Par to, ko jauniešiem devis projekts, cik būtisks tas bija reģionos, Latvijas Radio žurnāliste Laura Dzērve izjautāja Pusaudžu resursu centra vadītāju, bērnu psihiatri Aneti Masaļsku.
Laura Dzērve: Kā pirms vairāk nekā pusotra gada uzzinājām, jūs, Pusaudžu resursu centrs, Latvijā testējat digitālo terapiju mentālās veselības grūtību pārvarēšanai pusaudžiem un jauniešiem ar depresiju un trauksmi. Tā bija terapeita vadīta terapija telefonā. Vecums pusaudžiem un jauniešiem – no 12 līdz 25 gadiem. Mans lūgums vispirms būtu īsi pastāstīt, kā tieši tā norisinājās.
Anete Masaļska: Tas ir tā, ka tiek ieinstalēta aplikācija jauniešu telefonā, un tad attiecībā no tā, kāds modulis tika izvēlēts, ko nozīmēja speciālists – vai tas ir depresijas modulis, ģeneralizētās trauksmes modulis jeb sociālās trauksmes modulis – tas modulis parādās jaunietim telefonā. Attiecīgi katram modulim ir sesijas, kuras viņš iziet, un katru šo sesiju viņš iet nedēļu, kur viņam ir dažāda veida uzdevumi, informācija, kuru viņš var pildīt, pašnovērtēšanas anketas, kurās pēc tam laika dinamikā var skatīties savu progresu, vai kas kaut kas uzlabojās vai nē, un arī pildīt mājasdarbus. Un uzdot arī čatā jautājumus terapeitam par to, kas viņu satrauc, vai kas neizdodas, vai ja ir kādi blakus jautājumi, kurus viņš vēlas uzdot, tad 48 stundu laikā terapeits uz šiem jautājumiem savā sistēmā var viņam atbildēt.
Kas ir čata otrā pusē, kas ir šie terapeiti?
Tie ir speciālisti. Pilotprojekta ietvaros tie bija psihologi un mākslas terapeiti. Bet kopumā Somijā tā pieredze ir plašāka – viņi izmanto vēl apmācītus cilvēkus. Mūsu speciālisti izgāja Somijas apmācības, kas ilga vairākas dienas, lai iemācītos, kā lietot sistēmu, un arī kā pareizi vadīt terapiju, kas ir attālinātā veidā, jo mums šādas pieredzes līdz šim Latvijā nebija.
Somijas pieredzes efektivitāte jau sen ir pierādīta.
Jā, somi jau to ir ieviesuši pirms kāda laika savā valstī un viens no iemesliem – arī viņiem bija šī problēma, ar ko mēs Latvijā sastopamies ar speciālistu pieejamību. Principi diezgan līdzīgi KBT terapijai, un viņi izveidoja šos moduļus. Ģenerizētās trauksmes modulis bija pirmais, un tālāk sekoja vēl citi moduļi, un vēl tādi, kurus mēs Latvijā vēl neieviesām, tā kā viņi iet vēl plašāk un pēta, un skatās. Viņu pieredze ir ļoti liela, un tāpēc mēs arī gribējām tādu (rīku), kas ir pārbaudīts un ko var ieviest Latvijā, un paskatīties, kā tas der mūsu sabiedrībai.
Jūsu pilotprojektā kopumā piedalījās 1006 pusaudži un jaunieši. Kādas grūtības vai psihiskās veselības problēmas šīs digitālās terapijas konsultācijas iezīmēja?
Lielākās grūtības, ar ko jaunieši un jaunie pieaugušie vērsās, bija depresijas simptomātika, enerģijas trūkums, nespēks, trauksmes simptomātika, miega traucējumi. Tie aizgāja uz depresijas moduli, jo arī pirms speciālists viņu nosūtīja uz konkrēto moduli, viņš vērtēja jaunieti vai jauno pieaugušo par viņu traucējumu loku.
Vēl liela daļa bija ar ģeneralizētu trauksmi – ar ļoti izteiktiem trauksmes traucējumiem, bažīgām domām. Un trešais modulis, kas ir sociālās trauksmes modulis, tas ir modulis, kas ir vairāk jauniem pusaudžiem, kuriem ir grūtības socializēties, veidot attiecības, komunicēt ar svešiem cilvēkiem. Līdz ar to viņi nespēj pilnvērtīgi funkcionēt sabiedrībā. Šīs grūtības viņi uzrādīja terapeitam un viņš tad virzīja viņu uz moduli.
