Latvijas Zinātņu akadēmijas konkursā par pērn nozīmīgākajiem zinātnes sasniegumiem kopumā izvērtēti 49 pieteikumi, no kuriem 10 atzīti par labākajiem. Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš iezīmēja, ka patlaban pētniecība straujāk attīstās tādās jomās kā digitalizācija, robotizācija, mākslīgais intelekts, bioloģisko procesu izzināšana un slimību apkarošana, viedā un zaļā enerģētika, kā arī pārtikas tehnoloģijas.
Kalviņš aizvadīto gadu pētniecībā sauc par pārsteidzoši ražīgu, neraugoties uz ilgstošu zinātnes finansējuma trūkumu.
“Finansējuma trūkuma apstākļos ir ļoti grūti strādāt tādā līmenī, kādā to dara mūsu kolēģi ārvalstīs, jo tas zinātnes un augstākās izglītības finansējums joprojām atstāj iespaidu uz to, ko mēs varam atļauties darīt, īpaši tas attiecas uz pielietojamajām zinātnēm, STEM [zinātne, tehnoloģija, inženierija, matemātika] nozarēm, kuras patiesībā izšķir valsts ekonomisko un tehnoloģisko attīstību. Ja mēs runājam par zinātni kā tādu, tad zinātnieka mērķis nav radīt kaut ko konkrētu, bet viņš pēta dabas likumsakarības un ģenerē jaunas zināšanas par to, kas mums apkārt ir, bet, ja mēs šīs zināšanas neizmantosim savas valsts attīstībā, tad mums draud arvien straujāka atpalicība. Ja valsts šo pietiekošā mērā neatbalsta, tad, protams, šie sasniegumi aiziet citu valstu attīstībai, bet mums paliek tikai izglītoti cilvēki,” klāstīja Kalviņš.
Risinājums rekordaugsta ātruma datu pārraidei
Zinātņu akadēmijas izcelto pētījumu vidū ir Rīgas Tehniskās universitātes elektronikas un telekomunikāciju zinātņu doktora Oskara Ozoliņa vadītās pētnieku grupas radītais risinājums rekordaugsta ātruma datu pārraidei. Par silīcija fotonikas optiskā modulatora tehnoloģiju stāsta Ozoliņš:
“Mums ir izdevies pārraidīt divu līmeņu signālus, kas ir, teiksim, vieninieks un nullīte, ar lielāko ātrumu pasaulē ar šo konkrēto modulatoru. Tie ir 170 Gbit/s. Šī ir diezgan ātra datu pārraide, protams, šis nav absolūtais rekords, jo ir arī citas konkurējošas tehnoloģijas, bet te es gribu uzsvērt, ka šo tehnoloģiju ir iespējams izveidot ļoti mazu un energoefektīvu, salīdzinot ar konkurējošām tehnoloģijām. Un, ja šādas iekārtas jāražo lielos apjomos, tas dod lielas priekšrocības,” sacīja Ozoliņš.
Latvijā radīto ātrākas datu pārraides tehnoloģiju var izmantot datu centros, tādējādi samazinot iekšējo enerģijas patēriņu, tāpat šis risinājums pielietojams mākslīgā intelekta tehnoloģiju attīstībā. Pētnieki projektu noslēdza ar patenta pieteikumu, un patlaban noritot sarunas ar industriju Latvijā un ārzemēs – ASV, Ķīnā.
“Nākošnedēļ sākas eksperiments ar mūsu sadarbības partneriem Vācijā, kur mēs tiekam klāt jaunākām mēriekārtām, un domāju, ka šis rekords drīz atkal kritīs. Mēs arī cenšamies ņemt vērā industrijas ieteikumus par to, kā labāk šo padarīt praktiskāku. Un liela panākumu atslēga ir starptautiskā sadarbība un arī iespēja tikt pie mēriekārtām, kuras spēj ģenerēt lielākus datu pārraides ātrumus,” stāstīja Ozoliņš.
Ozoliņš vērtēja, ka tieši mikroshēmu jomā sadarbība starp industriju un pētniecību patlaban notiek, taču zinātnieks norādīja, ka jāattīsta kompetences centru atbalsts, lai zinātnes pārnese Latvijā būtu efektīvāka.
Vienlaikus pētnieks uzskata – lai uzņēmumiem atrastos nauda inovācijām, arī zinātnes nozarē ir jārada vairāk labu ideju.
