ĪSUMĀ:
Talka vieno cilvēkus
Pēdējos gados Lielajā talkā piedalās vidēji 140 000 cilvēku, taču talkošanas vietu skaits turpina pieaugt. Tas redzams arī vietnē “talkas.lv” pieejamajā kartē. Lielās talkas vadītāja Vita Jaunzeme sacīja, ka talka jau kļuvusi par neatņemamu pavasara sastāvdaļu, un tie, kas vēlas kopā kaut ko darīt, iet un dara. Jau senajos laikos talka esot bijusi kā cilvēkus vienojošs elements, kad ne vien tika sakopta vide, bet arī atrasti domubiedri. Tas ir brīvprātīgs darbs, kurā pazūd ierobežojumi, domstarpības, vecuma grupas vai nacionālie jautājumi, jo vienīgais ienaidnieks ir atkritumi, kas “jādabū prom no acīm,” pauda talkas organizatore.
“Tas, manuprāt, ir vienīgais pasākums Latvijā, kur mēs visi sanākam kopā, lai darītu labu darbu, nevis izklaidētos. Cilvēki grib sajust iekšējo gandarījumu, un to sajūtu nevar aizstāt ne ar vienu citu darbu, kur, piemēram, mēs ejam uz darbu deviņos, sešos nākam atpakaļ un saņemam par to algu. Tas ir svarīgi no psiholoģiskā un emocionālā skatījuma,” atzīmēja Jaunzeme.
Viņa ir arī dzirdējusi stāstus par to, kā talka savedusi kopā cilvēkus. Dažos no tiem cilvēki atraduši otru pusīti, apprecējušies un vēlāk piedzimuši tā saucamie “talkas bērni”. Šī iemesla dēļ šogad sadarbībā ar pašvaldībām radusies doma rīkot tematiskās randiņtalkas, kur vientuļi cilvēki varētu iepazīties un, iespējams, atrast savu otru pusīti.
“Mēs būsim priecīgi, ja, pateicoties talkai, cilvēki atradīs viens otru, iepazīsies, un varbūt pat veidosies savienības, ģimenes,” sacīja Lielās talkas organizatore.
Piederība kādai grupai
Runājot par talku kā pozitīvi ietekmējošo faktoru emocionālās un psihiskās veselības kontekstā, klīniskais psihologs Miks Valters norādīja – lai arī šobrīd neesot pētījumu par to, kā talka ietekmē emocionālo labsajūtu, tomēr viņš ir pārliecināts, ka tā sniedz tikai pozitīvus ieguvumus. Talka ir fiziska aktivitāte, un tās laikā cilvēkiem izdalās laimes hormoni, kas uzlabo emocionālo pašsajūtu. Kā vērtēja eksperts, dopamīns izdalās tad, kad cilvēks kaut ko paveicis, endorfīni – fizisko aktivitāšu laikā, seratonīns – esot svaigā gaisā, bet oksitocīns – izpalīdzot citiem.
Tāpat viens no ieguvumiem ir piederības sajūta. Tas parādās, piemēram, arī skriešanas kultūrā, proti, Rīgas maratonā, kas gadu gaitā apaudzis ar cilvēkiem, kuri piedalās gan hobija, gan profesionālā līmenī.
“Arī Lielā talka sākās ar noteiktu cilvēku grupiņu, kas lēnā garā apauga ar cilvēkiem. Tas nozīmē, ka piederība kaut kādai grupai ir nozīmīga. Šīs grupas noteikumi būtībā ir skaidri – mēs palīdzam ne tikai individuāli sev, bet arī kopējai sabiedrībai, kas rezultējas ar to, ka mēs tīrām apkārtējo vidi,” skaidroja Valters.
Viņš arī vērsa uzmanību uz to, ka talkas pamatprincipi nav sarežģīti – tā ir kārbas pacelšana, netīrumu savākšana, atkritumu savākšana maisos. Tur nevajag īpašas zināšanas, prasmes, būšanu fiziski aktīvam, lai piedalītos un sasniegtu kopējo mērķi – sakoptu vidi, un tas, viņaprāt, ir viens no vienojošajiem faktoriem.
