ĪSUMĀ:
Pusmūžs – sastapšanās ar novecošanos
Lai gan dažādos avotos šie skaitļi mēdz mazliet mainīties vai nedaudz pavirzīties uz priekšu vai atpakaļ, šobrīd galvenās socioloģijas teorijas runā par to, ka par pusmūžu ir uzskatāms vecumposms no 40 līdz 65.
“Būt pusmūžā nav viegli. Visticamāk, tas ir ļoti grūti, bet arī ļoti individuāli. Vienlaikus ir kaut kādas noteiktas likumsakarības, kas ir ļoti izteiktas un kopīgas. Pusmūžs nozīmē sastapšanos ar novecošanos. Mēs bieži vien negribam par to neko zināt, bet tā ir sastapšanās, un tad mēs spirināmies turp un atpakaļ, un visādi domājam par to dzīves viduspāreju un otro jaunību, un trešo pavasari,” stāstīja Lulle.
Svarīgi lietas saukt īstajos vārdos, jo sastapšanās ar novecošanos ir ārkārtīgi svarīga ne tikai personīgi un psiholoģiski, bet arī sabiedrības līmenī, pauda profesore.
Klausies arī raidierakstu!
Par novecošanu un dzīvi pusmūžā klausies jauno “LSMnīcas” raidierakstu sēriju “Uz visiem 100 pēc 40”. To atradīsi lielākajās straumēšanas vietnēs: “Spotify”, “Apple Podcasts”, “YouTube”, kā arī portālā LSM.lv un “REplay.lv”!
Ja audio nav tavs iecienītākais formāts, ienāc LSM.lv un izlasi rakstus, kur būsim apkopojuši būtiskāko raidieraksta sērijās izskanējušo!
“Praktiski nav tādu zinātnisku instrumentu, kā izskaidrot šo situāciju, kad mēs esam pusmūžā un kā mēs tad rīkojamies, kā mēs apdzīvojam telpu, kā mēs lietojam laiku, jo cilvēku ģeogrāfijā svarīgs ir laiks un telpa kopā. Tas, kā cilvēki ar maziem bērniem lieto laiku un telpu, ir ļoti atšķirīgs no tā, kā to lieto cilvēki pusmūžā, bet mēs par to praktiski neko nezinām,” norādīja Lulle.
Ik pa laikam pavīd idejas par to, ka būtiski trūkst deju vai satikšanās vietu cilvēkiem virs 40 un 50, kur vienkārši satikties, izklaidēties, kavēt laiku un justies brīvi. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ iedzīvotāji pusmūžā mēdz aktīvi migrēt.
“Es nevarēju nepamanīt, ka tie, kuri aizbrauca tūlīt pēc Eiropas Savienības paplašināšanās, nebija tikai jauni cilvēki. Ļoti daudzi cilvēki brauca prom pusmūžā. Bet praktiski neeksistēja tādas migrācijas integrācijas teorijas vai prakses, kas būtu vērstas uz cilvēkiem pusmūžā, tādu praktiski nav, jo viņi citādāk apdzīvo telpu un citādāk lieto laiku, un citādāk mācās valodu,” stāstīja Lulle.
Dažādība ir bagātība
Lai arī neapšaubāmi izaicinājumus cilvēki piedzīvo pilnīgi visos vecumposmos un pusmūžā tie nav jāpārspīlē vai jāizceļ, tomēr ir svarīgi aizpildīt šo zināšanu tukšumu par cilvēku dzīves gaitu un konkrētiem vecumposmiem, par kuriem mūsu sabiedrībā tiek runāts salīdzinoši maz, skaidroja pētniece.
“Mana interese sākās diezgan lielā mērā ar to, ka latvieši, kurus es intervēju un pazīstu jau daudzus gadus, aizbrauca uz Lielbritāniju, un viņi sāka ļoti brīvi pieminēt vārdu menopauze intervijās. Ne tikai sievietes, bet arī vīrieši. Bija viens vīrietis, ko es intervēju, viņš stāstīja par pārtikas piedevām, ko viņš lieto, un sastapšanos ar veselības problēmām, un viņš man paprasīja – cik tev ir gadu? Tev jau ir jāgatavojas menopauzei! Es jutos tik neērti – kā viņš tā varēja man pateikt? Pēc tam es domāju – hei, man ir jāpasēž ar to neērtumu un jāsaprot, kāpēc es sajutos tajā pirmajā brīdī tik neērti,” stāstīja Lulle.
Lai gan tāpat kā citi pusmūža izaicinājumi, arī menopauze katrai sievietei var būt ļoti individuāls process, profesore pamanījusi vienu kopīgu iezīmi, kas atkal un atkal atkārtojas, un tā ir – nerunāt par to, jo nav taču “tik” grūti, jo ir taču lietas, kas ir grūtākas.
“Tam es atkal nevaru piekrist, jo dažādība ir bagātība, un jo mēs vairāk zināsim, ka cilvēks man līdzās var justies pavisam atšķirīgi no manis, jo mēs paši būsim bagātāki,” uzsvēra Lulle.
