Nereti sociālās tīklošanās vietnēs izskan kārtējais stāsts vai komentāri par to, cik neiejūtīgi un nelaipni mēdz būt cilvēki citi pret citu. Ne tikai personiskajās attiecībās, bet arī attieksmē pret pārdevējiem, oficiantiem vai citiem darbiniekiem. Kāpēc tā?
“Mēs esam tādas būtnes, kas dalās ar to, kas ir mūsos iekšā. Ja mūsos iekšā ir prieks, mēs dalīsimies ar prieku. Ja mūsos iekšā ir bēdas, mēs dalīsimies ar bēdām. Ja mūsos iekšā ir agresija, mēs dalīsimies ar agresiju. Tādi mēs diemžēl esam. Kas ir iekšā, tas nāk uz āru,” pauda Stabingis.
Līdz ar to, ja cilvēks ir neapmierināts ar sevi, ar savu dzīvi, ja jūtas nelaimīgs un nemierīgs, tad, aizejot uz jebkuru publisku vietu, veikalu, frizētavu vai kafejnīcu, viņš ar citiem cilvēkiem dalīsies ar tām sajūtām, kuras pats izjūt.
“Mēs nemākam tikt galā ar sevi, nepazīstam sevi, nesaprotam sevi. Mūsos krājas, krājas un sakrājas baigi daudz, un tad tas viss nāk uz āru. Ja mēs būtu pilni ar mīlestību, pilni ar jokiem… Nu ir tādi cilvēki, kas ir ar jokiem pilni. Tu satiec viņu, un viņš vienmēr padalīsies ar kādu joku, jo viņš pats ejot ķiķina un smejas,” skaidroja Stabingis.
Stabingis skaidroja, ka, viņaprāt, tieši tas ir iemesls nelaipnajai un reizēm pat agresīvajai attieksmei, ko iespējams novērot sabiedrībā. Kāds dalās ar savu prieku, bet kāds ar skumjām, kāds – problēmām, un kāds diemžēl arī ar agresiju.
“Ja skatās no smadzeņu neirobioloģijas [viedokļa], tad agresija ir saistīta ar tādiem zemgarozas instinktiem. Varētu teikt, ka tas ir no evolūcijas viedokļa tāds pērtiķis. Šimpanzes ir agresīvi radījumi, un mums ir daļēji pērtiķu smadzenes.
Tad mums ir pieres daiva, kas ir prefrontālā garoza, caur kuru savukārt iet tā pati apzinātība un refleksija par savām emocijām. Pieres daiva to agresiju var kontrolēt vai apspiest, vai neapspiest un palaist vaļā,” skaidroja Utināns.
Atkarībā no pieres daivas darbības, ko attīsta meditācija, apzinātība un psihoterapeitiskās tehnikas, vieni cilvēki savas emocijas atpazīst labāk, citi nedaudz sliktāk, bet citi pavisam slikti.
“Līdz ar to, ja mēs runājam par cilvēkiem, kuri neatpazīst emocijas, viņu iekšējā sajūta ir tāda, ka viņi domā loģiski. Kaut kas viņiem vienkārši nepatīk veikalā vai internetā, vai vēl kaut kur, un viņi izsaka pārmetumus. Vēl var teikt, ka agresija daudz kur ir saistīta ar morāli. Tas nozīmē, piemēram, ka kaut kas ir nepareizi, un tāpēc, redz, es esmu dusmīgs,” stāstīja Utināns.
Turklāt šie cilvēki, kuri nav kontaktā ar savām emocijām, var nesajust arī to, ka kāpj viņu balss tonis, ka viņš runā uzbrūkoši vai aizskaroši.
“Viņam var likties, ka viņš runā normāli, jo šajā ziņā, teiksim, tā pieres daiva ir attīstīta sliktāk. Iekšējās dusmas, es teiktu, ir visiem cilvēkiem. Kāds tev uzkāpj uz kājas, un dusmas rodas automātiski. Jautājums vienkārši ir, vai mēs tās dusmas izrādām vai neizrādām? Ja izrādām, tad kādā formā?
Tas viss ir saistīts ar iemaņām, par ko atbild augstākās smadzeņu funkcijas, kuras ir speciāli jāattīsta dzīves laikā,” secināja Utināns.
Nereti pie konkrētas cilvēku uzvedības tiek vainota viņu iepriekšējā dzīves pieredze – ja vecāki ir vardarbīgi vai agresīvi, tad bērns to iemācās un atkārto. Ja garāmgājējs ir bijis nelaipns pret mani, tad es būšu nelaipns pret nākamo garāmgājēju.
Taču Stabingis uzsvēra, ka tam tā nav jānotiek, jo katram cilvēkam ir izvēle, ko no savas pieredzes paturēt, bet ko pārstrādāt un mainīt.
“Mums visiem ir pieredze. Tas ir fakts. Jautājums ir, ko mēs darām ar to pieredzi? Ja kāds pret mani izturējās nejauki, man ir varianti. Es varu atmaksāt ar to pašu vai atmaksāt desmitkārtīgi, vai saprast – eu, bet šis bija nejauki, es negribu tā. Es negribu tāds būt, es negribu to dot tālāk,” skaidroja Stabingis.
Katrs no mums ir saņēmis kaut kādas pieredzes, bet tas nenozīmē, ka tās nepārstrādātā veidā ir jānodod nākamajām paaudzēm vai nākamajam uz ielas sastaptajam garāmgājējam.
“Var izvēlēties, ka tas beidzas ar mani, jo es pārstrādāju to. Tā ir apzināta izvēle, un mēs to varam un spējam izvēlēties, un aizvien vairāk cilvēku to izvēlas,” pauda Stabingis.
Protams, būt agresīviem vienmēr ir vienkāršāk, atzina Stabingis, jo tas neprasa attīstīties vai domāt, tam ir nepieciešams mazāk resursu un mazāk piepūles. Regress vienmēr ir vieglāks nekā progress.
“Viens zoologs ir teicis, ka cilvēki par 90% ir pērtiķi un 10% bites. Ar to viņš domāja, ka pērtiķi, teiksim, tā ir tā agresija, bet bites ir ļoti sociālas, strādīgas, draudzīgas un tamlīdzīgi. Tātad tā sociālā puse it kā ir 10%, bet tā tumšā evolūcija ir tie 90%. No bioloģijas mēs jau tā tik viegli neatbrīvosimies,” atzina Utināns.
Spriešanas spējas, apzinātība un kritiskā domāšana nozīmē atbrīvošanos no nosodošas, moralizējošas attieksmes, kam ir nepieciešama attīstība. Katram pie tā ir jāstrādā, jo evolūcija pilnā mērā to vēl automātiski nav garantējusi, secināja Utināns.
“Vai tas ir normāli?”
Vairāk