Proti, to var darīt lielākā daļa cilvēku, un noteikumi, atrodoties šajā grupā, ir ļoti vienkārši.
“Īstenībā pēc kāda neilga talkā pavadītā laikā tu jau redzi rezultātu,” sacīja klīniskais psihologs. Viņš pauda, ka, iespējams, daļa cilvēku piedalās talkā, jo viņiem patīk sasniegtais rezultāts, patīk darīt to, kas sanāk. Ņemot vērā, ka talkot brauc arī dažādi kolektīvi, cilvēku grupas, tad nozīme ir arī apbalvojumam par labi padarīto darbu, kas šajā gadījumā var būt, piemēram, kopīgs pikniks.
Darbošanās kopējā labuma vārdā
Piederība kādai sabiedrības grupai iet roku rokā ar morālām vērtībām – cilvēkiem ir svarīgi darīt kaut ko labu, tādējādi apliecinot, ka viņa dzimšanai, eksistencei ir pievienotā vērtība, skaidroja psihoterapeite Inese Putniece. Šī iemesla dēļ cilvēki bieži vien izvēlas ziedot līdzekļus cēliem mērķiem, piedalīties brīvprātīgo akcijās.
“Savā ziņā talkošana ir labdarība – mēs investējam nevis naudu, bet gan savu darbu un laiku. Mēs nevaram dzīvot tādā ļoti primitīvā patērētāja līmenī, jo tas agri vai vēlu nedod cilvēkam gandarījumu vai morālo pievienoto vērtību. Taču tu saņem to gandarījumu, piederības sajūtu, kad dari kaut ko labu kāda labā,” norādīja Putniece.
Viņa uzskata, ka katrs laikmets savā veidā paredzējis darbošanos kopējā labuma vārdā. Piemēram, pagājušajā gadsimtā cilvēki mobilizējās, apvienoja spēkus, lai karā uzvarētu “ļauno”. Šobrīd laiki ir mainījušies, izaicinājumu ir arvien vairāk, taču vajadzība paveikt kaut ko kopēja labuma labā ir saglabājusies nemainīgi.
Atkritumi kā kopīgs ienaidnieks
Savā ziņā mūsdienās atkritumi kļuvuši par cilvēku kopīgo ienaidnieku, taču to nevar attiecināt uz visām pasaules valstīm. Joprojām ir valstis, kurās piesārņojuma līmenis ir pietiekami augsts, un tajās cilvēki neapvieno kopīgus spēkus, lai to apkarotu. Putnieces vērtējumā tas ir komplicēts jautājums gan no ekonomiskā, gan kultūras, gan sociālā aspekta, kas nosaka, kāpēc kāds no jautājumiem sāk dominēt kā būtiskākais.
“Ir reģioni, valstis, kur uz atkritumiem skatās kā pašsaprotamu lietu, cilvēki par to neiespringst. Viņiem, iespējams, ir citas lietas, par kurām domāt un kur to kopību atrast. Taču pie mums tas strādā,” pauda Putniece.
Tikmēr Lielās talkas organizatore norādīja, ka talka ir arī izglītojošs un dabas iepazīšanas darbs, jo tikai, ejot dabā, cilvēks sajūt un saprot, ko tai ir nodarījis. Tieši talkā, nevis ejot pa skaistajām un sakoptajām dabas takām, cilvēki iepazīst dabu, ierauga arī tās neglīto pusi.
Vērtējot nereti izskanošu uzskatu, ka “ar talku tāpat pasauli neizglābsim”, viņa norādīja, ka pasākums paredzēts tiem, kas tic, ka viss izdosies, un kuriem ir enerģija, ko ieguldīt. Savukārt tiem, kuri kaunas piedalīties talkā, bažījoties, ko par viņiem padomās, Jaunzeme iesaka vismaz vienu reizi pamēģināt.
“Ja nepatīk, tad nedari, bet vienu reizi, manuprāt, var pamēģināt daudzas lietas. Arī talkošana bariņā vismaz vienu reizi mūžā ir jāpamēģina. Tur, kur es savu enerģiju ieguldu, tas dod man gandarījuma un laimes sajūtu,” pārliecināta Jaunzeme.