“Ir jāatrod vienotas intereses, lai tas “stiepiens” no abām pusēm nav pārāk liels, un ir jāveido labas savstarpējas attiecības, ko es esmu līdz šim darījis arī ar starptautiskajiem partneriem un pamazām to mēģinu darīt arī Latvijā. Diezgan pamatīgs darbs ir jāiegulda, lai šī lieta ietu uz priekšu un, jā, ne vienmēr izdodas, bet es esmu optimisma pilns un domāju, ka to ir iespējams uzlabot, jo viena lieta ir sasniegt pasaules rekordu un iedvesmot jauniešus pievērsties tehniskajām zinātnēm, bet otra lieta, ka mums ir arī svarīgi parādīt sevi starptautisko partneru acīs, ka mēs spējam lietas izdarīt kvalitatīvi, un tur veidojas apakšā arī noteiktas biznesa idejas,” norādīja Ozoliņš.
Monogrāfija par mākslīgā intelekta regulējumu
Starp gada zinātnes sasniegumiem ik gadu atrodami arī humanitārās jomas pētījumi. Šogad to vidū Latvijas Universitātes (LU) tiesību zinātņu doktores Irēnas Barkānes monogrāfija par mākslīgā intelekta regulējuma un cilvēktiesību jautājumiem.
“Šobrīd vājais posms ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā ir tas, ka vēl nav juridiski saistoša mākslīgā intelekta tiesiskā regulējuma, lai gan mēs nedzīvojam arī tiesiskā vakuumā,
jo šīs mākslīgā intelekta sistēmas jau šobrīd regulē spēkā esošais regulējums – cilvēktiesības, datu aizsardzības regulējums utt. Tomēr tas nav pietiekams un nerisina arī sarežģītus problēmjautājumus un izaicinājumus, ko šīs tehnoloģijas rada. Pērn ažiotāžu visā pasaulē izraisīja vispārīgās nozīmes mākslīgā intelekta sistēmas “ChatGPT”, kas skaidri parādīja, ka tas rada daudzus politiskus un juridiskus jautājumus par datu aizsardzību, privātumu, intelektuālā īpašuma tiesībām, atbildību, kā arī bažas par tā izmantošanu, lai izplatītu dezinformāciju,” sacīja Barkāne.
Arī šajā pētniecībā nepieciešama pārnese, tiesa, ne uz industriju, bet politikas plānošanā, piemēram, nacionālā līmenī piemērojot jaunizstrādāto Eiropas Savienības mākslīgā intelekta aktu. Taču arī šajā zinātnes jomā trūkst valsts atbalsta.
“Es, protams, ceru, ka arī mans pētījums noderēs šī uzdevuma izpildē, bet darbs nebeidzas, jo būs vēl virkne jautājumu, kas būs jārisina arī pēc Eiropas Savienības Mākslīgā intelekta akta pieņemšanas, un šeit gribas norādīt, ka Latvijā diemžēl nav pietiekami daudz pētījumu šajā laukā, kas saistīts ar zemo finansējumu, – balstoties uz “Eurostat” datiem Latvija ir viena no valstīm, kurā ir viszemākais finansējums zinātnei. Vispirms jāveicina, lai zinātniekiem ir iespējams šos jautājumus pētīt un arī nacionālā līmenī atbalstīt tos,” piebilda pētniece.
Darbs pie jauna zāļvielu konstruēšanas principa
Savukārt Latvijas Organiskās sintēzes institūta darbā izcelts ķīmijas doktora Raivja Žalubovska vadītās pētnieku grupas darbs pie jauna zāļvielu konstruēšanas principa. Akadēmiskajā pētījumā pierādītais risinājums paver plašu lauku tālākiem pētījumiem arī pretvēža zāļu izveidē.
“Katrai zāļvielai ir savs noteikts mērķis, kas ir vai nu kaut kāds noteikts enzīms vai receptors, proti, tas ir kaut kas, kas veic ļoti svarīgu funkciju kādā noteiktā vietā. Teiksim, vēža šūnai ir noteikti enzīmi, kas ir būtiski tās šūnas izdzīvošanai un, ja mēs nomācam tā enzīma darbību, tad tā vēža šūna vairs īsti labi nejūtas un iet bojā. Šī pētījuma princips ir balstīts tajā, ka pati zāļvielu molekula, ja mēs iedomājamies šo pašu mazāko daļiņu, ka tā spēj pašpielāgoties, jo parasti teju visās zālēs tā molekula ir nekustīga. Mūsu princips ir tāds, ka šī zāļviela nokļūst konkrētā vietā un to savu formu viņa iegūst tikai tajā galamērķī, kur viņai tajā organismā ir jāsasaistās,” sacīja Žalubovskis.
