Mūsu planētas Zemes pavadonis Mēness ir tik ierasts objekts debesīs, ka ir grūti iztēloties, kāda ainava debess jumā pavērtos bez tā, un ir viegli iztēloties, ka Mēness ir kaut kas unikāls, taču Saules sistēmā ir vēl daudzas citas planētas, kurām arī ir savi pavadoņi, kas tiek iedalīti vienā kategorijā ar Mēnesi.
“Galvenā lielā līdzība ir, ka šie visi pavadoņi riņķo ap centrālo objektu, tātad ap savu planētu. Reizēm ap Zemi ir novērojami tā saucamie kvazi-pavadoņi, kuri izskatās, ka it kā riņķo ap Zemi, jo viņi dažkārt atrodas mums kaut kur tuvumā, bet patiesībā centrālais objekts, ap kuru tie riņķo, ir Saule. Līdz ar to tos tā arī sauc – kvazi-pavadoņi, puspavadoņi,” skaidroja Gintere.
Tikmēr planētas pavadoņi, tostarp Mēness, riņķo ap konkrētās planētas gravitācijas lauku un turas tā ietvaros, nenovirzoties no tā prom, jo pavadoņa gravitācijas centrs ir konkrētā planēta. Tas visiem pavadoņiem ir vienojošais elements, taču izskata ziņā tie var būt ļoti dažādi.
“Pavadoņiem obligāti nav jābūt apaļiem kā mūsu Mēnesim. Mēs zinām, ka Saturnam, Jupiteram un tālajām planētām ļoti daudzi pavadoņi ir neregulāras formas. Tam pašam Marsam abi divi pavadoņi vairāk atgādina asteroīdus.
Tā kā nav svarīgs izskats šajā gadījumā, arī izmērs nav svarīgs, ir svarīgs tikai fakts, ka objekta centrālais gravitācijas objekts ir pati planēta,” skaidroja Gintere.
Nosacījumi, lai planētai būtu savs pavadonis, ir vairāki. Pirmkārt, tas atkarīgs no tā, kur planēta veidojusies.
“Ja planēta veidojas ļoti tuvu zvaigznei, pati planēta jau būs savākusi materiālu, zvaigzne būs savākusi materiālu, un tajā brīdī, kad zvaigzne sāk kļūt par reālu zvaigzni, tātad ar ļoti spēcīgu starojumu un zvaigznes vēju, šis vējš pūš prom daļiņas no iekšējās zonas, kas mums būtu Merkurs, Venēra, Zeme un varbūt pat arī Marss, un šī zona ir visai tīra,” norādīja Gintere.
Līdz ar to šajā iekšējā zonā ap zvaigzni var nebūt pietiekama materiāla, no kā izveidoties pavadoņiem. Visticamāk, tāda situācija bijusi Merkura un Venēras gadījumā, jo šīm planētām savu dabisko pavadoņu nemaz nav.
“Visticamāk, kad piedzima Saule, kad tā kļuva par zvaigzni, visu šo materiālu aizpūta prom.
Iespējams, arī Zemei nebūtu sava pavadoņa, ja nebūtu liktenīgās sadursmes ar Marsa izmēra planētu pašos pirmsākumos, kas šobrīd tiek uzskatīta par tādu vadošo hipotēzi, kā veidojās Mēness,” skaidroja Gintere.
Tātad Mēness Saules sistēmā sākotnēji bijis kā planētas aizmetnis, bet, saduroties ar Zemi, daļa tā masas palika iekšā Zemē, daļa orbītā. Orbītā klejojošā masa pamazām laika gaitā apvienojās, izveidojot Mēnesi.
“Savukārt Marsa gadījumā ir tā, ka Marss, visticamāk, savus pavadoņus ir vienkārši nospēris no salīdzinoši tuvu esošās asteroīdu joslas. Tā kā tuvāk zvaigznei pavadoņiem ir daudz grūtāk izveidoties nekā tālāk. Kā mēs redzam, aiz asteroīdu joslas, kur sākas lielās jeb gāzu planētas, tur jau šīm planētām pavadoņu skaits ir mērāms desmitos un pat simtos,” norādīja Gintere.
Protams, pavadoņu nozagšana jeb noķeršana ir atkarīga no daudziem faktoriem, arī no tā, cik spēcīga ir planētas gravitācija, cik spēcīgi tā var garām lidojošo objektu nobremzēt un ievilkt savā orbītā.
“Tik vienkārši, protams, tas tā nav, ka piebrauca klāt un sāka pēkšņi riņķot apkārt. Droši vien, ka tas notiek vairākās iterācijās, kamēr pavadonis tiešām kļūst par stabilu pavadoni,” pauda Gintere.
Tas ir vieglāk izdarāms tad, kad planētu sistēmas vēl tikai veidojas, kad planētu un citu materiālu orbītas vēl nav stabilas. Tad ir pilnīgi normāli, ka ceļojoši objekti, kas ir nestabilās un ļoti izstieptās orbītās, pienākot pietiekami tuvu kādai planētai, tiek ierauti planētas orbītā un kļūst par pavadoni.
“Jupitera gadījumā mēs diezgan bieži esam novērojuši, ka Jupiters pie sevis ievelk iekšā. Tas objekts vairs pat nekļūst par pavadoni, bet tās planētas gravitācija ir tik liela, tik spēcīga, ka principā mēs redzam, ka Jupiters var pie sevis pievilkt. Tātad, ja objekts nonāk pietiekamā attālumā, kurā sāk darboties Jupitera gravitācija, kas ir spēcīgāka nekā Saules gravitācija, piemēram, tad katrā ziņā var izdoties un Jupiters var tikt pie jauna pavadoņa,” skaidroja Gintere.
Jupiteram pavadoņu ir ap 90. Tikmēr šobrīd vislielākais zināmais pavadoņu skaits ir Saturnam – 145. Turklāt, iespējams, šis skaits tikai turpinās augt, vērtēja Gintere.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