Pasaule vēl nekad nav bijusi tik veca
Pašreizējā paaudze, kas šobrīd ir pusmūža vecumā, nereti grāmatās un dažādās pētnieciskās publikācijās tiek saukta par sendviču vai burgeru paaudzi, jo tā atrodas it kā iespiesta pa vidu starp vairākām būtiskām dzīves lomām.
No vienas puses, pusmūžs ir laiks, kad vēl joprojām jārūpējas par saviem bērniem. No otras puses, arvien vairāk uzmanības sāk prasīt rūpes par saviem vecākiem. Nevar aizmirst, ka tam visam pa vidu vēl arī jāturpina strādāt.
“Vienmēr ir bijušas rūpes par bērniem un vecākiem. Tas, kas ir atšķirīgi šobrīd, ir tas, ka tomēr Latvijas un Eiropas mērogā sabiedrības novecošanās ir bezprecedenta – cik daudz ir vecu cilvēku. Pasaule tik veca nekad nav bijusi, turklāt dzīves ilgums palielinās.
Tas, ka cilvēki dzīvo ilgāk un bērni dzimst vēlāk, ir svarīgs aspekts. Bet ārkārtīgi svarīgs faktors, kāpēc ar visiem šiem posmiem var būt grūti, ir tās pašlimitējošās un pašuzliktās važas, kas ir vairāk kultūras un ideoloģiskas važas, ka mums viss ir jāvar. Latvijas un vispār postpadomju sabiedrībās pusmūža cilvēki ir ļoti īpaša paaudze šobrīd, jo viņi piedzima Padomju Savienības laikā,” norādīja Lulle.
Tas nozīmē, ka liela daļa šīs paaudzes cilvēku uzsāka izglītības ceļu vienā sistēmā, bet pēc tam veidoja karjeru un dzīvi pavisam citos, jaunos apstākļos. Tas, protams, radīja zināmas grūtības un pakļāva šo paaudzi lielākai sociālajai nevienlīdzībai.
“Līdz ar to šiem cilvēkiem ir ļoti liels sociālais stress – ko es esmu sasniedzis? Ja dzīves vidusposms ir atskaite, vai es esmu pietiekami sasniedzis karjerā? Vai man ir mājoklis? Vai man ir viss, ko vajag? Neizbēgami, kā mēs redzam arī pēc Latvijas statistikas, Latvijā cilvēkiem pusmūžā ir arī ļoti slikta veselība, stipri ātri jau pēc 50 tie veselīgie gadi mazinās. Daudziem jau ir hroniskas slimības. Sastapšanās ar hroniskām veselības kaitēm ir ārkārtīgi nopietns jautājums. Sanāk tas viss kopā, plus vēl tie mazie bērni vai pusaudži, kā nu kuram, un tad ir vecāki… Te ir tā neoliberālā ideoloģija jeb kultūra, ka man viss ir jāvar. Tur ir tās vislielākās grūtības, ka ir par daudz tajā burgerā,” skaidroja Lulle.
Ir labi nevarēt
Profesore uzsvēra, ka cilvēkiem pusmūžā ir svarīgi atgādināt: ir labi nevarēt; ir labi nepārstrādāties; ir labi necelties sešos no rīta, ja tam nav iemesla un tas nerada prieku.
Pētniece arī skaidroja – lai arī ne visiem, tomēr daļa cilvēku vidusposmā nežēlīgi sastopas ar to, ka daudz kas reiz dzīvē svarīgais bija māņi. “Visas tās ideoloģijas, ka tev visiem nagiem jābūt nolakotiem un matiem ir jābūt sataisītiem, bērniem ir jābūt “tip-top” un izvadātiem uz visiem pulciņiem, pati tu nekad neesi slima, nekad neesi nogurusi, vispār neguli… Tā ir tā skarbā sastapšanās, ka tie bija māņi un ne tikai māņi, bet ļoti kaitīgi māņi, ka tas ir nodarījis pāri, ka mēs esam aizņēmušies jau it kā no savas nākotnes tajā fiziskajā veselībā.
Ar to dzīves vidusposms ir svarīgs, ka mēs saskaramies ar šo skarbo atziņu, ka tā nebija pareizi,” norādīja Lulle.
Profesore ieteica uz pusmūžu palūkoties kā laiku, kad ļoti skaidri sev pašam jāatbild – vai nu es nolaižu ragus dūņās un kļūstu par nīgru, cinisku cilvēku, vai arī es skatos uz dzīvi ar atvērtu sirdi un ziņkārību, kas notiks tālāk, kā es novecošu.
Sabiedrības līmenī tikmēr vairāk jādomā par sociālo nodrošinājumu un atbalstu šajā vecumposmā. Tas nozīmē arī atbalstu, kas attiecas uz senioru cieņpilnu aprūpi, lai tas viss nav jānes uz pusmūža cilvēku pleciem, atzina Lulle.
Par svarīgo pusmūžā – klausies raidierakstu un lasi rakstus
Vairāk
