Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) vadošais pētnieks Aleksejs Zolotarjovs laboratorijā rāda nelielu, bet ļoti smagu alumīnija kasti ar stiklu priekšpusē, caur kuru redzamas tajā iemontētās mikroshēmas un kamera. Tā ir pētnieku izveidotā pilnībā automatizēta zemūdens optiskās spektroskopijas sistēma, kas ar augstu precizitāti mēra ūdens kvalitāti. Patlaban šādi mērījumi jāveic, ņemot ūdens paraugus un nogādājot tos laboratorijās, kas ir laikietilpīgs process. Taču jaunā iekārta rezultātu ļaus iegūt pāris dienu laikā.
“Liekot iekārtu ūdenī, mēs veicam spektroskopijas analīzes. Protams, eksistē iekārtas, kuras izmanto līdzīgas metodes, bet neviena no tām nemēra visu spektru redzamajā un ultravioletajā gaismā. Un šī ir tā novitāte tieši dzelžos jeb iekārtā iekšā. Gala lietotājam nav kapacitātes, lai veiktu kādu spektru analīzi vai skatītos uz grafikiem, literatūru un izpētītu, kā tur un kādas līknes jāskatās. Tāpēc mēs ieguldījām ļoti daudz laika, lai automatizētu to procesu, lai izveidotu algoritmus, lai gala lietotājs izmantotu to tehnoloģiju, ko mēs izveidojām no zinātnes, bet dabūtu tikai viņam interesantos datus. Tas, ko mēs neredzam šajā diezgan smagajā alumīnija kastē, ir, ka iekšā tur ir datori un ļoti daudz elektronikas, kas nodrošina to odziņu, kura noteikti mums palīdzēs, arī attīstot iekārtu citās industrijās,” skaidroja Zolotarjovs.
Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta vadošais pētnieks Aleksejs Zolotarjovs Foto: Latvijas Universitāte
Jau šobrīd pētnieki redz vismaz trīs industrijas, kurās “Spectromarine” iekārta būtu īpaši noderīga. Pirmkārt, ūdens kvalitātes kontrolei lielajās zivju audzētavās. Tāpat iekārtu var izmantot arī desalinācijā jeb sālsūdens attīrīšanā, lai nodrošinātu ūdens filtru aizsardzību no pārmērīgā piesārņojuma. Savukārt Latvijā īpaši aktuāls šīs nelielās ierīces pielietojums ir tieši vides izpētē.
“Baltijas jūra ir viena no piesārņotākajām jūrām pasaulē un, zinot piesārņojuma avotus, var pieņemt pareizos lēmumus. Un ar [vides aizsardzības] industriju mums šī tehnoloģija būs izmantota vienā no “Interreg” projektiem, kur sensori būs izvietoti sešos ezeros Latvijā un Lietuvā ar tiešsaistes datu piekļuvi. Respektīvi, scenārijs ir tāds – ja pilsētas teritorijā atrodas ezers, tas var tikt piesārņots ļoti ātri, cilvēki grib peldēties un izbaudīt vasaras laiku, bet negrib arī bojāt savu veselību. Viņi var atnākt pie ezera, noskanēt QR kodu un apskatīties vēsturiskos un reālā laika datus no šī ezera,” ierīces pielietošanu dzīvē paskaidroja pētnieks.
Eksistē arī līdzīgas tehnoloģijas, bet ne tik augstā gatavības līmenī kā Latvijā izveidotais ūdens sensora prototips, kas jau tiek testēts Spānijā, Saūda Arābijā un ASV.
Būtisku ieguldījumu šajā un citos institūta pētnieku darbos sniedzis nupat noslēgtais vērienīgais “CAMART2” projekts. Tā rezultātā institūta apgrozījums trīskāršojies (no 3 līdz 9 miljoniem eiro gadā), bet starptautisko projektu piesaiste pieaugusi vairāk nekā pieckārt, pastāstīja LU Cietvielu fizikas institūta direktors Andris Anspoks.
“”CAMART2” ir projekts, kur Eiropas Komisija dod naudu institūta kapacitātes būvēšanai un vienlaicīgi pieprasa, lai Latvijas valdība līdzfinansē ar savu naudu, kas ir domāta infrastruktūras attīstībai. Mūsu veiksmes atslēga ir tā, ka šīs naudas sastapās uzreiz. Līdz “CAMART2″ sākumam mums bija viens līdz divi patenti gadā reģistrēti un, kad mēs sākām, mums šis skaitlis ir 9, 11, 11 pēdējos gadus, jo inovāciju sistemātiska attīstība ir process, kurš nevar rasties pats no sevis, mēs to radījām. Bet ir, protams, arī tāds secinājums, ka sarunai ar industriju un industrijai ar zinātni jānotiek nepārtraukti. Tas ir pasākums, pie kā tev jāstrādā visu laiku, katru gadu, un tāpēc liela nozīme ir tādām ilgtermiņa investīcijām, kas veido šādus dialogus,” stāstīja Anspoks.
Astoņu gadu laikā institūtā investēts Eiropas un valsts finansējums vairāk nekā 30 miljonu eiro apmērā, lai transformētu to par starptautisku kompetences centru fotonikas, viedo materiālu un tehnoloģiju jomās.
