Komponists Jakobs Mulrads sākotnēji spēlējās ar ideju radīt tehniski progresīvu skaņdarbu, ko cilvēks nespēj atskaņot, bet beigās radās lēna un vienkārša melodija, kas labi parāda robota spēles izteiksmīgumu.
“Robota rokām ir cita anatomiska struktūra nekā cilvēkam, cilvēka ķermenim un cilvēka rokām, kas, protams, liek paskatīties uz čellu savādāk. Pēkšņi ir daudz veidu, kā spēlēt čellu, par ko iepriekš nedomāju cilvēka un anatomijas priekšnoteikumu dēļ. Pateicoties šim robotam, pēkšņi čells man kļuvis par citu instrumentu,” sacīja komponists.
Viņš arī oponēja viedoklim, ka mehānisma precizitāte saistīta ar dvēseles un radošuma trūkumu priekšnesumā, jo izrādījās, ka arī robots spēj kļūdīties. Tas novedis pie melodiska risinājuma, ko var dēvēt par vienu no mākslas “laimīgajām nejaušībām”.
Jakobs ir gandarīts par šo pirmo eksperimentālo koncertu Malmē, ko atzinīgi novērtējuši klausītāji un orķestra mūziķi. Protams, izskan arī kritika un pretrunīgi viedokļi par šādas mūzikas vērtību, taču autors uzsvēra, ka šaubas esot saprāta pazīme – it īpaši gadījumos, ja tiek radīts kaut kas jauns.