Digitālajā terapijā pavērās jauna iespēja laicīgāk palīdzēt jauniešiem, kamēr tās grūtības nav ļoti izteikti samilzušas. Pētījumi rāda – digitālā terapija ir efektīva viegliem un vidēji smagiem traucējumiem.
Tur, kur jau tie traucējumi kļūst intensīvāki vai nāk vēl kaut kādas blakusdiagnozes, tur ir skaidrs, ka ir vajadzīgs cita veida pakalpojums, intensīvs klātienes pakalpojums. Digitālās terapijas iespēja jaunietim ļauj jebkurā mirklī, kad viņam ir brīvs, saņemt pakalpojumu, kas viņam ir nepieciešams. Tā kā platformā ir gan lasāms teksts, gan klausāms teksts, viņš var atgriezties pie tā, viņš var noklausīties vēlreiz, lai labāk saprastu. Tur ir dažāda veida uzdevumi.
Kas pusaudžiem vai jauniešiem varētu būt trauksmes, depresijas ierosinātājs? Tāds ir atrodams?
Tās problēmas mēs ne vienmēr varam atrast. Piemēram, skolas stress, kas var ietekmēt, kad kaut kādas problēmas attīstās, attiecības ģimenēs, attiecības ar vienaudžiem, vielu lietošana vai kaut kādas citas lietas. Bet ne vienmēr problēmai obligāti ir palaidējmehānisms kā tādai. Reizēm arī slimība pati par sevi varbūt bez izsaucējfaktora. Kad ir personības predispozīcija, ģenētiska iedzimtība, kad, piemēram, dzimtā daudziem tuviniekiem ir bijuši kādi neirotiskas dabas traucējumi, līdz ar to risks jaunietim ir lielāks. Taču tas nenozīmē, ka obligāti ir jābūt kaut kādam iemeslam. Mēs reizēm mūsu konsultāciju laikā redzam to, ka ir daļa pacientu, kuriem vienkārši bez dažādām it kā grūtībām parādās simptomi.
Cik būtisks šis pilotprojekts ir bijis jauniešiem un pusaudžiem, kas dzīvo reģionos? Vai ir lielāka apjausma par to, kādas vispār ir bijušas viņu iespējas saņemt līdz šim palīdzību?
Tas, ko mēs redzam, piemēram, Pusaudžu resursu centrā, – mums ir astoņas reģionālās filiāles – mēs redzam, cik tās palīdzības iespējas katrā vietā, kur mēs esam, vēl bez mūsu pakalpojuma vēl ir pieejamas. Un to mēs redzam, ka ir kāds Latvijas 100. kilometrs, kur ļoti strauji samazinās palīdzības iespējas.
Ja šeit Rīgā mums ir jau ļoti tā kā Eiropā, ļoti mērķētas, uz konkrētiem traucējumiem balstītas programmas, tad aiz 100. kilometra tur varbūt ir viens vai divi speciālisti uz visu novadu vai uz vairākām pilsētām viens. Līdz ar to tās iespējas saņemt pakalpojumus kļūst ļoti, ļoti ierobežotas.
Ja tev ir telefonā ielādēta šī aplikācija, ir pilnīgi vienalga, kurā Latvijas vietā tu atrodies. Tev ir tavas grūtības, tev ir ielādēta aplikācija, un tu sāc saņemt palīdzību. Tā kā es domāju, ka tā ir viennozīmīgi fantastiska iespēja, kā mēs varam paplašināt pakalpojumu saņēmēju loku.
Vai reģionu jaunieši un pusaudži daudz izmantoja šo iespēju?
Jā, to mēs redzējām, un tas bija sasaistīts arī ar to, ka mums ir reģionālie centri, kas vērtēja, un tad tas, ko spējām, tiem jauniešiem, kam varbūt tās grūtības bija mazāk izteiktas, lai uzņemtu viņu valsts atmaksātajā intensīvākā pakalpojumā, mēs virzījām uz daļēji automatizēto KBT pakalpojumu, un līdz ar to redzējām, ka tam ir labs, labs rezultāts.
Digitāls risinājums izklausās lētāks un vienkāršāks nekā klātienes konsultācijas, bet kādas ir galvenās atšķirības un vai digitālam rīkam ir kādas priekšrocības?
