Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā “Vai zini?” kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Laimīgi cilvēki nav interesanti literatūrai, mūzikai, nevienai no mākslām. Te vietā atcerēties Ļeva Tolstoja izteikumu, ka visas laimīgās ģimenes ir vienādas, bet nelaimīgās – katra citādāka. Tad paveras iespējas drāmai, melodrāmai utt., kas rada līdzpārdzīvojumu, jo sirdī esam ar tiem, kuri risina savas dzīves samilzušās problēmas. Bet ko darīt ar laimīgajiem? Laime ir subjektīva, nevis objektīva, un par to, kas to nosaka, var strīdēties līdz bezgalībai.
Citējot Zigmundu Freidu: “Laime ir īslaicīgs stāvoklis, sprādzienbīstams stāvoklis, netverams, īslaicīgs, ārkārtīgi nestabils…”
Tātad tas, ko mēs saucam par laimi tiešākajā nozīmē (vēlams, pēkšņi), ir tādu vajadzību apmierināšana, kuras tikušas aizsprostotas. Tas rada iespaidu, ka laime pēc savas būtības ir iespējama tikai kā epizodiska parādība, tāpēc laimes izpēti vairāk atstāj psiholoģijas jomai.
Vēl viens iemesls varētu būt tas, ka socioloģija iegūst savu jēgu tieši sociālā fakta dēļ, ka cilvēki (vismaz tā tiek pieņemts) nonāk kaut kādā nelaimē (tātad ir apspiesti, atsvešināti, nomākti, nebrīvi, bezspēcīgi). Tad nelaimē nonākušos varētu pētīt kā sociālus faktus, bet kā laimi?
Tomēr apzinīgām būtnēm ir dabiski tiekties pēc laimes, jo, dzīvojot sev atvēlēto laiku uz zemes, saskaramies ar sāpēm, ciešanām, trūkumu, atsvešinātību, atstumtību, īsāk sakot, esam nelaimīgi. Sociologs Zigmunds Baumans piekrīt, ka, tiecoties pēc laimes, šis apstāklis vienlaikus liek mums būt sistemātiski neapmierinātiem.
Un te ir lielas iespējas mums, latviešiem, jo “viss ir slikti” sajūta mums ir labi pazīstama. Esam gatavi būt neapmierināti un nelaimīgi par jebko, jebkad un daudz. Vai to nosaka D vitamīna trūkums, nepietiek saulainu dienu, kad ķermenis reaģē daudz savādāk nekā apmākušās dienās? Katrā ziņā nelaimīgas izjūtas ir kā enerģijas lādiņš, kas liek tiekties pēc laimes!
Zigmunds Baumans ir viens no retajiem, kurš skaidro laimes izpētes socioloģisko nozīmi, jo ir analizējis un aprakstījis tā saucamo “laimes postu” mūsdienu individualizētajā un patērniecības diktētajā “plūstošajā modernitātē”.
Varam jautāt arī, vai laikmets ir deformējis laimes izpratni? Vai laimi var definēt tikai negatīvi, kā nelaimes stāvokļa pārvarēšanu, izaicināšanu, sakaušanu vai noliegšanu?
No sengrieķu un romiešu filozofiem esam mantojuši izpratni, ka laimi rada tikums, ka laime ir dzīves virzītājspēks. Cilvēciskā, proti, arī sociālā nozīmē laime ir pilnībā saistīta ar tās meklēšanas stimulēšanu un ilgstošo meklējumu ietekmi. Lielākajā daļā Eiropas valodu termins laime ir veiksmes sinonīms, līdzīgi kā laimi saprata arī “dainu latvieši” – laime bija veiksme, kas nāk pie tikliem ļaudīm.
Ja laime ir kaut kas saistīts ar indivīda iekšējo pasauli, tad, sekojot konsekvencei, mēs iegūstam noteiktu paplašinājumu – indivīdi veido grupas un grupas veido sabiedrību. Tātad sabiedrībām ir spēja izjust un referēt par sevi kā laimīgām vai nelaimīgām.
Ja spēja apzināties savu iekšējo patības kodolu un atpazīt savu laimi ir stabilas, veiksmīgas, uz attīstību vērtas sabiedrības svarīgs noteikums, tad laimes izpratne kļūst arī par valstisku uzdevumu – kā veidot politiku, lai pavalstnieki identificētu savu dzīvi ar apmierinājumu un pat laimi.
