Vairāk nekā 30 gadus ASV esmu bijis praktizējošs sociālais darbinieks, sniedzu psihoterapeitisko atbalstu (ASV to veic sociālie darbinieki), strādāju ar atkarīgajiem un viņu ģimenēm atveseļošanās programmās, cietumā, slimnīcā, privātpraksēs u.c. Šobrīd esmu asociētais profesors Merimekas augstskolā Vinstonas Izglītības un sociālās politikas studiju programmā, padziļināti esmu specializējies klīnisko prasmju apmācību, hipnozes, traumu un motivācijas interviju jomā, kā arī individuālajā, grupu un ģimenes terapijā.
Iedomājies situāciju – bērns atnāk no skolas, bet nekad nezina, vai mamma viņu šoreiz sirsnīgi sagaidīs ar tēju un cepumiem vai nebūs “skaidrā” un varbūt pat sitīs.
Tas ir biedējoši, vai ne? Tu nevari uzticēties tādam tuviniekam. Tu paaudzies, varbūt skolā jūties skumjš vai dusmīgs, bet nespēj par to runāt ar vecāku, jo neuzticies – varbūt saņemsi pļauku.
Smagi, bet, ja cilvēks šādu attieksmi no paša tuvākā saņēmis bērnībā, nedrošība pret nozīmīgiem cilvēkiem velkas tālāk kā tīnim un pieaugušā dzīvē. Vēlies veidot partnerattiecības? Tu joprojām balstīsies tajā pārliecību sistēmā, kādu ieguvi bērnībā – vai es tiešām varu otram uzticēties? Piemēram, draugs ar draudzeni dodas pastaigā, viens palūkojas uz kādu pretējā dzimuma pārstāvi un otram jau ir neuzticēšanās izsaukta reakcija – vai tiešām tas ir mans īstais partneris? Vai mani ievainos? Pametīs? Cilvēkā šīs šaubas un negatīvās emocijas mutuļo, bet viņš nespēj ar otru par to runāt, jo ir pārbijies – ja nu mani pametīs vai darīs pāri?
Ir ļoti grūti mācīties uzticēšanos no jauna
Mēs ar sievu pirms 12 gadiem adoptējām toreiz divpadsmitgadīgu meitenīti no Latvijas, kas iepriekš dzīvoja ģimenē ar atkarībām. Caur organizāciju “Angels Have” Vika no desmit gadu vecuma trīs reizes viesojās ASV, un mana sieva divas reizes apciemoja viņu Latvijā. Kad viņai bija 12, mēs pavadījām kopā ar mūsu tobrīd 10 un 11 gadus vecajiem dēliem piecas nedēļas Latvijā, tad arī oficiāli meiteni adoptējām. Un, lūk, ilgu laiku, ja mēs viņai aizrādījām kaut ko par mācībām vai bija kāda ikdienišķa ģimenes nesaprašanās, meitene uzreiz izplūda asarās un baidījās, ka mēs viņu sūtīsim mājās. Tagad viņā vairs nav šo baiļu.
Cilvēkiem, kas auguši ģimenē ar atkarīgo, var novērot trīs nerakstītus likumus:
Neuzticies!
Ja ģimenē ir cilvēks ar neārstētu atkarību, viņš, piemēram, trīs dienas guļ, apkārt ir netīri ēdiena trauki, bērnam nav normālas ikdienas rutīnas. Vecāks sola – es atnākšu uz tavu uzstāšanos vai kādu svarīgo pasākumu, bet – neierodas… Attiecības var mainīties no ļoti tuvas uz distancētu, un bērns nesaprot, kāpēc. Viņam ir grūti atšķirt patiesību no fikcijas.
Nejūti!
Nejūti savas jūtas, jo var būt bīstami tās atklāt, izturēt, just! Cilvēks sāk atdalīties no savas patiesās identitātes.
Nerunā!
