“Kā cilvēks iet mežā, un kā tas var palīdzēt mums risināt dažādas problēmas. Un mēs redzam, ka var. Vienkārši tās problēmas nav ietērptas vienkāršā valodā.” Caur gadu tūkstošiem izkoptā tradīcija – mežā lasīt dabas veltes – var atrisināt sociālās, personīgās, ekonomiskās un dabas problēmas. Tā saka Miķelis Grīviņš, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors. Šis amats viņam ļauj visu darbu veltīt pētījumiem, lekcijas studentiem nepasniedzot.
Par savvaļas produktiem pētījumus aizsāka 2012. gadā, kad vietējie zinātnieki pievērsās pārtikas sagādes ķēdēm, tajās novērojot, ka ekonomiskās pēckrīzes laikā iedzīvotāji ļoti aktīvi pārdod mellenes.
“Mēs secinājām, ka tā melleņu vākšana ir stipri, stipri vien lielāka, nekā varētu domāt, un ka tie apjomi, kas tiek iznesti, ir stipri augstāki. Tad mēs varam apskatīties, kādu iespaidu tas atstāj uz kopienu. Mums ir ļoti interesanti rezultāti, jo principā tā sagādes ķēde starp lauksaimniecību un savvaļas produktiem nav ļoti atšķirīga pēc tā mirkļa, kad tu dabū produktu. Ja tev ir lauksaimniecība, tad tev ir skaidra saimniecība, kur iet skatīties, kā tas ir izaudzis, kas tur noticis. Ja tev tās nav, tad tas notiek kaut kur mežā un neviens neredz. Bet tieši tā neredzamā daļa ir tā, kas ļoti pamatīgi maina, kā prakse saistās ar kopienu. Ja to visu redz, tad valsts to var viegli regulēt. Ja to neviens neredz, tad kopienai jāsāk regulēt. Un tas nozīmē, ka kopienai parādās pilnīgi jaunas funkcijas, kuras līdz šim viņa varbūt nav sapratusi, kā veikt, bet arī viņai parādās jaunas iespējas,” stāsta RSU pētnieks.
Intervējot vairāk nekā 100 cilvēku un aptuveni tikpat vietējo komersantu, kas savvaļas produktus pārstrādā un pārdod, secināts, ka Latvijā pēdējo gadu laikā, piemēram, lasīt sēnes iedzīvotājiem vairs nav prioritāte.
Respondenti atzinuši, ka vēl nesen vākuši daudzveidīgas sēnes, bet pēdējā laikā priekšroku dodot viegli atpazīstamām un vienkārši pagatavojamām.
“Cilvēkiem ir jādomā vairāk par vidi. Viņiem ir jāsadzīvo tuvāk ar vidi, jo mēs zinām, ka ir vesela kaudze izaicinājumu, kas iet kopsolī ar to, ka vide un daba mainās apkārt. Ilgtermiņā meklējam veidus, kā palīdzēt cilvēkiem sasaistīties atpakaļ ar dabu, lai radītu kaut kādu atbildību par to. Tā [savvaļas augu] vākšana ir ļoti skaidrs ceļš, kā cilvēkam mazināt bailes no tā, kas ir. Ja tu ej mežā un ja tu uzturies pie kokiem, tajā brīdī, kad tu redzi kaut ko, tad tu varbūt arī vairāk jūties atbildīgs par to un tad tev vieglāk saprast, kāpēc tu kaut ko nedari savā ikdienā vai tu pieņem lēmumu: “Es braukšu ar riteni vai arī – es ēdīšu kaut ko citu”, jo tu vienkārši saproti, kādas sekas tas var atstāt uz to vietu, uz kuru tu ikdienā ej,” spriež Grīviņš.
RSU pētnieks, tenūrprofesors Miķelis Grīviņš Foto: RSU
Runājot ar iedzīvotājiem, pētnieki cer sākt diskusijas par citām aktuālām tēmām, piemēram, kāpēc jārūpējas par dabu un jāaizdomājas par nākotni. Viņi vēloties arī izprast, kāpēc Latvijas iedzīvotāji savvaļā kaut ko vāc un kāda ir viņu saikne ar kopienu.
“Savvaļas produkti ir vienkārši tas viens stimuls, kas palīdz šo kopienu veidot. Arī, runājot par to, mēs palīdzam ļoti kompleksos jautājumus aiznest atpakaļ. Tas nav tikai par savvaļas produktiem. Tas ir par kopienu. Tas ir par to, kā cilvēks jūtas par sevi. Tas ir par to, kur cilvēks iegūst savu labsajūtu, [kur] pavada brīvo laiku. Un, palīdzot to reflektēt, mēs palīdzam cilvēkiem saprast, kas viņiem ir svarīgi un kāpēc viņi to dara. (..) Mēs redzam ļoti daudz negaidītu lietu tikai tādēļ, ka šī sistēma ir nedaudz savādāk uzbūvēta nekā tradicionālā sistēma. Pārtikas sagādes ķēdes tu zini, viņas visas ir aprakstītas no A līdz Z, un tad, pēkšņi ogojot, viena daļa izkrīt, un tajā cilvēki ir spiesti domāt kaut ko savādāk. Tā interesantā daļa [ir] tai brīdī, kad tu ļauj cilvēkiem domāt savādāk, tu redzi, ka veidojas virkne unikālu risinājumu, kas ir sociāli negaidīti, no kuriem mēs varam mācīties un kas palīdz labāk saprast, kas notiek dažādās riska situācijās. No šīs vēsturiskās tradīcijas mēs varam aizgūt kaut ko, kas mums labāk palīdz saprast tos izaicinājumus, kas mums ir priekšā,” norādīja pētnieks.
Latvijas pētnieki secinājuši, ka ārzemēs, piemēram, Nīderlandē, Vācijā un Lielbritānijā, zināšanas par meža ogu, sēņu un augu vākšanu iedzīvotāji apgūst vēlākos dzīves posmos. Ārzemēs cilvēki savvaļas produktus lasot retāk un par rīcības sekām domājot mazāk.
Grīviņš arī secina, ka dažādas prakses rada atšķirīgu ietekmi uz pasauli.
Ar pieredzēm un tradīcijām 3. oktobrī Āgenskalna tirgū dažādu valstu pētnieki dalīsies simpozijā, kurā analizēs saikni starp savvaļas produktiem un mūsdienu dzīvesstilu, meklēs jaunus savvaļas produktu komercializācijas veidus un risinājumus to pārstrādei.