Pasaulē ir zināmi valstu laimes indeksi. Ir arī Laimīgās planētas indekss (Happy Planet Index – HPI), cilvēka labklājības un ietekmes uz vidi indekss, ko 2006. gada jūlijā ieviesa Jaunās ekonomikas fonds (New Economics Foundation – NEF). Indekss piešķirt pakāpeniski augstākus punktus valstīm ar zemāku ekoloģiskās pēdas nospiedumu. Indekss ir izveidots, lai apstrīdētu vispāratzītus valstu attīstības indeksus, piemēram, iekšzemes kopproduktu (IKP) un tautas attīstības indeksu (Human Development Index – HDI).
Socioloģiskie pētījumi secina, ka lielākajai daļai cilvēku galvenais mērķis parasti nav būt bagātam, bet gan laimīgam un veselam.
Vai labklājība ir vienāda ar laimi? Ne vienmēr, bet tas noteikti palīdz. Vai esat apmierināts ar savu dzīvi? Iespējams, ka esat apsvēris šo jautājumu, atrodoties sastrēgumā savā automašīnā. Tad laimes indekss piedāvā atrast darbavietu tuvāk dzīvesvietai (vai otrādi). Tas palielina laimes sajūtu.
Laimes pētījumi rāda, ka sociāli ekonomiskās attīstības līmenis Rietumos un Ziemeļos ir augstāks, tāpat attiecīgi skatāmi Austrumi un Dienvidi. Rietumeiropai, jo īpaši tās ziemeļu un centrālajai daļai, ir ilgāka stabilas demokrātijas vēsturiskā pieredze, salīdzinot ar dienvidiem (Spāniju un Portugāli) un austrumiem (īpaši Krieviju un Ukrainu).
Otrajā demokrātisko pārmaiņu desmitgadē Austrumeiropā bija vērojams apmierinātības ar dzīvi pieaugums – Polijā vairāk nekā citur.
Viens no interesantākajiem šī pētījuma rezultātiem ir augstā korelācija starp ziņojumiem par apmierinātību ar dzīvi un ziņojumiem par māku “kontrolēt savu dzīvi”, kā arī “starppersonu uzticēšanās”. Māka kontrolēt nozīmē spēju atpazīt un pašam arī harmonizēt.
Savstarpēja uzticēšanās ir arī ģeogrāfiski diferencēta, un tā ir visaugstākā Rietumeiropas ziemeļu zemēs – parādība izskaidrojama ar lielāku demokrātijas stabilitāti un protestantu kultūras ietekmi; pārējās rietumvalstīs savstarpējā uzticēšanās ir tikai nedaudz augstāka nekā Austrumeiropā, kur apmierinātība ar dzīvi pieaugusi pēdējā desmitgadē.
Spēcīgāku apstiprinājumu pētījumos ir saņēmušas hipotēzes, kas izriet no psiholoģiskajām teorijām –, tās izceļ pārliecības ietekmi uz spēju kontrolēt savu dzīvi. Tomēr modernais informatīvo tehnoloģiju laikmets padara cilvēku savstarpējo saiknes trauslākas, notiek šo saikņu tāda kā “pulverizācija”. Individualizēšanās process nes līdzi sociālās solidaritātes mazināšanos.
Šai entropijai mēs Latvijā pretdarbojamies, palīdzot viens otram, ziedojam gan te, gan Ukrainai. Tas stiprina individuālo laimi un “polisas” laimi kopumā. Pētnieki secina, ka mūsdienās demokrātiskā sabiedrībā katram indivīdam ir jāatrod veids, kā individuāli risināt sociāli radītas problēmas. Te jāatgādina, ka
kultūra ļauj mums īsajā mūsu dzīves laikā spēt tajā ievietot mērķi, bezjēdzīgo padarīt jēgpilnu, lai laimīgu mirkļu plūdumā izšķīdinātu cilvēka eksistenciālo nelaimes sajūtu.
Varbūt palīdz klasika: kad Johanam Volfgangam Gētem tika vaicāts, vai viņam ir “laimīga dzīve”, Gēte atbildēja, ka viņam ir laimīga dzīve, lai gan viņš nevarēja atcerēties nevienu laimīgu nedēļu savā mūžā.
Vai zini?
Vairāk
