Kā apliecina mūsu pētījuma autoru novērojumi Eiropas akadēmiskajā vidē un augstākās izglītības vai zinātnes rīcībpolitikas pamatnostādnēs, mobilitāte – pētnieku mobilitāte – ir viens no izcilas zinātnes stūrakmeņiem. To apliecina, piemēram, dažādi pieejamie granti, kas paredz uz ilgāku vai īsāku laiku kaut kur pārcelties. Arī studiju programmu novērtējumos ierasts, ka tiek prasīts: cik jums ir viespasniedzēju, cik jums ir viespētnieku, cik jūs esat bijuši mobilitātēs uz ārzemju augstskolām?
Vēlos uzsvērt, ka projektā nepētījām emigrācijas procesus, kuru pamatā ir vienkārša pārcelšanās uz citu dzīvesvietu un tad iesakņošanās jaunajā vietā. Šajā gadījumā emigrējošās ģimenes locekļi, visticamāk, spiesti pārtraukt karjeru, jo no vienas valsts pārceļas uz citu, kur laiž saknes, draudzējas ar vietējiem cilvēkiem, mēģina integrēties vai asimilēties. Tas ir vairāk vai mazāk saprotams process. Savukārt pētījumā “(Re)moving Ties” runājam par tādu procesu, kur reizēm nākas pārcelties ik pa brīdim – tu aizbrauc, nodzīvo divus gadus, nodzīvo sešus gadus, un tad kravā atkal čemodānus un pārcelies atkal. Tas ir ļoti specifisks izaicinājums, jo nevienā no vietām nevari īsti iesakņoties.
Prasības un gaidas, kas atgādina mūka dzīvi
Tātad akadēmiskajā vidē mobilitāte tiek postulēta par ārkārtīgi svarīgu aspektu, tomēr šī vide arī lielā mērā izliekas, ka runa nebūtu par dzīviem cilvēkiem, kuriem parasti ir vismaz 30 gadu un tātad var būt gan ģimenes, gan bērni. Ar kolēģiem sākām domāt, ka šo sistēmu vajadzētu papētīt plašāk un arī salīdzināt akadēmisko vidi ar tām situācijām, kurās it kā tradicionāli tiek saprasts, ka cilvēki pārvietosies nevis vieni, bet ar visām ģimenēm (piemēram, diplomātiskajā dienestā).
Akadēmiskajā vidē vēlme pievērst uzmanību tam, ka runa ir par dzīviem cilvēkiem, ir bijusi neliela. Sludinājumos galvenokārt meklē pašu zinātnieku. Granti uz mobilitāti tiek piešķirti vienam. Tas, ka zinātniekam varētu būt ģimene, tiek ignorēts.
Piemēram, Latvijas kontekstā, kad pētījuma ietvaros sākām runāt arī ar ministrijas pārstāvjiem, ar cilvēkiem, kas administrē pēcdoktorantūras grantus, mēs vaicājām: jūs gribat, lai uz šejieni brauc jaunie zinātnieki, bet kā viņi var atbraukt, ja viņiem ir partneris, bērni un citas nozīmīgas attiecības? Akadēmiskajā vidē to ignorē un piever acis ar cerību, ka viss pats kaut kā atrisināsies.
Diemžēl šīs mobilās dzīves cilvēciskā puse bieži vien ir ļoti traģiska. Bieži esmu redzējis savus kolēģus, kuri, sekodami šai rīcībpolitikai, īstenojot šo zinātniskās dzīves ideālu, cieš savā personiskajā dzīvē. Kāpēc tā ir problēma? Savā pētījumā sapratām – no zinātniekiem tiek sagaidīts, ka viņiem jālīdzinās viduslaiku mūkam, kurš ir vientuļš un ar zinātni apsēsts cilvēks, kuru nesaista nekas vairāk kā tikai zinātne. Tas arī nozīmē, ka esošā rīcībpolitika netieši veicina to, ka šiem “mūkiem” jābūt tieši vīriešiem, jo pat mūsdienu egalitārajā sabiedrībā sieviešu un ģimenes sasaiste ir daudz spēcīgāka, nekā tā ir vīriešiem. Tādējādi iznāk, ka sievietes strukturāli tiek izspiestas no zinātnes.