Nerunā par to, kas patiesībā notiek ģimenē. Piemēram, ka tēvs sit māti vai mājās nav ēdiena, jo pastāv neziņa, kas notiks, ja to izstāstīsi kādam. Vai, ja runāsi, nepiedzīvosi agresiju pret sevi, ģimeni? Kā tiksi galā ar kauna jūtām?
Šo ģimeņu sasvstarpējā saikne bieži vien bāzēta traumā, tādēļ veidojas neveselīga savstarpējā piesaiste. Turklāt bērnam var sākt likties, ka ir normāli dzīvot vardarbībā, badā, nenoteiktībā… Tas ir tas, ko viņi pazīst. Jāguļ uz grīdas? Arī tas kļūst par “normalitāti”. Un, piemēram, ja sociālais darbinieks nāk uz šādu ģimeni veikt izpēti vai atvasi izņemt no ģimenes, bērns nevis sniegsies pēc “glābēja” rokām – ņemiet mani, bet, tieši otrādi, pretosies – neņemiet! Jo šis ir viņa “normāli”. Viņam var būt arī lojalitātes sajūta pret savējiem par visām varītēm, pat ja cieša saikne ir problemātiska vai disfunkcionāla.
Nejūtoties droši, bērns emocionāli aizveras. Tāpēc, šādam cilvēkam nonākot psihoterapijā, tik svarīga ir drošības sajūtas atgūšana. Tur viņš mācās, ka mīlestībā var uzticēties. Kāpēc sievietes, kas bērnībā cietušas no seksuālās vardarbības, izvēlas partnerus, kas tāpat ir seksuāli vardarbīgi? Jo viņas piedzīvojušas, ka tas ir viņu dzīves “normālais”.
Jo tuvāks ir cilvēks, kurš ģimenē ir atkarīgais, jo lielāka ir neērtības sajūta un jo vairāk gribas viņu attaisnot.
Lomas ģimenē
Ģimenē ar atkarīgām atvasēm nav prasmju, ko iesākt ar savām sāpēm. Un tādēļ viņi var ieņemt kādu noteiktu lomu, kā tikt galā ar traumatisko situāciju.
Sociālās psiholoģijas zinātņu doktore Klaudija Bleka (Claudia Black) identificējusi, kādas lomas ieņem ģimenes locekļi ģimenēs, kurās ir alkoholiķis. Viņa to aprakstījusi grāmatā “It will Never Happen To Me”, kas publicēta 1981. gadā.
Varonis. Biežāk šo lomu ieņem vecākais bērns, bet ne obligāti. Šī atvase vēlas ģimeni “salabot”. Piemēram, vecākais bērns var kļūt par aizstāvi jaunākajiem brāļiem un māsām, uzņemties mātes vai tēva lomu. Atvases arī var mēģināt viena otru glābt vai darboties pēc principa “jāizdzīvo kopā”. Varonis vēlas sevi pierādīt ar darbiem, panākumiem, tajos gūstot apstiprinājumu par sevi labu esam. Viņš var būt ārēji spēcīgs, neatkarīgs, nosodošs, iekšēji var slēpties liels kauns, vientulība, dusmas, sāpes, bailes… Nereti varonis izvēlas darbu militārā sfērā vai citā, kur ir skaidra hierarhija. Viņa vadmotīvs ir “Es visu izlabošu”.
Klauns. Slēpjas aiz jokiem un ārēja mīlīguma. Viņš izjūt ģimenes nedrošību un jūtas atstumts. Viņš var cīnīties ar emocionālo infantilismu, atkarību visu savu pieaugušo dzīvi. Arī šajā lomā cilvēks no atkarīgās ģimenes ļoti izjūt kaunu, bailes, vientulību, arī neadekvātības sajūtu, apjukumu. Ir trausls, mīlestību prasošs. Vadmotīvs – “Paskatieties uz mani!”.