Lielākā priekšrocība ir tas, ka tu šo pakalpojumu spēj saņemt sev ērtā laikā un vietā. Tev nav izmaksas, lai brauktu uz konsultāciju. Mēs, piemēram, reģionāli redzam, ka 10–15 kilometri ir milzīgs šķērslis jaunietim saņemt pakalpojumu. Šeit, piemēram, tu sēdi mājās vai nezinu, tu esi izgājis pastaigā, un tev ir laiks, un tu vari, piemēram, austiņās klausīties, izglītojošo psihoizglītojošo materiālu par pašiem traucējumiem. Kas man liekas, ir ļoti ērti un vienkārši. Citādi šo pakalpojumu tu saņemtu, aizejot konkrētā laikā pie konkrēta speciālista, varbūt tev tajā laikā ir skola, treniņi vai kaut kādas citas lietas, kuru dēļ tu nevari, un līdz ar to tu kādu sesiju izlaid. Es domāju, ka vislielākā priekšrocība tiešām ir pieejamība un ātra pakalpojumu saņemšana. Ka sistēma ļauj novirzīt uz pusautomatizēto KBT pakalpojumu, tevi pieslēdz sistēmā, un uzreiz saņem pakalpojumu. Tur nav gaidīšanas rindas, kā mums ļoti bieži ir uz pakalpojumiem klātienē.
Kā ir pašiem pusaudžiem vai jauniešiem, viņiem nav vieglāk arī runāt, ja tas ir digitāli? Viņi jau, šķiet, pieraduši pie rakstīšanas vairāk nekā pie runāšanas. Kā ir ar to?
Domāju, ka tas jauniešiem ļoti patika, jo man liekas, ka tādai mūsdienu jauniešu daļai ir grūtības runāt “face to face”, vai sazvanīties. Viņi labprāt pat saviem draugiem vai tuviniekiem labāk raksta īsziņas nekā sazvanās.
Jūs kā projekta veidotāji veicāt arī kvalitatīvo interviju ar pusaudžiem un jauniešiem, gan tiem, kuri nepabeidza šo pilotprojektu līdz galam, gan tiem, kas pabeidza, un arī ar speciālistiem. Ko tā atklāja?
Kad mēs (pilotprojektu) ieviesām, tas bija jauns risinājums, protams, ka jaunas zināšanas, bija daudz jautājumu. Taču, kad tika veiktas kvalitatīvās intervijas, tad visi speciālisti viennozīmīgi atzina, ka labprāt gribētu turpināt.
Kas mūs patīkami pārsteidza, ka mūsu speciālisti ir nedaudz azartiski un gatavi mācīties jaunas prasmes. Neskatoties uz to, ka sākotnēji bija daudz jautājumu un spriedze par to, kā tas viss sanāks.
Ko atklāja kvalitatīvās intervijas ar jauniešiem? Ka daļa, kam bija smagāki traucējumi, labprāt gribēja klātienes konsultācijas. Daļa – tie, kas izstājās – atzīmēja, ka vienkārši viņi sasniedza labu rezultātu, un neredzēja jēgu turpināt. Līdz ar to tas ir ļoti vērtīgi, ka tika intervēti arī tie jaunieši, kas izstājās. Lai mums ir objektīva informācija, jo citādi reizēm liekas – ja izstājas, tad kaut kas nepatika. Taču liela daļa atbildēja, ka bija ļoti labs uzlabojums, līdz ar to viņi neredzēja vajadzību turpināt. To šis pakalpojums arī paredz. Tas nenozīmē, ka ir jāiziet pilns cikls, lai mēs spētu sasniegt kaut kādus rezultātus. Reizēm pietiek iziet atsevišķas sesijas, lai saņemtu uzlabojumu, ja traucējumi nav ļoti izteikti.
Vai ir tādi labi piemēri, kur tiešām redzams, kādi jaunietim ir uzlabojumi pēc digitālās terapijas?