Ģimeni vairs neuztur viens cilvēks
Cilvēkiem, kuri ieguvuši doktora grādu un kuriem ir vairāk nekā 30 gadu, bieži ir izveidotas cilvēciskas attiecības, kas savukārt lielā mērā konfliktē ar šo mobilitātes prasību. Piemēram, ja zinātniece ir sieviete, viņas vīrs strādā vietējā slimnīcā, bērni iet vietējā skolā vai bērnudārzā un viņiem reizēm palīdz arī bērnu vecvecāki. Šī zinātniece saņem brīnišķīgu piedāvājumu no Stenforda Universitātes, kur viņu aicina būt par viesprofesori. Ko tas nozīmē? Tas izklausās ļoti jauki, pirmkārt, ja bērni ir mazi, jo tad varbūt nav tik svarīgi, kur viņi apmeklē bērnudārzu, un arī bērnu viedokļi tik būtiskos jautājumos netiek ņemti vērā. Tomēr diez vai šī ziņa iepriecinās vīru, un arī iespēja paņemt līdzi vecvecākus ir maz ticama.
Praksē šāda situācija paredz, ka zinātnieka partnerim būtu pilnībā jābūt nodarbinātam mājsaimniecībā, it kā tā dzīves mērķis būtu tikai apkalpot zinātnieku. Ja tāds ir attiecību vai ģimenes modelis, tad šajā gadījumā tas darbojas lieliski. Gluži kā senos laikos, piemēram, Kārlis Linnejs, 18. gadsimta slavens zviedru botāniķis, ārsts un zoologs, vai daudzi citi zinātnieki, kuri pārvietojās pa dažādām augstskolām ar saviem dzīvesbiedriem un, iespējams, arī bērniem un kalpiem – ar visu mājsaimniecību, kas bija atkarīga no šī viena profesora. Mūsdienās tā nav. Universitātes lielā mērā nevar vai arī nevēlas apmaksāt šādas mājsaimniecības, līdz ar to pārceļ mobilitātes nastu uz zinātnieku pleciem.
Labi apstākļi nesakārto cilvēciskās attiecības
Bez akadēmiskās vides ir arī citas jomas, kur situācija ir līdzīga, proti, tiek pieņemts, ka darbinieki ik pa dažiem gadiem pārcelsies uz dzīvi citur. Piemēram, diplomātiskajā dienestā, kuru arī pētījām. Sākotnēji bijām domājuši, ka aplūkosim arī militāro, bet drošības apsvērumu dēļ tas nebija iespējams.
Arī starptautisko organizāciju darbinieki nereti ir spiesti periodiski mainīt dzīves un darba vietu. Atkarībā no tā, cik turīga ir organizācija, darbinieku mobilitātes atbalsts var būt lielāks vai mazāks. Tomēr dažāda rakstura problēmsituācijas atklājās arī šeit. Pat labi sakārtoti apstākļi neatrisina cilvēcisko attiecību nianses.
Diplomātiskās “rotācijas” princips ir izveidots tā, ka, gribot negribot, ir ērtāks vīriešiem. Ja diplomāts (vai diplomāte) tiek nozīmēts darbam ārvalstīs, tā partnerim ir jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk. Tāpat jāizdomā, ko darīs bērni. Sabiedrības gaidas un pašu cilvēku priekšstati noved pie tā, ka arī diplomātiskais dienests kļūst piemērotāks vīriešiem, bet sievietēm jāpārvar daudz vairāk šķēršļu. Ja sieviete diplomāte ir precējusies, tad vīrietim, viņas partnerim, būs karjera kaut kā jāpakārto sievas karjerai. Ja viņš to nevar vai negrib, tad vai nu nāksies dzīvot atsevišķi, vai šķirties vispār, un tā ģimenes mēdz arī izjukt.
