Mūzikas pasaulē ir visai daudz personību, kuras zināmas ne tikai ar savu radīto mūziku, bet arī ar vēl kādu neparastu īpašību, kas šiem cilvēkiem piemitusi, un tā ir sinestēzija – spēja redzēt mūziku krāsās, bet krāsas dzirdēt skaņās. Turklāt tie nebūt nav vienīgie sinestēzijas veidi.
Sinestēzija kā iedvesmas avots ir kalpojusi, piemēram, tādiem komponistiem kā Olivjē Mesiāns, Ģērģs Ligeti, Mikalojs Konstantīns Čurļonis. Tā piemitusi arī latviešu komponistiem Jānim Ivanovam, Ādolfam Skultem. Sinestēzija noder arī mūsu laika komponistiem, bet, protams, tā nav tikai uz māksliniekiem attiecināma īpašība.
“Patiesībā tas ir neiroloģisks fenomens, turklāt iedzimts, kā pētījumi rāda. Aktuālie pētījumi tagad notiek arī neiroloģiskajā jomā, kad skata tieši smadzeņu darbību un smadzeņu aktivitāti pie noteiktiem stimuliem vai uzdevumiem, kas provocē vai izraisa šo sinestēziju.
Sinestēzija, vienkārši runājot, ir tādas pastiprinātas saistības starp dažādiem maņu apstrādes laukiem, kas nav tipiski vidusmēra populācijā, bet kas piemīt daļai no cilvēkiem,” skaidroja Umbraško.
Par sinestēziju kā atsevišķu jēdzienu pētnieki sākuši runāt jau 19. gadsimtā, aprakstot individuālus gadījumus. Šis fenomens ir zināms sen, tas nav nekas jauns vai jaunatklāts, bet, laikam ejot, skatījums uz to ir mainījies.
“Pašreiz tas jau ir tādā nopietnā pētniecības laukā. Līdz tam tas tika saistīts ar dažādiem traucējumiem, ezotēriku vai ko līdzīgu,” atzina Umbraško.
Mūsdienās secināts, ka sinestēzija ir unikāla spēja, maņu kopdarbs, kas piemīt tikai retajam. Pētījumi liecina, tikai apmēram no diviem līdz četriem procentiem populācijas, atklāja Umbraško.
“Sinestēzija varētu tikt definēta kā process, kad vienas maņas aktivizācija izraisa kaut kādu reakciju arī citas maņas domēnā. Piemēram, kad mēs dzirdam skaņu, mums parādās kāda krāsa vai mēs sajūtam kādu smaržu. Būtībā tas nozīmē, ka viena maņa mums izsauc reakciju arī citās maņu jomās,” skaidroja Zariņa.
Sinestēzijas gadījumā aktivācija notiek abos smadzeņu reģionos, kas atbild par konkrētajām maņām, piemēram, gan vizuālās apstrādes, gan audiālās apstrādes reģionos. Ir daudz un dažādu sinestēzijas veidu, bet visvairāk pētītā ir tieši valodas – krāsu sinestēzija.
“Citas tipiskās varētu vēl būt skaņa – forma, smarža – skaņa, tauste – krāsa. Ir cilvēki, kuri redzot pieskārienu, sajūt šo pieskārienu uz sevis. To veidu ir tiešām daudz, tos nevar uzskaitīt. Cits veids, kā iedalīt šīs dažādās sinestēzijas, ir, – vai nu tā sinestēzija tiek projicēta uz ārējo pasauli, kad realitātē mēs tiešām redzam kaut kādas krāsas, kāds varbūt tiešām dzird kādas skaņas vai sajūt garšu mutē. Vai arī mēs asociatīvi sajūtam – mums rodas asociācija un prātā notiek šis saistījums,” norādīja Zariņa.
Sinestēzija nav nedz slimība, nedz kāda neirāla nepilnība, uzsvēra pētniece. Tā vienkārši ir papildu spēja vai maņa un nekādā veidā neietekmē cilvēka veselību.
Ir vairākas teorijas, kas skaidro sinestēziju. Joprojām nav pieņemta viena konkrēta. Viena no teorijām, kas pastāv, ir, ka visi cilvēki piedzimst ar sintestēzijas spēju, taču attīstības gaitā maņu reģioni smadzenēs attālinās un sinestēzija izzūd. Sinestētiem, iespējams, šis process notiek citādāk. Vēl cita teorija pauž varbūtību, ka sinestēziju nemaz nenosaka šo maņu reģionu savienojumi smadzenēs, bet gan veids, kā tiek nodrošināts informācijas apmaiņas process starp tiem.
Pētnieki par šo fenomenu joprojām diskutē, un neviena no teorijām nav akmenī kalta. Noteikts gan ir tas, ka lielu lomu sinestēzijas esamībā spēlē iedzimtība, jo tā, kā izpētīts, bieži tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Zināms arī, ka sinestēzija sešas reizes biežāk izpaužas sievietēm nekā vīriešiem, kā arī kreiļiem, nevis labročiem.
“Jā, ir vēlme noskaidrot kādu noteiktu gēnu, kas varētu būt saistīts ar sinestēziju. Pašlaik vēl nav pārliecinošu rezultātu, bet ir pētījumi, kas skatās tieši tās ģimenes, kurās, piemēram, trijās paaudzēs ir vērojama sinestēzija, un mēģina saprast, kas varētu būt gēnu kombinācija, kas varētu to paredzēt. Šobrīd gan vēl nav tādas lielas skaidrības, jo sinestēzijas veidu ir ļoti daudz, un tie var izpausties arī individuāli. Līdz ar to darbs tur vēl ir priekšā,” atzina Umbraško.