Manā praksē bija, ka meitene nāca pie manis kā pie ārsta, un tad es viņu novirzīju uz šo digitālo terapiju. Viņai bija ļoti izteikti sociālas trauksmes traucējumi, un pēc šī moduļa iziešanas viņas mamma pastāstīja kā pozitīvu piemēru – meitenei bija veikalā pienācis sunītis, un meitene bija uzsākusi caur to sarunu ar svešu cilvēku, sunīša saimnieci. Mamma vienkārši bijusi tādā izteiktā šokā, jo viņa kaut ko tādu nebija vispār vēl redzējusi, ka meita runā ar svešu cilvēku. Līdz ar to meitene ieguva pozitīvu pieredzi, ka tu vari ar cilvēkiem sarunāties, un nekas slikts nenotiek. Viņa kļuva aizvien drošāka un sāka atvērties kontaktam. Man bija tiešām liels prieks to redzēt.
Šis pilotprojekts jau pavasara beigās beidzās, un jaunieši šobrīd gaida, vai tam būs turpinājums, vai viņi varēs saņemt digitālās konsultācijas. Vai ir zināms, cik daudz jauniešu gaida?
To mēs šobrīd nevaram īsti pateikt. Mēs varam atbildēt par tiem jauniešiem, kas ir Pusaudžu resursu centrā – viņi mums ik pa laikam uzzvana, atrod informāciju. Vai kāds padalās, kurš ir bijis, un tad nodod savam draugam, un tad viņš mums piezvana un jautā: “Hei, vai kaut kas nav?” Mēs šobrīd viņiem godīgi sakām, ka mēs nevaram uz šo jautājumu atbildēt, ka ir jāseko līdzi jaunākajai informācijai.
Mums projektā bija divi sadarbības partneri, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca un Nacionālais psihiskās veselības centrs. Mēs neesam pārjautājuši viņiem informāciju, cik viņiem ir gaidītāji, kas gribētu šo pakalpojumu turpināt.
Projektam noslēdzoties, Nacionālā Veselības dienesta vadītājs Āris Kasparāns sacīja, ka šis ir viens no pilotprojektiem, kuriem būs turpinājums, proti, no valsts budžeta līdzekļiem turpinās šādu pakalpojumu apmaksāt. Kas ir zināms par rudeni? Šobrīd jau projekts vēl neturpinās.
Jā, šobrīd projekts neturpinās. Mēs ļoti ceram, ka tiešām valsts radīs finanšu līdzekļus, lai viņu apmaksātu. Notiek sarunas, un mēs gaidām un ļoti, ļoti ceram, ka tiešām būs turpinājums un gan jaunieši, gan jaunie pieaugušie spēs saņemt efektīvu un kvalitatīvu pakalpojumu.
Drīz ir jāsākas jaunajam mācību gadam. Cik būtiska pirms tā ir speciālistu palīdzība pusaudzim ar trauksmi un depresiju?
Ja jaunietim jau ir traucējumi, tad, pirmkārt, mums ir izstrādātas mūsu mājaslapā pašpalīdzības tehnikas, kuras var iemācīties, iziet cauri, paskatīties. Tāpat būtu būtiska vecāku iesaiste, kas atbalsta savus jauniešus, palīdz viņiem ar trauksmi tikt galā. Jo ir jāsaprot to, ka trauksme ir normāla dzīves sastāvdaļa.
Mēs visi izjūtam trauksmi, bet tad, kad trauksme kļūst kā jau traucējums, kad ir disbalanss, distress un disfunkcija un kad tiešām jau sasniedz klīniski ievērojamus rezultātus, tad, protams, ka ir jāvēršas pēc palīdzības, un uz to mēs arī jauniešus aicinām.
Es gribētu teikt, ka skatāmies uz dzīvi pozitīvi. Mācību gads sāksies 1. septembrī. Katrā ziņā, mūsu pieaugušo uzdevums ir nomierināt jauniešus un atbalstīt viņus šajā procesā. Skaidrs, ka būs kaut kādas grūtības, bet ar tām var tikt galā, un tas ir tas galvenais uzdevums, ko mums vajadzētu nodot jauniešiem. Bet, ja mēs tiešām redzam, ka jaunietim ir grūti, ka trauksme tiešām ir ļoti augsta, aizpildot arī pašnovērtējuma rīkus, redzams, ka jaunietim jau tas sagādā tiešām izteiktas grūtības, – tad viennozīmīgi vērsties pēc palīdzības. Tad jau speciālists vērtēs un, iespējams, izstrādās jaunietim atbilstošas rekomendācijas, kas būs palīdzošas un varbūt iesaistīs viņu kādā intensīvāka atbalsta procesā.