Ar bērniem ir vēl problemātiskāk, turklāt tas nav kāds specifisks Latvijas fenomens, bet gan skar visu pasauli. Mums bija kolēģi, kas pētīja norvēģu diplomātu bērnus. Norvēģijas diplomātiskā dienesta ārējais tēls ir ārkārtīgi cēls, tie ir izteikti privileģēti, turīgi diplomāti, kuri reprezentē savu valsti un ideālo norvēģu ģimeni kādā no pasaules malām. Bet realitāte, kad bērnam ir jāpārvietojas un jāšķiras no saviem draugiem ik pa kādiem 4–5 gadiem, nav komfortabla, un daudzi no viņiem nepastāvības, neskaidrības un attiecību īstermiņa rakstura dēļ diezgan pamatīgi cieš. Tas gan, protams, nenozīmē, ka visi diplomātu bērni tiek traumēti – daudziem ceļošana ir lielākais piedzīvojums viņu dzīvēs.
Pētījumā interesējāmies par gadījumiem, kad fiziski ir jāpārceļas, nevis kad darba specifika ļauj strādāt caur zūmu kaut kur no Indijas. Šajā projektā tas mūs neinteresē, jo jautājums ir – kur tu veido savas attiecības?
Piemēram, es intervēju itāli, kurš kādu laiku strādājis Balkānos, bet pēc tam nonācis Austrālijā. Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka ģimene ļoti vēlētos pie sevis dabūt vecvecākus – gan cilvēcisku attiecību dēļ, gan arī tāpēc, ka nepieciešama palīdzība mājsaimniecībā, bērnu pieskatīšanā. Austrālijā tas ir gandrīz neiespējami. Austrālijas nostādnes imigrācijā ir tādas, ka viņi grib piesaistīt “jaunas smadzenes”, bet viņiem nepatīk, ka tām “smadzenēm” brauc līdzi vēl citi cilvēki, piemēram, vecmāmiņa un vectētiņš. Un šāda situācija ir arī citur: no vienas puses, ir bail no šādiem migrantiem, kuri ierodas ar visu savu ģimeni; no otras puses, tā ir neizbēgama situācija –
ja gribam labus profesorus, ir jāsaprot, ka viņi nebrauks vieni, viņi jāpiesaista ar pēc iespējas lielāku toleranci pret šīm ģimenes saitēm.
Strādāt par “sievu”/ “vīru”
Ko darīt lietas labā? Sākumā varētu kaut vai vienkārši pievērst uzmanību, apzināties, ka tā ir problēma un ka tā ir aktuāla visos gadījumos, kad darbiniekiem ar ģimenēm ir regulāri jāmaina dzīvesvietas – gan akadēmiskajā darbā, gan diplomātijā, gan starptautiskajās organizācijās. Pat tad, ja piedāvājuma pakotne ir samērā pievilcīga, jārēķinās, ka partneri un bērni tik un tā saskarsies ar izaicinājumiem, ka migrācija pati par sevi var apdraudēt ģimenes dzīvi vai labklājību. Diplomātiskajā dienestā, piemēram, partneriem gan tiek maksātas kompensācijas, bet tie nav īsti ienākumi, un darba stāžs neveidojas. Viņi ir vienkārši diplomātu dzīvesbiedri. Tas nozīmē, ka viņi ir simtprocentīgi atkarīgi no sava partnera – vīra vai sievas, kas strādā valsts darbā. Turklāt šiem partneriem ir pat ierādīta zināma loma diplomātiskajā dienestā. Arī Latvijas diplomātiem ir jāreprezentē sava valsts, un to parasti dara visa ģimene. Tajā pašā laikā alga tiek maksāta tikai vienam tās loceklim.
Parasti darbojas ļoti patriarhāls modelis, kur vīrs, piemēram, vēstnieks, rīko pieņemšanu, un tajā uzdevumi ir arī sievai – viņai jābūt viesmīlīgai un jānodrošina small talk – saviesīgas sarunas. Respektīvi, viņa arī ir valsts dienestā un pilda diplomātiskos pienākumus, un vēstniecības darbinieks paļaujas uz to, ka sieva to darīs. Tomēr šī partnera iesaiste notiek neformāli. Partneri var nokļūt ārkārtīgi riskantās situācijās, piemēram, ja tuvinieks pazaudē darbaspējas. Tātad šeit ir jādomā kāds rīcībpolitisks veids, kā sociāli nodrošināt partnerus, lai viņiem būtu vismaz kāds drošības spilvens.
