Asinsdonoru centra direktore: Donoru ne vienmēr izdodas piemeklēt, vadoties tikai pēc asins grupas

“Kopš es strādāju Valsts asinsdonoru centrā, jebkuras garākas brīvdienas mums ir diezgan bažīgas, jo mēs visu laiku domājam, kā būs gājis, kā būs cilvēki svinējuši un vai pietiks sagatavoto asins krājumu, ja nu tiešām gadās kādi lielāki negadījumi,” atzina Pole.

Lai gan mūsdienās medicīna un zinātne attīstās ārkārtīgi strauji, mediķi prot gan sirdi pārstādīt, gan izārstēt tādas saslimšanas, kas kādreiz šķita neārstējamas, mākslīgās asinis joprojām nav izgudrotas.

“Tā ir tā lielākā mistika. Tas, no vienas puses, ir slikti, jo mums ir jālūdz donoru palīdzība, un mēs bez asins donoriem, bez dzīviem cilvēkiem, iztikt nevaram, bet, no otras puses, tas varbūt ir pareizi, jo cilvēks ir unikāla būtne, un varbūt visam nav jābūt līdz galam saprotamam un izdarāmam, un veicamam,” pauda Pole.

Viņa atklāja, ka regulāri seko līdzi jaunākajiem pētījumiem šajā jautājumā, un vismaz tuvākajā laikā neviens no tiem mākslīgās asinis nesola. 

“Daudz mēģinājumu ir bijuši, bet – nē, jo laikam tas visviltīgākais un visunikālākais šajā gadījumā ir tas eritrocīts. Tā ir šūna bez kodola, kas var ieiet sīkos kapilāros, un galvenā tā funkcija ir transportēt skābekli, bez kura mēs nevaram dzīvot,” skaidroja Pole.

Asinis sastāv no trīs daļām – eritrocītiem, trombocītiem un plazmas. Plazma ir asins baltā daļa bez šūnām, bet tajā ir ļoti daudz dažādu faktoru, kas veicina asins sarecēšanu.

“Katrai daļai ir savas funkcijas. Kad mēs no donora iegūstam asinis, tās 24 stundu laikā tiek sadalītas šajās trīs daļās, jo katru šo daļu jeb komponentu, kā mēs to saucam, uzglabā citā temperatūrā, derīguma termiņš arī ir dažāds, un katru to izmanto pie citiem nosacījumiem,” skaidroja Pole.

Cilvēkiem, kuriem nepieciešama asins pārliešana, var būt nepieciešamas dažādas šo asins komponentu devas. Piemēram, divas eritrocītu un trīs plazmas devas. 

“Asinis ir bioloģiska substance, kas ir unikāla katram cilvēkam, kā jebkas, kas ir unikāls mums katram. Mums visu līdz galam neizdodas atšifrēt, un visu līdz galam mēs nezinām. Ne velti asins pārliešanā ir tāda aksioma, ka ir jāpārlej tik daudz, cik nepieciešams cilvēkam, kurš ir slims, bet tik maz, cik vien iespējams,” stāstīja Pole.