Organiskās sintēzes institūtam jau ir liela pieredze savu pētījumu komercializēšanā. Tiesa, farmācijas jomā sadarbība vairāk notiek ar ārzemju kompānijām un gausāk ar industriju Latvijā.
Žalubovskis norādīja, ka pētījumā svarīgs ir augsts tehniskās gatavības līmenis, lai to komercializētu.
“Pašreiz mums vēl nav pieredzes konkrēti ar pretvēža preparātu attīstīšanu un partneru piesaistīšanu tieši tam. Principā arī Latvijā būtu spēlētāji, bet jāsaprot, ka Latvijas farmācijas uzņēmumi globālā mērogā ir ļoti mazi un tas, ko tā kompānija var atļauties investēt, tas varētu būt diezgan sāpīgi jeb jāatrauj liela ienākumu daļa, kas savukārt lielākai kompānijai būtu ikdienas izdevumi un viņi uz to parakstītos daudz vieglāk. Lai izpildītu visas zāļu izveides drošības prasības, kas pasargā pacientus un lai tās zāles būtu efektīvas, tas, protams, ir ļoti dārgs un arī ilgs process. Tāpēc Latvijas kompānijas mēģina piesaistīt publisko finansējumu, kas parasti ievelkas, bet kopumā kompānijas, protams, būtu ieinteresētas,” norādīja Žalubovskis.
Ar pētniekiem sadarbojas maz
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) vadītājs, uzņēmējs Andris Bite secināja, ka ražotāji, kas nav augsto tehnoloģiju attīstītāji, Latvijā patlaban ar pētniekiem sadarbojas ļoti maz. Praktiskas vajadzības uzņēmumi nerisina ar vietējās zinātnes palīdzību, jo tas ir pārāk dārgi.
“Mums zinātne taču nav tikai augstās tehnoloģijas, zinātne ir arī pārtikas ražošanas vai lauksaimniecības sadaļa utt.
Droši vien nozares arī atšķiras viena no otras, bet manā ilggadīgajā praksē pārtikas ražošanā mēs joprojām katrs dzīvojam savu dzīvi un ar zinātni neesam saistīti,
un tas rezultāts, manuprāt, ir ka zinātne mūždien bļauj, ka vajag vairāk naudas un uzņēmējdarbība saka, ka kāpēc dot naudu, ja nav nekāda labuma tautsaimniecībai. Un šajā aplī mēs vidēji visi dzīvojam. Šī sistēma ir sabojāta, jo, no vienas puses, iespējams, viņa ir pamata budžetā nepietiekama un tāpēc zinātniekiem jāstaigā pa pasauli un jāvāc dažādi fondi un programmas, bet tas ir neizmantots potenciāls. Šo sistēmu ir jālauž un jāpadara vienu no otras un no rezultātiem atkarīgāku. Taču nekad jau mēs neesam nosēdušies pie viena galda, bet ir jābūt kādam iniciatoram,” skaidroja Bite.
Kalviņš gan bilda, ka jau ilgstoši eksistē Latvijas pētniecības un inovāciju stratēģijas padome, kas pakļauta Ministru prezidentam, un tās tiešais mērķis ir pulcināt zinātniekus, ražotājus un dažādu ministriju ierēdņus, lai apspriestu inovāciju vajadzības tautsaimniecībai, taču šīs sēdes ir retas un neefektīvas.
“Šīs sēdes notiek tik reti, ka pat ir grūti atcerēties. Pēdējā, man šķiet, bija pirms kāda pusotra gada, bet arī tajās retajās sēdēs, kas organizētas pēdējo 10 gadu laikā, pamatā šo laiku izmanto ierēdņi, lai pateiktu, ko viņi par to domā, bet līdz tam, lai būtu diskusija ar zinātniekiem un arī viņi var pateikt, tad laika nepietiek divās stundās vienreiz gadā vai divos apspriežot stratēģiskās problēmas,” sacīja Kalviņš.
Pērn Izglītības ministrijas zinātnes budžeta programmā tika atvēlēti ap 75 miljoni eiro, bet šajā gadā plānots atvēlēt 89 miljonus eiro, kas saglabājas zem 1% no iekšzemes kopprodukta.