Līdzīgi ir arī militārajā dienestā, kam mūsdienās sāk pievērst lielāku uzmanību. Arī kareivji ir kādu laiku prom starptautiskajās misijās. Atgriežoties atpakaļ, viņiem ir jāiekļaujas civilajā dzīvē, un armijā domā par to, kā šo cilvēcisko ģimenes pusi atvieglot un mīkstināt atgriešanos.
Paradoksāli, ka šo visu iepriekšminēto profesiju pārstāvji tiek dēvēti par privileģētajiem migrantiem.
No vienas puses, tā patiešām ir – tas ir pavisam kaut kas cits nekā, piemēram, celtniekiem, kuriem ir šīs pašas problēmas un klāt tām arī daudzas citas. Privilēģija it kā nozīmētu, ka viņiem maksā algu un viņiem “klanās”, ciena viņus, tomēr realitāte ir daudz skarbāka, un šīs situācijas dēvēšana par privilēģiju nozīmē, ka esošās problēmas tiek vairāk vai mazāk ignorētas. Protams, varam pieņemt, ka viss ir kārtībā, bet, no otras puses, ja mēs skatāmies uz bērniem, redzams, ka viņi paši to nav izvēlējušies, viņi nokļuvuši šajā dzīvē pilnīgi pret savu gribu. Bieži vien viņiem neviens nejautā, vai viņi grib vai negrib tur būt. Lai gan diplomātu bērni savā ziņā ir privileģēti, tas nenozīmē, ka viņu cilvēciskās vajadzības tiek ņemtas vērā.
Manipulēšana ar attiecībām
Uzkrātā informācija par mobilitāti ļauj mums attīstīt arī jaunus teorētiskus ieskatus. Tā, piemēram, mēs attīstām skatījumu, kur viss augstāk aprakstītais ir daļa no procesa, ko var aprakstīt kā “saišu inženieriju”. Jau kopš 19. gadsimta sākuma daudzas sociālās teorijas mēģinājušas uzsvērt, ka sabiedrības attīstības gaitā ir jāmazina un jāiet prom no tādām attiecībām, kur ir stipras savstarpējas saites un kas izriet pārsvarā no dzimšanas fakta, uz tādu sabiedrību, kur būs tikai vieglākas un īsāka termiņa, bet dinamiskākas attiecības. Tika uzskatīts, ka šāda virzība ir normālas sociālās evolūcijas process, tas ir, tā ne tikai notiek, bet tā arī būtu jānotiek, jo tā ir pareizi.
Tomēr jaunākie pētījumi liecina, ka priekšstats par to, ka radniecībā balstītās saites laika gaitā Eiropā ir mazinājušās un gājušas zudībā, ir vēsturiski nepamatots.
Tātad šeit vairāk jārunā par tradicionālu, kultūrā balstītu mītu, no kura ir izaugušas sociālas teorijas. Uz šīm teorijām savukārt balstās dažādi citi uzskati, saskaņā ar kuriem cilvēki tiek vai nu bīdīti kopā, vai šķirti viens no otra, lai panāktu kaut kādus rīcībpolitiskus mērķus.
Tā akadēmiskajā vidē cilvēki tiek pakļauti mobilitātei, lai viņiem neveidotos pārāk noturīgas attiecības savās “mājas” universitātēs un vienlaikus veidotos jaunas attiecības kaut kur citur. Tiek cerēts, ka tas veicinās izcilu ideju “vārīšanos”. Diplomātijā vai dažās starptautiskajās organizācijās notiek pavisam cita veida saišu inženierija. Diplomātiem, piemēram, jāuztur saikne ar vietējo sabiedrību, bet ne pārāk stipra. Tāpēc notiek diplomātu “rotācija” – lai viņi atgrieztos mājās, pārrautu saites vienā valstī, vienlaikus atjaunojot “latvisko sajūtu”, un tad varētu atkal turpināt darbu citā vietā, un cikls var sākties no jauna. Šādus un līdzīgus saišu inženierijas gadījumus varam saskatīt daudzās vietās un līmeņos. Galu galā nepieciešamība amatpersonu deklarācijā norādīt savus radiniekus izriet tieši no mūsu kultūrā balstītiem uzskatiem, ka dzimšanā vai laulībā balstītām saitēm ir īpašs spēks.