Grēkāzis. Viņi kā bērni ir tie, kas nepilda uzdevumus – dara visu, lai piesaistītu uzmanību, tas var būt iemesls, kādēļ vecākus izsauks uz skolu, un tad ir cerība – tad citi uzzinās, piemēram, ka mājās nav, ko ēst. Viņi it kā uzņemas atbildību par ģimenes disfunkcionalitāti. Mēdz būt hipersensitīvi un saprast, ka ģimenes varoni neuzvarēs. Tādēļ izvēlas būt opozīcijā un meklē palīdzību ārpusē, un distancējas no ģimenes. Mēdz kļūt par ģimenes melno avi. Patiesībā tas ir ģimenes apslēptais varonis. Viņš var būt drūms, paļauties uz vienaudžiem. Tāpat viņā ir liels kauns, vientulība, vainas sajūta, dusmas. Vadmotīvs – “Es jums parādīšu”.
Pazudušais dēls. Viņš daudz nerunā, ir vientuļš, izolējies. Bērnībā šādas atvases ir tās, par kurām uztraucas, ka viņi ir pārāk klusi, sevī noslēgušies. Viņš ir emocionāli iestrēdzis, tādēļ attiecības ar viņu var veidoties seklas un nepiepildāmas. Viņam ir nepārvarama kauna sajūta, var būt nomāktība, pat pašnāvnieciskas domas. Vadmotīvs – “Nesašūpo laivu!”.
No nedrošām uz drošām attiecībām
Bērnam vai pieaugušajam, kurš nāk no ģimenes, kur tuvinieks bijis atkarīgais un kurš redzējis destruktīvu ģimenes modeli, sekas velkas līdzi visu mūžu. Ideālā terapijā, lai viņš atveseļotos, strādā ar visu ģimeni. Ne vienmēr tas ir iespējams – ne visi var iesaistīties terapijā vai atkarība jau kādu pārāk pārņēmusi, vai cilvēks ar atkarību jau miris, jo šī slimība ļoti bieži var novest līdz nāvei.
Mana sieva Zouī Kesslere (Zoe Kessler) ir profesore sociālajā darbā Seilemas Valsts universitātē Seilemas MA. Viņa veikusi pētījumu, kas pagājušajā gadā tika publicēts žurnālā “European Journal Of Social Work”. Tas ir par 50 “sociālo bāreņu” stāstiem no Latvijas – bērnunama bērniem, kuri adoptēti uz ASV. Izrādījās, ka 95% no viņiem nākuši no ģimenēm, no kurām izņemti, jo tur bijusi alkohola vai narkotiku atkarība. Tādēļ izglītošanās par atbalstu un attiecību veidošanu ar bērniem, kas bijuši valsts aprūpē vai destruktīvā ģimenē, tik svarīga ir tiem, kas viņus aprūpē. Ļoti svarīgi šiem bērniem, ja viņi nonāk lielā sistēmas iestādē, nokļūt mazākā, ģimenei līdzīgā vidē, kur, cerams, var dzīvot veselīgā ģimenes modelī.
Bērni, kuru ģimenēs kāds no tās locekļiem intensīvi lietojis atkarību izraisošas vielas, daudz biežāk piedzīvojuši vardarbību. Noskaidrots, ka 70% sieviešu un 56% vīriešu, kuri lieto narkotikas, bērnībā ir piedzīvojuši seksuālo vardarbību ar dzimumaktu. Vairāk nekā 50% gadījumu vainīgie bija draugi vai radinieki, ne vecāki.1 Jau minētajā manas sievas pētījumā par bērniem, kurus viņa intervēja, šis skaitlis patiesībā bija 95%. Tā ir smaga cilvēka dzīves vēsture, kuras sekas jāņem vērā gan viņam pašam, gan tiem, kas vēlas ar viņu veidot attiecības.
Cilvēkam, kurš piedzīvojis nedrošību attiecībās, kurām bija jābūt dzīves drošajam pamatam, pamazām jāmācās veidot drošas attiecības, veidot saikni ar cilvēkiem. Tas nav viegli un tomēr – iespējami.
[1] M. Schäfer 1, B Schnack, M Soyka “Sexual and physical abuse during early childhood or adolescence and later drug addiction”, 2000 Feb;50(2):38-50. doi: 10.1055/s-2000-13235. https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/10721277/
