onkoloģisku saslimšanu. Tāda situācija mēdz rasties, jo, lai šo slimību diagnosticētu, analīzes jāveic uz ļoti specifiskiem onkomarķieriem.
“Pilna asins aina atspoguļo mūsu reālo ikdienu, to, kas ir mūsu pamatfunkcijās, – skābekļa patēriņš, vielmaiņa, aktivitātes līmenis, atbilde uz infekciju.
Bet atceramies, ka pilna asinsaina principā neatspoguļo iekšējo orgānu darbību un funkcijas,” skaidroja Orelāne.
Lai izvērtētu iekšējo orgānu darbību un funkcijas, jāveic bioķīmiskās analīzes, no kurām katra analīze atbild par konkrēto orgānu vai par konkrētu tā funkciju.
“Nav tā, ka mēs varam nozīmēt vienu analīzi un uzreiz visu redzēsim,” uzsvēra Orelāne.
Kas ir bioloģiskie paraugi?
Lai pacienta diagnozi būtu iespējams noteikt pēc iespējas precīzāk un ātrāk, talkā nāk dažādu bioloģisko paraugu analīzes.
Bioloģiskie paraugi ir visi paraugi, kurus var iegūt no cilvēka – asinis, urīns, fēces, krēpas, siekalas, dažādas uztriepes un citi.
Storoženko skaidroja, ka visos šajos paraugos atrodamas vielas, kuras norāda uz to, kā konkrētais orgāns funkcionē.
“Piemēram, aknas sastāv no šūnām, kuru nosaukums ir hepatocīti. Hepatocītos notiek, piemēram, dažādu fermentu sintēze, kas ir vajadzīgi tālāko funkciju pildīšanai. Bet tad, kad notiek hepatocīta bojājums, piemēram, toksiskas vielas vai vīrusu ietekmē, šie fermenti pastiprināti izdalās no bojātā hepatocīta un nonāk asinīs,” skaidroja Storoženko.
Līdz ar to, ja ierasti, piemēram, ALAT (fermenta alanīnaminotransferāzes) koncentrācija asinīs ir pavisam neliela, hepatocīta bojājumu rezultātā tā var palielināties pat tūkstošiem reižu. Ārsts konkrētajās analīzēs to uzreiz redz. Līdzīgs princips attiecas arī uz citiem orgāniem un analīzēm.
Ar analīzēm var nebūt gana
Vienlaikus Orelāne uzsvēra, ka diagnozes noteikšanai kalpo vairāki diagnostiskie kritēriji, un analīzes ir tikai viens no tiem.
“Mēs bieži vien izmantojam dažādu šķidrumu analīzes, bet diagnozes veidošana ir kā puzle. Mēs izmantojam arī citas izmeklēšanas metodes. Piemēram, ja atrodam kādas izmaiņas aknu darbībā, tad nākamais, ko gribam redzēt, ir, kāda tā akna izskatās,” skaidroja Orelāne.
Līdz ar to analīzēm papildus klāt nāk ultrasonogrāfija, magnētiskā rezonanse vai datortomogrāfija. Ja problēmas ir ar sirdi, tad tie ir arī funkcionālie izmeklējumi – elektrokardiogramma vai ehokardiogramma.
“Mēs liekam kopā gan analīzes, gan attēlu diagnostiku, gan arī klīniskās izmaiņas jeb pacienta sajūtas.
Pieņemsim, lai runātu par pilnu skrīningu nieru saslimšanām, ir jābūt asins analīzēm, urīna analīzēm un ultrasonogrāfijai, un tikai pēc visiem šiem rezultātiem liekam mozaīku kopā un skatāmies, ko tad mēs varam secināt – vai nieres darbojas bez traucējumiem, vai tomēr ir traucējumi,” skaidroja Orelāne.
Ārste minēja vēl vienu piemēru, kad ar analīzēm nebūs līdzēts – epilepsija. Tai nav laboratorisko analīžu, ir tikai funkcionālie izmeklējumi, kas nosaka, vai pacientam ir epilepsija.
“Tāpēc nav gluži pareizi domāt, ka analīzes pasaka pilnīgi visu. Tā diemžēl nav.
Bet ļoti bieži analīzes ir tās, kas vai nu sāk vedināt uz domu par patoloģiju, vai arī tad, kad jau domā par patoloģiju, nozīmē ļoti specifiskas analīzes un atnāk apstiprinājums diagnozei,” skaidroja Orelāne.
Arī šādas situācijas nav retums. Tā notiek, piemēram, miokarda infarkta diagnostikā. Klīniski redzams, ka cilvēkam ir ļoti slikti, ir novērojami sirdsdarbības traucējumi, taču elektrokardiogrāfiski izmaiņu var nebūt, bet tās nav specifiskas. Tad rādītājs, kas 100% apstiprina miokarda infarktu, ir laboratoriska analīze – troponīns, skaidroja ārste.
Galavārdu vienmēr saka ārsts
Lai gan cilvēku ikdienā jau pastāvīgu lomu ir ieņēmušas tehnoloģijas, internets un nu jau pat arī mākslīgais intelekts, Orelāne uzsvēra, ka vismaz vēl šobrīd vienīgais, kas spēj salikt visu šo puzli un norādīt uz konkrētu diagnozi, tomēr ir ārsts.
“Es bieži saskaros ar to, ka cilvēki paši veic analīzes, jo tas ir iespējams. Tad viņi redz rezultātus, nākamais solis ir informācija internetā, un tad ir “diagnozes”,” stāstīja Orelāne.
Vēlāk, kad šie cilvēki ar pašu uzliktajām diagnozēm iepazīstina ārsti, gandrīz vienmēr izrādās, ka atradumi ir diezgan tālu no patiesības.
“Tāpēc es vienmēr saku, ka tas, kas saka pēdējais, ir ārsts. Arī pie onkoloģiskiem procesiem tas būs onkologs, kurš patiešām pateiks – jā, jums ir vai jums nav. Tāpēc, lai kā tur arī nebūtu, šobrīd ārsts mums vēl paliek pats galvenais,” uzsvēra Orelāne.
